Spītējot brāzmainajam vējam un lietus šaltīm, sevišķi sestdien, Slīteres Ceļotāju dienas 2. un 3. jūnijā sagādāja prieku tiem, kas paši bija priekam sagatavojušies. Par to vairāk stāsta avīzes “Dundadznieks” galvenais redaktors Alnis Auziņš.

Ceļotāju dienā nekad nebiju devies uz Kolku. Šoreiz ar abām krustmeitām jau pulksten desmitos biju pirmajā izraudzītajā pieturas punktā — pie zvejnieka un zivju kūpinātāja Ērika Ļihačeva. Ēriks nav cēlies no vietējiem, taču te iepriecējies un iesakņojies, pamazām sācis zvejot un tagad par sevi teic, ka ciemā vienīgais gan zvejojot, gan arī kūpinot paša noķertās zivis. Par godu svētku dienām butes un vēja zivis nokūpinātas jau vakar. Tagad varam vērot, kā uz virbiem saver lucīšus, — alkšņu malkas dūmi jau kūp, vēlāk vēl uzbērs priežu čiekurus, un tad taps delikatese, ko padomju laikos nežēlīgi izķēra un cūkām izbaroja. Norunājam, ka dienas beigās piebraukšu un nopirkšu kādu kālu. Ēriks gan pieticīgi teic, ka pagaidām tādi žagariņi vien esot. Pēc Jāņiem — tad būšot krietnāki.

Pie Kolkas apmeklētāju centra Dzintars Ozols no nacionālā parka piedāvā atminēt, kā latviskās zivis saucamas lībiešu valodā. Par procentiem astoņdesmit tas mums izdodas. Tad manas pavadones min jūrniecisku krustvārdu mīklu, pēc tam lūkojam sasiet īstus jūrnieku mezglus. Arī es raugu iegaumēt, kā uzmest drošu un reizē viegli atraisāmu mezglu. Gan dzīvē noderēs, kad vajadzēs šlepēt automašīnu.

Iestiprinājušies ar karsto šokolādi, dodamies uz liedagu, kur jau pa gabalu redzama pārvietojamā mājiņa ar uzrakstu «Ripopirts». Tobrīd — vienīgā mobilo pirtu salidojuma dalībniece. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāteic, ka vakarā uz pirtīm jau bijusi ļaužu rinda un cilvēki pērušies līdz četriem no rīta, bet svētdien atbraukusi vēl viena pirts, un mūsu pēršanās labumus uz savas ādas izbaudījuši ciemiņi no Nīderlandes, Krievijas (Sanktpēterburgas) un Somijas. Vieglu garu!

Bet es tajā brīdī aizrunāju pēršanos uz pēcpusdienu. Žēl, ka stiprais vējš liedz uzspēlēt lielos āra domino. No viesmīlīgajiem pirts īpašniekiem uzzinu, ka viņi nesen uzsākuši šo biznesu un cilvēkiem šāds piedāvājums iepaticies. Par 65 latiem diennaktī var noīrēt mobilo pirti un pērties uz nebēdu! Turpat blakus, vēl tuvāk jūrai, ir arī liels kubuls. Kamēr tajā vēl tikai pumpē ūdeni, dodamies uz raga pusi. Uzskatāmi salīdzināms, cik spēcīgus viļņus veļ dižjūra un cik samērā rāms ūdens klajs ir līča pusē. Tūlīt aiz raga sastopam vietējās pirts īpašnieku Ēriku, kas krāsniņu jau iekurinājis. Noskaidroju, ka arī še ir tiešām pieņemamas cenas, un nosolos kādreiz noteikti šurp atbraukt. Tas tomēr ir «serviss tuvplānā» — kā no pirts laukā, tā tūlīt jūrā iekšā!

Lielie viļņi laikam nobiedējuši tos, kas solījušies romantikas cienītājus aizvest līdz bākai, toties Dženeta Marinska «Ūšos» laipni piedāvā ūdens velosipēdus. Manas meitenes ir pienācīgi sagatavojušās — otrā, sausā kārta un gumijnieki paliek krastā, ar basām kājām un mērcējamām biksēm abas sagatavojušās «iepeldēt» Rīgas jūras līcī. Kamēr es vēl apsveru, vai pašam arī doties pretī stihijai, tikmēr parādās brašais Kolkas puisis Marģers, un tā nu bez bažām varu vērot jauniešu kuģošanu pa piekrasti. Izkāpjot krastā, jaunieši tomēr atzīst, ka esot diezgan saviļņoti.

Sakām paldies Dženetai un tā vien pagūstam uz koncerta sākumu līvu centrā. Kā allaž skaņi dzied Inora, Evita, Dzintra, Antra un pārējās Kolkas sievas, un «Laša kundzei» piebiedrojas arī bariņš klausītāju. Pēc tam — jauka, ģimeniska pasēdēšana dižistabā, kur uz galda likts īsti piedienīgs cienasts — rūšrāceņi, pūtelis, skābputra, ceptas reņģes, maizītes ar šprotēm un ķilavām, un kur nu vēl zivju zupa! Viesu vidū arī četri ceļotāji no Nīderlandes. Ar vienu no dāmām franciski kaut cik sazināmies. Iedrošinu droši baudīt visu, kas ar muti, acīm un ausīm ir izgaršojams. Tikmēr Ilze Soja pie galda aizrautīgi vada neformālo kori, pirmā uzsākot gan visiem latviešiem pazīstamās galda dziesmas, gan ziņģes ar pašsacerētiem vārdiem par Kolkas ragu. Ģimeniskā gaisotne mani aizrauj, un es dziedu līdzi, ko vēlāk atvadoties gandrīz nākas nožēlot. Kolkas brašās dziedātājas to ir pamanījušas un jau aicina mani uz kori…

Bet man taču ir laiks sajust pirts priekus! Liedagā gaida pārsteigums. Jūrā pa šo laiku sācies paisums, un «Ripopirts» jau atrodas bīstami tuvu ūdenim… Par laimi, nāk daži vīri, tostarp sportiskākais kolcinieks Oskars Sproģis, un pa visiem uzstumjam pārvietojamo pirti tuvāk krastam. Kad nu grasos iet sviedrētavā iekšā, mani uzrunā pirtnieks Armands, ko «Ripopirts» saimnieki nolīguši šim pasākumam. Vai nevēlos tapt nopērts? Kāda runa! Pirtnieks pērn beidzis pirts skolu, bet noteikti ir ar ķērienu. Man tiek gan karstas, gan austas šaltis, gan apses slotiņu maigums, gan kadiķa slotiņas elektrizējošais durstīgums. Kur nu vēl vēju auri turpat pie auss un lāviņas šūpošanās pie niknākiem brāzieniem! Pēc sviedrēšanās — atsvaidzinošā Baltijas jūra, bet visa noslēgumā patiess vaiņagojums — mērcēšanās kubulā. To baudu pirmoreiz mūžā, un tad pārņem tik aizlidojošas sajūtas, ka gribētos tur palikt vismaz līdz vēlam vakaram…

Realitātē atsauc mobilā telefona zvana blakus kubulam. Manas meitenes beigušas tusēties ciema centrā, un tas nozīmē, ka jāskatās uz Dundagas pusi. Nu ja, un vēl taču jāiegādājas Ērika lucīši! Kaut gan tie nav tik lieli «kā pēc Jāņiem», toties ir tikko kā noņemti no virbiem, smaržīgi, nāsis un kuņģi kairinoši, ka siekalas pašas saskrien mutē. Saku paldies un priecīgs dodos mājup. Nogurums gan pēc pirts tāds, ka acis krīt ciet, tāpēc es pa ceļam, lai neaizmigtu, dziedu: «Laša kundze bola acis, menca pilnā rīklē sauc!» To daru droši, jo ne Dzintra, ne Evita, ne Inora mani nedzird.

Ja tā padomā, tad piedzīvoju tikai tādu nieku no Ceļotāju dienu plašā klāsta! Bet ne mirkli mani nemāca garlaicība, piecos pēcpusdienā jutos priecīgi noguris. Vienīgā neizbēgamā nelaime tādās reizēs — vienlaikus nav iespējams būt dažādās vietās, daudz kas aiziet gar degunu. Nekas, nākamgad priekšroku došu dabas izziņai. Bet citādi viss bija lieliski. Netraucēja ne lietus, ne vējš, ne aukstums. Visur satiku jaukus cilvēkus, mēs patriecām par dzīvi, uzdziedājām, sasmaidījāmies. Par raitu norisi rīkotāji bija gana parūpējušies, bet labs garastāvoklis katram pašam jāņem līdzi. Ja ne citādi, tad ar labo kāju no gultas izkāpjot.

Alnis Auziņš