Latvijas Entomoloģijas biedrība par Gada kukaini’ 2010 ir izvēlējusies parasto skudrulīti Thanasimus formicarius, kas Gada titulu ir ieguvis, lai Starptautiskajā bioloģiskās daudzveidības gadā pievērstu sabiedrības uzmanību mežos dzīvojošo kukaiņu dažādībai un to savstarpējām attiecībām. Tas ir īpaši svarīgi tieši tagad, kad Latvijā tik ļoti ir pieaugusi mežu zāģēšanas intensitāte, kas var atstāt paliekošu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību. Atšķirībā no čemurziežu dižtauriņa pagājušajā gadā un lielā dižkoksngrauža aizpērn, skudrulītis ir pavisam parasta vaboļu suga, tādēļ tas ir viegli novērojams ikvienam vērīgākam dabā gājējam. Parastais skudrulītis ir neliela, 7-10 mm gara vabole ar slaidu, koši krāsotu un maziem matiņiem viscaur klātu ķermeni. Ja rūpīgi ieskatās, tad redzams, ka skudrulītis ir sarkans, taču tam ir liela melna galva, tikpat melni segspārni ar sarkanu pamatni un divām baltām šķērsjoslām. Šāda uzkrītoši kontrastaina krāsojuma dēļ citās zemēs skudrulīšu dzimtas vaboles mēdz dēvēt arī par “raibvabolēm”, bet latvisko nosaukumu tas, domājams, ir ieguvis, pateicoties savai līdzībai ar visiem labi zināmajām rūsganajām mežaskudrām. Vislīdzīgākā ir šo divu kukaiņu uzvedība – abi ir plēsīgi  un nemitīgi atrodas kustībā, jau no agra pavasara skujkoku mežos ložņājot pa koku stumbriem, kritalām, celmiem un pat jau sagatavotu zāģmateriālu rindām, kur meklē dažādus sīkus bezmugurkaulniekus. Skudrulītis pārtiek galvenokārt no mizgraužiem - pieaugusi vabole dzīvo dažus mēnešus un šajā laikā katru dienu var apēst pa vairākiem mizgraužiem. Turpat stumbra virsmas spraugās tiek dētas olas, no kurām izšķīlušies kāpuri arī ir plēsīgi un uzmeklē mizgraužu kāpurus zem mizas, viņu pašu ejās. Tādēļ nav brīnums, ka jau izsenis mežkopji uzskata šo nelielo vaboli par ļoti noderīgu kukaini. Mizgraužu masveida savairošanās laikā skudrulītis nevarēs strauji ierobežot to skaitu, tomēr tas nenoliedzami ir viens no svarīgākajiem mizgraužu dabiskajiem ienaidniekiem. Kādā veidā skudrulītis zina, ka uz konkrētā koka ir atrodami mizgrauži? Izrādās, tas prot atpazīt mizgraužu izdalītās viegli gaistošās vielas feromonus, ko tie izmanto, lai sazinātos savā starpā. Tāpat skudrulītis spēj atpazīt kalstošu koku izdalītās smaržas terpēnus. Tieši uz šādiem novājinātiem un kalstošiem kokiem dzīvo mizgrauži, un skudrulītis tos var veikli atrast.

Turpretī cilvēkiem novājinātus, kalstošus kokus mežā ne vienmēr sākumā ir iespējams tik viegli atpazīt, parasti daudz pamanāmāki ir jau nokaltuši, sausi koki. Ieraugot šādus sausokņus, visbiežāk – egles, bieži tiek nodomāts – tūlīt jāzāģē, jāved prom no meža. Taču mizgrauži šādus kokus visdrīzāk jau ir pametuši, toties to dabiskie ienaidnieki un tostarp skudrulītis gan var vēl tur mitināties. Latvijas Entomoloģijas biedrība šogad stāstīs par šo un citām skudrulīša dzīvesstāsta epizodēm, par to, kā atšķiras kukaiņu savstarpējās attiecības un daudzveidība dabiskā un koksnes ražas iegūšanai apsaimniekotā mežā. Aicinām sūtīt ziņas par skudrulīša novērojumiem portālam dabasdati.lv vai tieši Latvijas Entomoloģijas biedrībai.

Latvijas Entomoloģijas biedrība ir brīvprātīga, zinātniska biedrība, kas apvieno Latvijas un ārvalstu profesionāļus un amatierus, kuri pēta un aizsargā kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. Tās biedri jau kopš 1999. gada nominē Gada kukaiņus un kopš 2008. gada arī citus Gada bezmugurkaulniekus ar mērķi izglītot plašāku sabiedrību.

Kristaps Vilks

Latvijas Entomoloģijas biedrība

Papildus informācija pa epastu: kristaps.vilks@lu.lv