10.10.2011.

kolka. vētras tomēr nav - laikam jūrā aizkavējusies. mežā stāv sirsnīgi rudenspelēks Mežašķūnītis. slīterē tādi ik pa laikam ir atrodami, bet šis ir īpašs. dzīvs. tam ir sava dvēsele - apodziņš. izlaižas no sabrūkošās, meža paņemtās ēkas un apsēžas uz dēļa gala. skarbi norūsējušas naglas, raupji dēļi un uz to fona trausla dzīvība. apodziņš nebaidās, liekas, ka pats Mežs ar viņa acīm skatās uz cilvēku. šīgada pirmais apodziņš, turklāt ar savu stāstu. pēdējās ziemas bija par skarbu. tagad pie sliekšņa ir atkal jauna. iekūru krāsniņu. uz galda karšu kalni, gāpis, kurš šodien mežā pievīlis. vēlāk būs zinātne. bet tagad vēl kolkas jūrmala.

K.