Ūdeņu strupastes jeb ūdensžurkas sugas nosaukums Arvicola terrestris tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „zemes apdzīvotājs”, un tiešām lielāko daļu mūža tā pavada pašas raktās pazemes alās un ir tipisks grauzēju kārtas pārstāvis. Kā jau sugas nosaukumā minēts, tai ir vistiešākais sakars ar ūdeņiem. Tiesa, vēlā rudenī un ziemā tā mēdz aizklīst tālu prom un bieži apmetas pavisam ‘sausā’ kartupeļu lauka malā vai ābeļdārzā.   Te tā pazemē rok alas kā kurmis un nezinošs cilvēks ūdensžurkas rakumus viegli  sajauks ar kurmja rakumiem. Kurmja izmestā zemes kaudze ir regulāra, vairāk vai mazāk apaļa, kamēr ūdensžurkas rakums parasti garenstiepts. Stāvos krastos midzeni iekārto alās, zemākās vietās veido lodveida midzeņus  grīšļu ciņos. Ziemā migas atrodas zem sniega un pēc sniega nokušanas tās kā apaļas zāļu bumbas mētājas pļavā. Ūdeņu strupastes alas priekšā „iekopj” mauriņu, pēc kura var pazīt, ka šo alu apdzīvo ūdensžurka- tās izveido laukumiņu ar īsi apgrauztu zāli. Krastā un uz grīšļu ceriem atrodami „barības galdiņi” – vietas, uz kurieni no tuvākās apkārtnes tiek nesta barība  un notiesāta. Pēc garšīgās daļas apēšanas negaršīgā daļa tiek pamesta un izveido klājienu.

Dabiskajos biotopos barojas ar niedru un dzelteno lēpju sakneņiem, meldriem, bultenēm, grīšļu sēklām utt. No dzīvnieku valsts barības biežāk uzēd pa kukainim, gliemim, mazai zivtiņai. Labvēlīgos apstākļos vairojas vairākas reizes gadā, metienā var būt arī 10 mazuļi. Vietumis, savairojoties ievērojami kaitē dārzniekiem, tomēr nedrīkstam aizmirst, ka ūdeņu strupaste ir ļoti svarīga ekosistēmas sastāvdaļa. Tā ar savu darbību veido alas, kuras kā slēptuvi izmanto kukaiņi, abinieki un sīkie zīdītāji. Ūdensžurkai ir nepārvērtējama vieta plēsīgo zīdītāju un putnu ēdienkartē. Izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas, varam samazināt ūdensžurku kaitīgo ietekmi uz lauksaimniecību, bet iznīcinot ūdensžurku pavisam, mēs neizbēgami nodarītu būtisku kaitējumu dabai un zaudētu ļoti nozīmīgu un interesantu sugu.