Symbole von Nationen in einem flachen Graben

Die Menschen haben schon immer versucht die Umwelt ihren Bedürfnissen anzupassen. Schauen Sie um sich – wie viel von dem, was Sie sehen, ist unverändert und von den Handlungen der Menschen verschont geblieben? Wir haben versucht die Felder, die Wälder und Wasserläufe uns besser zugänglich und nutzbar zu machen. Wälder wurden zu Rodungen, Feuchtgebiete wurden von Gräben ausgetrocknet. In dem Video kann man einen mit Büschen zugewachsenen flachen Graben sehen – genau solche Umgebung ist ein geeigneter Lebensraum für verschiedene Vogelarten. In der ganzen Welt wird den Vögeln große Aufmerksamkeit geschenkt. Über sie wird in Liedern gesungen, sie werden in Tänzen nachgeahmt und das Design von Flugzeugflügeln ist auch von den Vögeln entlehnt. In Respekt für die Vögel wird schon seit 50 Jahren in jedem Land auf der Welt ein Nationaler Vogel nominiert. Im Video kann man ein paar von ihnen sehen. Die Bachstelze Motacilla alba ist Lettlands nationaler Vogel; das Rotkehlchen Erithacus rubecula ist Großbritanniens „königlicher Vogel“; die Amsel Turdus merula ist Schwedens Symbol und die Elster Pica Pica, dessen asiatische Verwandte – die Dickschnabelkitta Taiwans nationaler Vogel ist, aber eine andere Verwandte – die koreanische Elster ist das Symbol von Südkorea. Nur der Gartenrotschwanz ist bisher ohne eine „Nationalität“.

Ein Hirsch im Baltischem Meer

Es ist Abend. Die Hirschkuh kann endlich den Wald verlassen und an den Strand kommen, um sich von der Hitze und Insektenstichen zu erholen und auch um den Durst zu stillen. Die Hirschkuh, die im Video zu sehen ist, genießt offensichtlich das Bad. Der Sommer ist die Zeit, wann blutsaugende Insekten, wie Mücken, Bremsen und Schnacken, den Tieren und auch Menschen keine Ruhe geben. Außerdem ist der Sommer auch die Zeit, um Jungen zu kriegen und aufzuziehen. Das salzige Wasser des Baltischen Meers ist reich an Mineralien, deshalb schmeckt es dem Hirsch. Das Meerwasser stillt nicht nur den Durst. Es kompensiert den Verlust von Mineralien und Salz und heilt Wunden. Meerwasser ist die einzige natürliche Quelle von Salz in der lettischen Natur. Raubtiere nehmen Salz durch fressen von Fleisch auf. Pflanzenfresser müssen andere Quellen suchen, z.B., von Jägern ausgestelltes Salz oder das Meerwasser.

Ein Hirsch im Obstgarten

Für die Rothirsche ist der harte Winter eine schwere Prüfung, weil das Baltische Klima für sie wegen der schneereichen Winter nicht günstig ist. Jetzt, wo der Schnee gefroren ist, können die Hirsche sich leicht auf dem Schnee bewegen und von Wölfen und Hunden fliehen. Im Sommer fressen Rothirsche verschiedene Kräuter, aber im Winter kleine Büsche, Holzrinde und Triebe. Eine dünne Schneedecke können sie aufkratzen um an Moos zu kommen, aber mit einer dicken oder gefrorenen Schneedecke werden sie nicht fertig. Weiden, Faulbäume, Espen, Birken, auch Wacholder, Kiefern und Fichten stehen auf der Speisekarte des Rothirsches. Äste, Nadeln, Rinde – alles ist nutzbar. Der Rothirsch, wie auch andere Wiederkäuer, hat ein kompliziertes Verdauungssystem mit einem vierteiligen Magen, in dem Zellulose von einer Bakterien-, Pilz- und Einzeller-Armee zersetzt wird. Zusammen mit der Masse von Pflanzen werden auch diese Kleinlebewesen verdaut und von ihnen bekommen die Hirsche unersetzbare Aminosäuren. Der Rothirsch frisst junge Pflanzenteile, da sie voll mit Proteinen und Zucker sind, aber, verglichen mit dem Sommermenü, reicht das alles nur für das überleben. Kulturpflanzen sind besonders begehrt, weil sie weicher und saftiger als wilde Gewächse sind, deshalb besuchen die Rothirsche bei jeder Gelegenheit Obstgärten. Meistens geschiet das im Schutz der Dunkelheit. Diese Entscheidung wird auch darin bestärkt, dass die kleinen Äste des Apfelbaums sehr brüchig sind. Das Reh, der Rothirsch und der Elch haben ein gemeinsames anatomisches Merkmal – sie haben Schneidezähne nur im Unterkiefer. Mit dem zahnlosen Oberkiefer wird der Ast an den unteren Kiefer rangepresst und abgerißen. Je brüchiger der Ast, desto leichter ist es ihn abzureißen.Der Rothirsch weiss genau, dass der Aufenthalt im Garten gefährlich ist, deshalb unterbricht er das Essen und hört aufmerksam der Umgebung zu. Das Geweih der Rothirsche stört die Äste im inneren der Baumkrone zu erreichen. Die Weibchen und Jungen haben dieses Problem nicht. Es ist nicht mehr lange, und die Männchen werden ihre Hörner abwerfen, und Mitte März werden die alten Männchen ihre Pracht verloren haben. Die Jüngeren Männchen verlieren ihre Hörner im Mai.

Die Kamera der Weißstörche zeigt das Leben der Vögel online

IMG_3610.jpg

In dem Territorium vom Nationalpark Slitere wurde bei dem Nest eines Weißstorches eine Webcam aufgebaut. Das Leben der Störche kann man hier beobachten. Die Live Übertragung vom Nest der Weißstörche passiert im Rahmen des Projekts „Grünes Band der Ostsee“ vom transnationalen Programm für den Ostseeraum. Das Amt für Naturschutz bietet, im Rahmen der Bildungsaktivitäten des Projekts „Grünes Band der Ostsee“ in dem Territorium vom Nationalpark Slitere, an im Internet die Natur Live zu beobachten, wie auch sich Fragmente vom Leben von Tieren anzusehen, die versteckt gedreht wurden. Die Kamera der Weißstörche ist die zweite vom Projekt mit finanzierte Übertragung im Internet. Seit Anfang des letzten Jahres läuft die erste Webcam, die auf dem Dach des Slitere Leuchtturms steht und einen weiten Blick über die Wälder und das Baltische Meer am Horizont sendet. Um die Aufmerksamkeit der Gesellschaft auf den Naturschutz zu richten publizieren wir seit dem Anfang 2010 auf dieser Seite und auf www.youtube.com versteckt gedrehte Videos in denen man das natürliche Leben der Tiere in der Wildnis beobachten kann.

 

Im Nationalpark Slitere nisten nur zwei Weißstorch Familien. Den in Lettland weit verbreiteten Vogel kann man hier nicht oft treffen, da der größte Teil der Fläche des Nationalparks Slitere mit Wäldern bedeckt ist. Der Weißstorch zieht offene Flächen vor. Man muss aber beachten, dass man im Nationalpark Slitere dem scheuen Verwandten des Weißstorches, dem Schwarzstorch, öfter begegnen kann, denn die fast unberührten Wälder mit natürlichen Wasserläufen und Sümpfen sind ein sehr guter Lebensraum für diesen Vogel.

Veranstaltung der Insektennacht „Blick in die Insektenwelt von Slitere!“

20051.02.07-111.jpg

Die regionale Verwaltung Kurlands des Amtes für Naturschutz in Zusammenarbeit mit dem Entomologischen Verein Lettlands veranstaltet am Samstag, den sechsten August 2011 um 22 Uhr an dem Slitere Leuchtturm in der Region Dundaga die Veranstaltung der Insektennacht „Blick in die Insektenwelt von Slitere!“

Programm:

v     Ausleuchten von Insekten – die Welt in einer Sommernacht

v     Schau näher, blick in ihre Augen!

v     Die Lebensgeschichte des Maivogels, dem Insekten des Jahres

v     Der Mulmbock – eins der Symbole von den Slitere Insekten

v     Was wohnt in den Blauen Bergen?

v     Die Rolle vom Nationalpark Slitere bei dem Schutz der Vielfalt der Natur

Dies sind die Geschichten der Entomologen oder Forscher der Insekten über Insekten – Käfer, Schmetterlinge, Fliegen, Mücken, Wanzen, Bienen, Wespen und anderen – die nur in Slitere wohnen und auch über die, die wir überall auf jedem Schritt treffen können, aber so klein sind, dass sie im Alltag unbemerkt bleiben. Die Möglichkeit Insekten vergößert zu sehen. Die Möglichkeit bei dem Ausleuchten von Insekten teilzunehmen, das verschiedene Geheimnisse ihres Nachtlebens offenbart. Man muss eine Decke für das Sitzen im Rasen mitnehmen und eine Warme Jacke für die kühlen Augustnächte.

Der Entomologische Verein Lettlands ist ein freiwilliger, wissenschaftlicher Verein, der lettische und internationale Forscher und Amateure, die Insekten und andere Wirbellose erforschen und ihre Vielfalt in Lettland schützen, vereint. Der Entomologische Verein Lettlands organisiert diese Veranstaltung mit dem Ziel die Gesellschaft über die Vielfalt von Insekten zu informieren.

In der Zeit der Veranstaltung wird der Leuchtturm von Slitere offen für Besucher sein.

Die Veranstaltung wird finanziell unterstützt vom Projekt „Grünes Band der Ostsee“ vom transnationalen Programm für den Ostseeraum.

Die jungen Störche von Slitere lernen zu fliegen

current1.jpg

Der Sommer ist voll im Gange. Davon zeugen nicht nur die abgemähten Wiesen und die gelben Getreidefelder sondern auch die Stimmen der Vögel. Man hört nicht mehr den Kuckuck, die Schnarre und die Nachtigall. Nur Hausschwalben und Schwalben versuchen ihren Jünglingen das Leben lautstark beizubringen. Die jungen Weißstörche von Slitere müssen auch nicht mehr in ihrem Nest, das nun für die ganze Welt zu sehen ist,  gewärmt und beaufsichtigt werden. Schon bald werden sie ihr Nest verlassen und ihr Glück bei der Jagd versuchen. Lassen Sie uns zusammen sehen, wie der erste Sprung ins Ungewisse verlaufen wird!

Kukaiņu nakts pasākums „Ieskaties Slīteres kukaiņu pasaulē!”

20051.02.07-111.jpg

Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija sadarbībā ar Latvijas Entomoloģijas biedrības  sestdien, 2011.gada 6.augustā plkst. 22.00 pie Dundagas novada Šlīteres bākas rīko Kukaiņu nakts pasākumu „Ieskaties Slīteres kukaiņu pasaulē!”

 Programmā:

v     Kukaiņu gaismošana – pasaule vasaras naktī

v     Ieskaties tuvāk, ieskaties viņiem acīs!

v     Gada kukaiņa – ošu pļavraibeņa dzīvesstāsts

v     Lielais dižkoksngrauzis – viens no Slīteres kukaiņu simboliem

v     Kas dzīvo Zilajos kalnos?

v     Slīteres nacionālā parka loma dabas daudzveidības saglabāšanā

 Šie ir entomologu jeb kukaiņu pētnieku stāsti par kukaiņiem – vabolēm, tauriņiem, mušām, odiem, blaktīm, bitēm, lapsenēm un citiem – tiem, kuri dzīvo tikai Slīterē, un tiem, kuri sastopami visur ik uz soļa, bet tik sīki, ka ikdienā liekas nemanāmi. Iespēja apskatīt kukaiņus lielākā palielinājumā. Iespēja piedalīties kukaiņu gaismošanā, kas atklāj visdažādākos to naktsdzīves noslēpumus. Jāņem līdzi sega sēdēšanai zālītē un silta jaka dzestrajam augusta vakaram.

Latvijas Entomoloģijas biedrība ir brīvprātīga, zinātniska biedrība, kas apvieno Latvijas un ārvalstu profesionālo zinātniekus un amatierus, kuri veic kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku izpēti un veicina to daudzveidības saglabāšanu Latvijā. Latvijas Entomoloģijas biedrība organizē šo pasākumu ar mērķi izglītot plašāku sabiedrību par kukaiņu daudzveidību.

Pasākuma laikā Šlīteres bāka būs atvērta apmeklētājiem.

Pasākumu finansiāli atbalsta Baltijas jūras reģiona programmas projekts "Baltijas Zaļā josta".

 

The young storks learn how to fly

current1.jpg

Hayfields, yellow cornfields and also bird voices indicates that summer is in its peak. No more Cockoo, Corncrake or the Thrush Nightingale voice can be heard. Only Common House Martins and Barn Swallows loudly try to teach their young ones how to live. White stork chicks that now are put under our watch are too no more to look after. Very soon they will fly away from their nest to try out their luck in survival. Let’s watch together how the first jump into unknown will turn out!

Live broadcast shows the life of white storks

IMG_3610.jpg

New web camera has been installed by a white stork nest in Slītere National Park. The live broadcast can be seen here. The broadcast from the nest is made possible within a framework of The Baltic Sea Region Programme project “Baltic Green Belt”. Nature Conservancy Agency realized project “Baltic Green Belt” educational activities about nature in Slītere National Park territory. During this project they offer a chance to watch nature in live broadcast as well as filmed fragments about animal lives in the wild. Broadcast from the White Stork nest is the second live broadcast in the Internet co-financed by the project. Since last year, on the roof of the Slītere Lighthouse was installed other web camera showing vast landscape on forests and the Baltic Sea. To raise people awareness for nature conservation, since 2010 in this web page and popular site www.youtube.com we publish videos on wild animal life.
Only two White Stork families nest in Slītere National Park. This very common bird is rarely seen here as most of the Slītere National Park territory is covered with forests. White Stork is a bird that needs open landscape. However, White Stork shy cousin Black Stork can be seen more often in Slītere National Park as dense forests with natural watercourses and swamps is very suitable for this bird.

Slīteres stārķēni mācās lidot

current1.jpg

Vasara ir pilnbriedā. Par to liecina ne tikai nopļautās pļavas un dzeltenie labības lauki, bet arī putnu balsis. Vairs nekūko dzeguze, negriež grieze, nepogo lakstīgala. Vien čurkstes un bezdelīgas skaļi kārto jaunuļu ierindas uz vadiem. Slīteres baltie stārķēni savā ligzdā, kas nu izlikta apskatei visai pasaulei, arī vairs nav ne sildāmi, ne pieskatāmi. Pavisam drīz tie izlidos no ligzdas, lai paši izmēģinātu laimi medībās. Vērosim kopā, kā notiks pirmais lēciens nezināmajā!

Balto stārķu kamera tiešsaistē rāda putnu dzīvi

IMG_3610.jpg

 Slīteres nacionālā parka teritorijā uzstādīta tīkla kamera pie baltā stārķa ligzdas. Stārķu dzīvi tiešsaistē var vērot šeit. Tiešraide no baltā stārķa ligzdas notiek Baltijas jūras reģiona programmas projekta „Baltijas Zaļā josta” ietvaros. Dabas aizsardzības pārvalde realizējot projekta „Baltijas Zaļā josta” dabas izglītības aktivitātes Slīteres nacionālā parka teritorijā,  piedāvā internetā vērot dabu tiešsaistē, kā arī slēpti filmētu dzīvnieku dzīves fragmentus. Balto stārķu kamera ir otrā šī projekta līdzfinansētā tiešraide internetā. Kopš pērnā gada sākuma darbojas pirmā tīkla kamera, kas uzstādīta uz Šlīteres bākas jumta, rādot plašu ainu uz mežiem un Baltijas jūru pie apvāršņa. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas aizsardzībai, kopš 2010. gada sākuma šajā vietnē, kā arī populārajā vietnē www.youtube.com publicējam video klipus, kuros redzamas slēpti filmētas, dabiskas dzīvnieku dzīves ainas savvaļā.

 Slīteres nacionālajā parkā ligzdo tikai divas balto stārķu ģimenes. Latvijā visai izplatītais putns šeit nav bieži sastopams, jo lielākā daļa Slīteres nacionālā parka ir klāta mežiem. Baltais stārķis ir atklātu ainavu putns. Jāpiezīmē, ka Slīteres nacionālajā parkā biežāk sastopams baltā stārķa radinieks biklais melnais stārķis, jo Slīteres nacionālā parka mazskartie meži ar dabiskām ūdenstecēm un purviem ir ļoti piemērota dzīvotne šim putnam.

The Hind in the Baltic Sea

New-Picture-6.jpg

Its evening and the hind can finally leave forest and come out on the beach to refresh itself from heat, insect stings and thirst. You can see that this hind really enjoys this swim. Summer is the time when blood-sucking insects like mosquitoes, gadflies and black flies make life harder not only for humans but for animals too. It is also the time for giving birth to and raising their young ones. Brackish sea water is mineral-rich and deer likes it. It not only quenches thirst but also compensates lack of minerals and salt as well as heals. The sea is the only natural source for salt in Latvia. Predators receive salt while eating meat. Herbivores need to look for other sources – salt lick provided by hunters or the sea.

httpv://www.youtube.com/watch?v=cvc1wCCTCtE

Briedis Baltijas jūrā

New-Picture-6.jpg

Ir vakars. Staltbriežu govs beidzot var atstāt mežu un iznākt jūrmalā, lai atveldzētos no karstuma, kukaiņu kodumiem, slāpēm. Video redzamā briežu māte acīmredzami izbauda peldi. Vasara ir laiks, kad asinssūcēji kukaiņi - odi, dunduri, knišļi jeb miģeles nedod mieru ne dzīvniekiem, ne cilvēkiem. Arī bērnu radīšanas un audzināšanas laiks. Iesāļais Baltijas jūras ūdens ir minerālvielām bagāts, tāpēc briedim ļoti garšo. Jūras ūdens ne tikai veldzē slāpes, bet arī kompensē minerālvielu, arī sāls zudumus dzīvnieka organismā, dziedē ievainojumus. Latvijas dabā vienīgi jūras ūdens ir dabīgs sāls avots. Plēsēji uzņem sāli, ēdot gaļu. Zālēdājiem jāmeklē citi avoti – mednieku izlikts laizāmais sāls vai jūra.
httpv://www.youtube.com/watch?v=cvc1wCCTCtE

The Goshawk

vistu_vanags.jpg

Watch how Goshawk Accipiter gentilis feed on deer hunted down by wolf. It is dangerous to sit on the ground so hawk keeps looking around while ripping off pieces of meat.

Goshawk is common bird in Latvia however since the first half of 20th century the number has decreased. From 1901 till 1944 people could get money for each shot or caught Goshawk. It was considered ‘hazardous’ because it mostly feed on chickens

Ornithologists believe that the number has decreased because in the year 1990 large collective farms (kolkhoz) were liquidated. By the farms always gathered pigeons and other birds Goshawk feed on. There was at least one Goshawk on farm that lived near it. After farm liquidation Goshawk too had to find other feeding places, this is why they can be seen in cities hunting pigeons, crows and other birds.

For now in Latvia nest 2000-3000 pairs while 4000-5000 spend winter here.  The difference is because birds come to Latvia from north and east to spend winter.

httpv://www.youtube.com/watch?v=DJ8gyCwp66A

The Brook Lamprey

Snapshot-4-21.06.2011.-21-19.png

The Brook Lamprey is quite common in Latvia, however, you may spot it only in the beginning of summer when they gather at spawning areas. Brook Lamprey presence indicates water quality as they do not live in polluted water. There are still enough clean water bodies in Latvia, while in West Europe this species is rare and specially protected.
The Brook Lamprey is the smallest of all three lamprey species found in Latvia (it rarely reaches 20 cm) and is different from River Lamprey and Sea Lamprey. Brook Lamprey is non-parasitic so they do not feed on other fish. It never travels and spends all his 6-7 year long life in one brook. Moreover, Brook Lamprey spends most of his life as ammocoete buried in mud. Here they feed on detritus – remains of plants and animals. The River Lamprey almost never leaves the sandy or sludgy riverbed. Ammocoete doesn’t have eyes so it may be mistaken for a worm. Only in the end of their life they turn into adults, alimentary canal reduces so they stop feeding and put all their strength into the last great event – spawn. It is interesting that ammocoete is always bigger than adult Brook Lamprey. Sometimes they spawn immature and it’s called neothenia. They start spawning at the beginning of summer when water gets warmer. Spawning site is pebbly overfall that is fixed up by male lampreys pulling some stones away making small fossula for spawning. Fertilization happens when male suck up to females head and their bodies intertwine.
People do not use this lamprey subspecies for food as the secretion from gland within its skin is poisonous and the poison does not decompose in high temperatures.

httpv://www.youtube.com/watch?v=SZjj2TfRu3M

The Water Vole

Arvicola_terrestris_wikipedia.jpg

The species name water vole from Latin Arvicola terrestris can be translated as „inhabitant of the ground” and really this animal spends most of its life in burrows as a typical rodent. As the species name suggests it is connected with water. However, in late autumn this small animal can wander far away and settle down at very dry potato field or orchard. Here they dig burrows like moles and those who do not know may mistake water vole burrows with molehills. Molehills usually are more or less round while water voles burrows are oblong. At steep slopes vole make a den in a burrow while at lower places they build it in grass. In winter the den is made under snow and after it melts down it can be found as round grass ball lying about in a meadow.  In front of their burrow water vole make something like a lawn – they make a small area with shortly gnawed grass. On the bank or grass shrub they develop “dining tables” where they gather and eat food they’ve found nearby. When the tasty part has been eaten the vapid parts are left behind and develop a layer.

In natural habitats they feed on reed and yellow water-lily rootstock, rush, arrowheads, sedge seeds, etc. Sometimes they catch some insects, snails or small fish. In good circumstances they mate several times a year and sometimes have up to 10 baby voles. At some places they may do damage to gardens if they are too much, but we should not forget that water vole is a very important part of ecosystem. They develop burrows that are used by different insects, amphibians and small mammals. They are valuable food for different animals. Using modern technologies we may decrease the harm done by Water Voles, but by exterminating these animals we would cause serious damage to nature and lose very significant and interesting species.

httpv://www.youtube.com/watch?v=8fcNVX2t1EM

Ūdeņu strupaste

Arvicola_terrestris_wikipedia.jpg

Ūdeņu strupastes jeb ūdensžurkas sugas nosaukums Arvicola terrestris tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „zemes apdzīvotājs”, un tiešām lielāko daļu mūža tā pavada pašas raktās pazemes alās un ir tipisks grauzēju kārtas pārstāvis. Kā jau sugas nosaukumā minēts, tai ir vistiešākais sakars ar ūdeņiem. Tiesa, vēlā rudenī un ziemā tā mēdz aizklīst tālu prom un bieži apmetas pavisam ‘sausā’ kartupeļu lauka malā vai ābeļdārzā.   Te tā pazemē rok alas kā kurmis un nezinošs cilvēks ūdensžurkas rakumus viegli  sajauks ar kurmja rakumiem. Kurmja izmestā zemes kaudze ir regulāra, vairāk vai mazāk apaļa, kamēr ūdensžurkas rakums parasti garenstiepts. Stāvos krastos midzeni iekārto alās, zemākās vietās veido lodveida midzeņus  grīšļu ciņos. Ziemā migas atrodas zem sniega un pēc sniega nokušanas tās kā apaļas zāļu bumbas mētājas pļavā. Ūdeņu strupastes alas priekšā „iekopj” mauriņu, pēc kura var pazīt, ka šo alu apdzīvo ūdensžurka- tās izveido laukumiņu ar īsi apgrauztu zāli. Krastā un uz grīšļu ceriem atrodami „barības galdiņi” – vietas, uz kurieni no tuvākās apkārtnes tiek nesta barība  un notiesāta. Pēc garšīgās daļas apēšanas negaršīgā daļa tiek pamesta un izveido klājienu.

Dabiskajos biotopos barojas ar niedru un dzelteno lēpju sakneņiem, meldriem, bultenēm, grīšļu sēklām utt. No dzīvnieku valsts barības biežāk uzēd pa kukainim, gliemim, mazai zivtiņai. Labvēlīgos apstākļos vairojas vairākas reizes gadā, metienā var būt arī 10 mazuļi. Vietumis, savairojoties ievērojami kaitē dārzniekiem, tomēr nedrīkstam aizmirst, ka ūdeņu strupaste ir ļoti svarīga ekosistēmas sastāvdaļa. Tā ar savu darbību veido alas, kuras kā slēptuvi izmanto kukaiņi, abinieki un sīkie zīdītāji. Ūdensžurkai ir nepārvērtējama vieta plēsīgo zīdītāju un putnu ēdienkartē. Izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas, varam samazināt ūdensžurku kaitīgo ietekmi uz lauksaimniecību, bet iznīcinot ūdensžurku pavisam, mēs neizbēgami nodarītu būtisku kaitējumu dabai un zaudētu ļoti nozīmīgu un interesantu sugu.

httpv://www.youtube.com/watch?v=8fcNVX2t1EM

Vistu vanags

vistu_vanags.jpg

Video materiālā pavērojiet, kā vistu vanags Accipiter gentilis mielojas pie vilku nomedīta brieža. Uz zemes sēdēt ir bīstami, tāpēc vanags nemitīgi raugās apkārt, veikli raujot gaļas gabaliņus,

Vistu vanags Latvijā ir samērā parasts putns, taču to skaits ir ievērojami mazāks nekā 20. gs. pirmajā pusē. No 1901. līdz 1944. gadam par nošautu vai lamatās noķertu vistu vanagu maksāja pat prēmijas. Vistu vanags tika uzskatīts par „kaitīgu”, jo ir regulārs lauku viensētu „ciemiņš”.

Ornitologi uzskata, ka vistu vanagu skaits samazinājies, jo 1990. gados likvidēja kolhozu lopu fermas. Pie fermām vienmēr uzturējās putni, kurus barībā izmantoja vistu vanags, piemēram, mājas baloži. Caurmērā uz katru fermu bijis pa vistu vanagam, kurš tur barojies un tuvumā dzīvojis. Pēc fermu likvidācijas arī vistu vanagiem nācās meklēt citas barošanās vietas, tādēļ mūsdienās tas nereti novērojams pilsētu teritorijās, veikli medījot baložus, vārnas un citus putnus.

Šobrīd Latvijā ligzdo 2000-3000 pāri, taču ziemo 4000–5000 putnu. Tas izskaidrojams ar to, ka pārziemot uz Latviju atlido gan ziemeļu, gan austrumu populāciju putni.

httpv://www.youtube.com/watch?v=DJ8gyCwp66A

Strauta nēģis

Snapshot-4-21.06.2011.-21-19.png

Strauta nēģis ir samērā plaši izplatīts Latvijas teritorijā, bet pamanīt to var vienīgi vasaras sākumā, kad tas pulcējas nārsta vietās. Strauta nēģis ir tīra ūdens indikators, piesārņotos ūdeņos nedzīvo. Latvijā vēl netrūkst tīru, nepiesārņotu ūdeņu. Rietumeiropā kļuvis rets un ir īpaši aizsargājama suga.

Strauta nēģis ir mazākais no Latvijā sastopamajām trim nēģiem (tas reti sasniedz 20 cm garumu) un atšķiras no upes un jūras nēģiem ar to, ka strauta nēģa dzīves ciklā nav pusparazitārās stadijas, kuras laikā upes un jūras nēģi piesūcas dzīvām zivīm un pārtiek no to ķermeņa šķidrumiem un muskuļiem. Strauta nēģis nekur neceļo un visu savu max. 6-7 gadus ilgo mūžu pavada vienā un tai pašā strautā. Pie tam, strauta nēģis mūža lielāko daļu pavada kāpura stadijā ieracies strauta dūņās. Te tas barojas filtrējot detrītu, kuru veido augu un dzīvnieku atliekas. Upes nēģis smilšaino vai dūņaino grunti tikpat kā nekad nepamet. Nēģa kāpuram nav acu un tas viegli noturams par tārpu. Tikai mūža nogalē kāpurs pārvēršas pieaugušā stadijā, tam reducējas gremošanas trakts, nēģis pārstāj baroties un visi spēki tiek veltīti pēdējam lielajam (lielākajam notikumam nēģa mūžā) – nārstam. Interesanti, ka kāpuri vienmēr ir lielāki par pieaugušajiem. Reizēm nārsto nepieauguši - kāpura stadijā (neotēnija). Nārstot sāk vasaras sākumā, kad ūdens iesilst virs 150C temperatūrai. Par nārsta vietu izvēlas oļainu straujteci, kuru tēviņi ‘labiekārto’, izvācot lielākus oļus un izveidojot nārsta bedrīti. Apaugļošana notiek tēviņam uz mirkli piesūcoties mātītes galvai un savijoties abiem ķermeņiem kopā.

Cilvēki strauta nēģi neēd, tāpēc, ka tā ādā esošo dziedzeru sekrēts ir indīgs un inde karsējot nesadalās.

httpv://www.youtube.com/watch?v=SZjj2TfRu3M

The Extraordinary Beaver

bebrs_foto11.jpg

The Beaver is a rodent with unusual skill. It transforms the environment similarly to us humans making it suitable for its lifestyle. The Beaver build dams that hold up water creating water reservoirs. So it has the opportunity to access food and escape predators if necessary, because water is the only place beaver can feel safe. When on ground it can easily become pray of wolf or lynx. Its eyes are upwards and lifting head up and down it tries to smell approaching dangers. Under water its ears and nostrils close up and wide scaly tail is used as steering wheel. Sensing danger beaver dive while forcefully slapping the water with its broad tail creating great bang that can be heard over great distances and serves as a warning to beavers in the area. When calm it can dive very elegantly without making a sound. A beaver's teeth grow continuously as they wore down by chewing on wood.  Beaver is able to press its lips together behind its teeth to chew under water.

httpv://www.youtube.com/watch?v=WQe6RHb3sfM