Daudzas jo daudzas mednieku sievas septembrī sajūtas kā atraitnes, jo to vīri tikpat kā nenakšņo mājās. Viņi gan taisnojas, ka tas esot tāpēc, ka mežā briežiem un aļņiem baurs. Lai paliek neatklāts, kurš kuro reizi vairāk bauro, aļņi vai mednieki. Šoreiz par briežu bauru. Latvijā savvaļā sastopamas trīs briežu sugas. Divas no tām: alnis un staltbriedis pašreiz riesto, stirnas ar šo pienākumu tika galā vasaras vidū. Mednieku žargonā to sauc par bauru. Citkārt tik klusie un uzmanīgie dzīvnieki šajā laikā uzvedas skaļi, lauž zarus un kokus, kārpa zemi. Staltbrieži auro un klusā laikā šie rēcieni dzirdami vairāku kilometru attālumā. Alnis 'sten' krietni klusāk. Manuprāt, skaņa vairāk atgādina ritmisku rīstīšanos vemšanas laikā. Jāpiebilst, ka skaņu arsenāls ir daudzveidīgāks kā tikai aurošana un stenēšana. Buļļi šajā laikā ir kā apsēsti ar domām par pretējo dzimumu. Tie neēd, berž ragus gar krūmiem un kokiem, kārpa riesta bedres, sacenšas savā starpā īpašos turnīros, - tas viss tiek darīts, lai tiktu pie pārošanās.

Dzīvnieku dziedzeri šajā laikā izdala sekrētu ar īpašu smaku, tāpēc ejot pa mežu iespējams atšķirt, kurš no abiem lielajiem briežiem te bijis. Re - buļļi savu urīnu izmanto, kā specifisku tualetes ūdeni. Lai iepatiktos staltbriežu mātītēm buļļi ar urīnu iesmaržina savu vēderu, kā arī urinē riesta bedrēs un pēcāk paši tajās izvārtās. Aļņi līdzīgi kasa riesta bedres vietās, kur čurājusi govs un tajās urinē. Pierādīts, ka tas apkārtnes aļņu govīm sinhronizē meklēšanās sākumu.

Dažas nedēļas pēc tam, kad buļļi uzsākuši riesta bedru veidošanu, visas apkārtnes govis ir gatavas pāroties. Izrādās, ka zemē izlieta stipri smirdoša viela arī var izraisīt aļņu bullim vēlēšanos sākt tur kārpīties. Sibīrijas mednieki to izmanto, lai piesaistītu bulli vietai, kur to vieglāk nomedīt, izlejot zemē kaut ko smirdīgu vai paši tur pačurājot.

Daudzi pētnieki uzskata, ka uzbudinājuma palielināšanai aļņi lieto dabiskas psihotropas vielas. Pirms riesta aļņi uzturas vietās, kur aug puplakši, kuri satur alkaloīdus, arī sarkanās mušmires aļņi nesmādē. Zināms, ka šo sēņu narkotisko iedarbību izmanto arī cilvēki. Krievijā bada laikos mātes mazuļus dzirdījušas ar sarkano mušmiru novārījumu. Bērni gulējuši kā beigti un ēst nav prasījuši. Vīri dziru lietojuši degvīna vietā. Narkotiku ēšanas mērķis - iegūt drosmi nebaidīties no pretinieka. Protams, es nevaru pierādīt, ka alnis, kurš sevi tiktāl iedrošinājis, ka nebaidās vairs ne no kā, pārēdies sarkanās mušmires. Tāds alnis medniekam ir sapnis, bet parastam sēņotājam - murgs. Mežā sastopot noslienājušos ragaini, kurš no jums nebaidās, jādodas prom. Ja vien spējat - dariet to nesteidzoties, lai lieki neuzbudinātu dzīvnieku. Riesta laikā aļņu bullis katrā kustīgā tēlā saskata sāncensi vai mātīti, un tā kā jūs ne esat ne viens, ne otrs, labāk nemēģiniet izbaudīt uz savas ādas zvēra vilšanās izpausmes.

Vilnis Skuja, Dabas aizsardzības pārvaldes speciālists