Bebrs ir grauzējs ar neparastu spēju. Tas līdzīgi cilvēkam pārveido vidi, padarot to piemērotu sev. Bebrs būvē dambjus, kuri aiztur ūdeni, veidojot ūdenskrātuves. Tā dzīvnieks iegūst iespēju piekļūt barībai un vajadzības gadījumā izbēgt no plēsēju zobiem, jo tikai ūdenī bebrs jūtas drošs. Atrodoties uz sauszemes tas viegli var kļūt par upuri vilkam vai lūsim. Bebra acu skatiens vērsts augšup un cilājot purnu augšup lejup bebrs cenšas saost tuvojošās briesmas. Ienirstot bebra ausis un nāsis aizveras, platā zvīņainā aste peldot un nirstot kalpo kā stūre. Sajutis briesmas, bebrs ienirstot bliež ar asti pa ūdeni, tā radot pamatīgu plunkšķi, kas dzirdams samērā tālu un brīdina citus bebrus. Savā nodabā bebrs ienirst ar elegantu vieglumu gandrīz bez trokšņa. Bebra priekšzobi aug visu mūžu, jo graužot koksni tie nemitīgi dilst. Bebrs spēj sakļaut lūpas aiz priekšzobiem, lai varētu grauzt zem ūdens.