Slīterē nārsto smilšu krupji

Slīteres NP pludmalēs nārsto smilšu krupis Bufo calamita - Eiropas mērogā īpaši aizsargājama suga. Šis abinieks visu gadu dzīvo

ļoti slēpti un tikai maija beigās smilšu krupju tēviņi salasās uz riestu un tad to riesta dziesma, pateicoties elastīgam pakakles ādas maisam, kurš kalpo kā rezonators, dzirdama visai tālu. Dziesma nedaudz atgādina vakarlēpja dziesmu. Smilšu krupis izceļas pārējo abinieku vidū ar spēju nērst ikrus iesāļā ūdenī. Ikri sakārtoti rindā, veidojot līdz divus metrus garu ‘auklu’. Kurkuļi izšķiļas aptuveni pēc nedēļas un vēl pēc aptuveni trim nedēļām, pārvēršas mazos krupīšos. Process notiek ļoti ātri, jo smilšu krupis nārsto seklūdens lāmās, kuras strauji žūst, tāpēc laiks ir dzīvība.

Dienā krupis slēpjas sakņu mudžekļos pakrastē. Atrodoties pludmalē tas briesmu brīžos ienirst un paslēpjas lāmā. Krupim dabisko naidnieku nav daudz, jo krupis izdala smirdīgas gļotas, kuras attur uzbrucēju. Ļoti negatīvi populāciju ietekmē pludmales nobraukāšana, jo paslēpies krupis nav pamanāms auto- vai motobraucējam.

Smilšu krupis Bufo calamita – Latvijā īpaši aizsargājama suga saskaņā ar LR MK 14.11.2000. noteikumiem Nr. 396 ‘Par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu’ – I pielikums. Smilšu krupis iekļauts 1979. gada Bernes konvencijas par Eiropas dzīvās dabas un dzīvotņu aizsardzību II pielikumā, kā arī 1992. gada Eiropas Padomes direktīvā 92/43/EEC par dabīgo biotopu, savvaļas augu un dzīvnieku sugu aizsardzību - IV pielikumā. Suga ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā.

Riesto vardes un krupji

SNP ūdenstilpēs turpinās zaļo varžu nārsts. Latvijā sastop ezeru vardi Rana ridibunda, dīķa vardi Rana lessonae un hibrīdsugu -  zaļo vardi Rana esculenta. Uzskata, ka suga izveidojusies krustojoties ezeru un dīķa vardei. Abas izejas sugas krustojas ar saviem hibrīdiem un dod auglīgus pēcnācējus, tāpēc zaļo varžu noteikšana ir visai sarežģīta. Brūnās vardes sāk nārstot pašas pirmās. To ķermenis krāsots brūnos toņos. Latvijā sastopamas divas brūno varžu sugas – parastā un purva varde. Abas sugas pēc izskata ir grūti atšķiramas, bet pavasarī – riesta laikā, to izdarīt ir daudz vieglāk. Varžu riesta dziesmas atšķiras. Parastās vardes nārsta vietā varžu koris murrā kā kaķis, bet purva vardes rada skaņu it kā vārītos un burbuļotu milzīgs katls. Nereti abas sugas dzirdamas vienuviet. Abu sugu tēviņi riesta laikā greznojas zilgani. Parastās vardes tēviņi šajā laikā iegūst zilganu pakakli, purva vardes tēviņiem zilgani ir arī sāni. Pie tam purva varde ir ar spicāku degungalu un īsākām ekstremitātēm.

Parastās vardes ziemu pavada zem ūdens, ierakušās dūņās. Vairums purva varžu ziemo uz sauszemes. Nārsta vietās pirmie ierodas tēviņi. Noskatījuši piemērotu vietu, tie sāk dziedāt un gaida mātītes, kuras ierodas vēlāk un nārsta vietā pavada trīs reizes īsāku laiku kā tēviņi. Riests ilgst vien 2-3 nedēļas. Mātītei tēviņš pieķeras īpaši cieši. Tēviņi mīlas karstumā, nespēdami atrast mātīti, mēdz apķert viens otru un pat nedzīvus priekšmetus. Mātītes ir lielākas augumā, tāpēc spēj lēkt ar visu mīlnieku tā it kā uz muguras tai būtu tikai mugursoma un nekas vairāk. Ikrus mātīte izlaiž ūdenstilpes dibenā, tai pat brīdī ‘mugursoma’ - tēviņš izlaiž spermu un lieta darīta – ikri apaugļoti. Pēc diennakts ikru apvalki stipri uzbriest un paceļas pie ūdens virsmas. Atkarībā no ūdens temperatūras agrāk vai vēlāk no ikriem izšķilsies kurkuļi.

Ziemeļkurzemes piekrastē piemērotos biotopos vardes sastopamas lielā skaitā. SNP biežāk sastopama parastā varde, bet dažviet, piemēram, Pēterezera vigā purva varde nārsto lielā skaitā. Tā iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Kā īpaši aizsargājamas brūnās vardes ir iekļautas ES Biotopu direktīvas un Bernes konvencijas pielikumos. Varžu klātbūtne liecina par vides kvalitāti. Vardēm ir nepārvērtējama loma barības ķēdēs.

Slīterē riesto rubeņi

Slīteres nacionālā parka teritoriju aizņem purvaini meži. Daudzie sīkie purviņi vigās veido atklātu ainavu, kura ir ļoti piemērota rubeņu dzīvei. Liela nozīme ir ogu bagātībai. Acīmredzot nozīme ir arī tam, ka SNP putnu medības ir aizliegtas jau trīsdesmit gadu garumā, tā nodrošinot netraucētu rubeņu riestošanu. Šie un iespējams daudzi citi faktori nosaka to, ka lielākais Slīteres nacionālā parka rubeņu riests ir arī lielākais Latvijā, Baltijā un iespējams visā Eiropā. Te vienuviet saskaitīti 66 riestojoši rubeņu tēviņi.

Rubeņu riestā salido tēviņi no plašas apkārtnes. Katrs tēviņš aizņem savu teritoriju. Riesta centrā atrodas vērtīgākās teritorijas. Te riesto pieredzējušākie, spēku pilnbriedā esoši tēviņi. Tēviņi izrādās savstarpēji un mātīšu priekšā. Tās riestā ierodas riesta kulminācijā un izvēlas tēviņu ar kuru pāroties. Parādoties riesta vietā mātītei, riesta intensitāte pieaug. Tēviņi triecas viens pret otru ar krūtīm, lec gaisā un skaļi šņāc. Mātīte sākotnēji piezemējas riesta perifērijā, bet pēcāk dodas uz riesta centru, kur atrod sev tīkamu partneri. Riestošanu pavada skaļa rubināšana, kura klusā laikā dzirdama tālu. Rubeņu tēviņi ir tērpti īpaši krāšņi. Spalvu tērpā zili melnais kontrastē ar koši balto. Rubeņu tēviņu ‘uzacis’ iegūst īpaši spilgti sarkanu toni. Pretēji tēviņiem, mātītes tērptas pavisam neuzkrītoši un tomēr tieši viņas ir tās, kuras izvēlas.