Lielos zīdītājus ziemā katram no mums nācies novērot kaut vai pa automašīnas logu, bet kā ar sniega segu sadzīvo mazie zvēriņi: kukaiņēdāji – ciršļi un kurmji, grauzēji – strupastes un peles, sīkie plēsēji? Slēpojot mežā, bieži nākas šķērsot, to sīkās pēdu virtenītes. Kurmji ir aktīvi cauru ziemu. Tie izmanto radušos iespēju dzīvot virszemē, savas alas ierīkojot tieši zem sniega segas. Kurmji turpina baroties ar sliekām un kukaiņiem, kurus medī nedzīvajā zemsedzē. No viena barošanās iecirkņa uz citu kurmji pāriet, izmantojot sniegā ierīkotas ejas.

Ciršļu straujā vielmaiņa liek tiem atrasties nepārtrauktā kustībā barības meklējumos. Šie dzīvnieciņi paši ejas sniegā nerok, bet izmanto tukšumus zem celmiem, kritušiem kokiem, kā arī sīko grauzēju alas. Reizēm lielākus attālumus tie pārvar, pārvietojoties pa sniega virsmu. Tas ir riskanti, ne tikai tāpēc, ka dzīvnieciņu var pamanīt un noķert plēsējs. Stiprā salā uz sērsnas nonācis cirslis tur drīkst uzturēties vien dažas minūtes, citādi tas nosalst. Pēc termodinamikas likumiem – mazāks ķermenis atdziest ātrāk. Arī daudz lielākās strupastes, lielā salā nokļuvušas virs sniega, sastingst. Krievu zoologs A. Formozovs apraksta gadījumu, kad sermuļa izbaidītas strupastes, nonākušas sniega virspusē, paspēj noskriet vien četrus metrus, līdz salā sastingst. Vietās, kur sniega sega saglabājas ilgi, tā visā biezumā caurausta grauzēju alām. Uzkrītot svaigam sniegam, tiek atjaunotas izejas sniega virspusē. Tās kalpo alu sistēmas ventilācijai. Zem sniega grauzēji jūtas tik labi, ka pat vairojas. Sniega alās uzkrājas barības atliekas, kuras veido savdabīgu armatūru. Alas un sniegā ierīkotās migas apledo. Saledojušais sniegs spēj pasargāt peļu migu pat no lapsas. Izveidojoties sērsnai, tās spiestas mainīt ēdienkarti, jo sērsna neļauj lapsām, kā ierasts, ar triecienu cauri sniegam ielauzties peles alā. Gadījumā, kad alternatīvais barības avots nav pieejams pietiekamā daudzumā, lapsas sāk badoties, neraugoties uz to, ka zem sniega peļu ir papilnam.

Protams, lapsas ir tikai viens no plēsējiem, kurš kāro peļu šķiņķīšus. Zebiekstes un sermuļi var parādīties jebkurā laikā un vietā. Šo plēsēju garais, slaidais ķermenis ir ideāli piemērots ložņāšanai pa grauzēju alām. Augumā lielākie seski un ūdeles medī robustāk - sagraujot grauzēju alu sistēmu. Peļu migas atrok caunas, lapsas, jenotsuņi un vilki. Virs sniega grauzējiem uzglūn kraukļi, vārnas un peļu klijāni.

Vigo Kangars, pētnieks