slitere.lv

View Original

zemes mala ir piesnigusi pilna. Kristapa dienasgrāmata

kolka, 07.12.2012.
viens pēc otra aiz loga slīd kurzemes zvejniekciemi. pamazām mostas diena... māju logos iedegas gaismas, no sākuma tikai dažos, pēc tam vairāk un vēl vairāk. divi slēpotāju kombinzonos satuntuļoti skolēni dodas skolasgaitās. kaimiņš gan vēl tikai sētā tīra savu apsnigušo auto. nu jau nemaz vairs nav tumšs, visapkārt tāda zilgana krēsla. Ziedonim bija tāds labs pārdomu gabaliņš par robežām. par tieši šādu Mijkrēsli. vai diena ir jau pamodusies?

zemes mala ir piesnigusi pilna. liedags ir balts un kontrastē ar tumši melnām debesīm. zīlītes ir savākušās savos ziemasbariņos, turpat arī mizložņa un zeltgalvītis. es eju, viņi lido, mēs visi dodamies uz Ragu. virs jūras visi iet uz rietumiem. piemēram, mazs paugurknābja gulbju bariņš - divi lielie un astoņi pelēkie. vai, piemēram, Milzīgs kākauļu mākonis, kurā var saskaitīt 300 putnus vienkopus. paskatos virs meža - tur samērā ātri aizlaižas desmit īpatņu liela putnu svītra. mazliet lielāki par mežastrazdiem, garas astes. es labāk nemaz neizteikšos, kas tie varēja būt. pārāk ātri aizlidoja, lai noticētu... pagājušajā reizē pie mola ieraudzītā pūkpīle joprojām turpat. gribas cerēt, ka nekait viņai nekas. un te pēkšņi astoņi mājas strazdi. it kā būtu kāds marts... visi sēž kārklos, tikai pūpolu gan nav neviena paša.

mežā koku zaros ir lielas sniega kupenas. melnā dzilna kā parasti slēpjas. laikam domā, ka nemaz nav dzirdama. kaļ sausa koka zaru, bet sniegs cieši pieķēries klāt un ne par ko nekrīt zemē. taču uzpūš vējš. un, ja gadies tādā brīdī tur apakšā, vari sajust īstu ziemas garšu. man patīk. slēpes zem kājām, un uz priekšu.

K.