Stirna ir mazākais Latvijas briedis un barība, ko tā ēd ir smalkāka nekā staltbriedim un alnim. Ziemā tās barojas ar mellenājiem, viršiem, sīkiem zariņiem, koku un paparžu pumpuriem, reizēm tām izdodas zem sniega atrast jaunos lakstaugu dzinumus. Lielā badā netiek smādēta kūla un siens. Sniegs liedz stirnām iespēju brīvi pārvietoties barības meklējumos. Jau 30 – 40 cm bieza sniega sega ir milzu apgrūtinājums. Lai piekļūtu barībai, kuru sedz sniega sega, stirnām nākas nokasīt sniegu. Iedomājaties, kā jūs justos, ja jums nāktos rakt sniegu nevis ar pašu lāpstu, bet ar lāpstas kātu. Stirnu tievās kājas šim darbam nav piemērotas, tāpēc dzīvnieks spiests nelietderīgi patērēt daudz enerģijas. Sekmīgai pārziemošanai svarīgi, lai sniega sega neturētos ilgi, jo īsāks sniega periods, jo labāk. Ļoti bīstama ir sērsna, kurā stirnas nopietni savaino kājas. Šī ziema, ar sasalušo, cieto sniegu, ļauj stirnām brīvi pārvietoties pa sniega virsu, tāpēc nav stirnām īpaši nelabvēlīga. Cietais sniegs un ledus, ļauj stirnām piekļūt pār dīķi vai vigu nolīkušiem koku zariem, kuriem citos gada laikos klāt netiek. Tagad tās brīvi staigā un barojas ar pārmitrās vietās augošiem kārkliem, kuri citkārt paliek stirnu neizmantoti. Stirnas labprāt apmeklē kapus, kuros barojas ar mūžzaļajiem skujeņiem un grieztajiem ziediem, tā sagādājot nepatīkamus mirkļus kapu kopējiem. Arī augļu dārzus stirnas apmeklē labprāt, kur barojas ar augļu koku un ogulāju jaunajiem dzinumiem un pumpuriem. Koku mizu stirnas negrauž. Cilvēki ziemā mēdz stirnas piebarot izliekot siena klēpjus, burkānus, bietes. Jāatceras, ka stirnas, pieradušas baroties tiešā apdzīvotu vietu tuvumā, tepat barību meklēs arī tad, kad ziema būs pagājusi, tāpēc pirms ierīkojam stirnu barotavu savā pagalmā, padomāsim vai to vēlamies. Piesaiste apdzīvotām vietām apdraud arī pašas stirnas- tās var iekļūt transporta negadījumā, stirnas apdraud suņi un reizēm arī malumednieki.httpv://www.youtube.com/watch?v=C444UIlxZN8 httpv://www.youtube.com/watch?v=jVUEAetZgv4&feature=related