prakse

Studentu prakses dienasgrāmata

Lenarts Elers Mani sauc Lenarts Ēlers, esmu dzimis 1986.gadā Hamburgā. Mana jaunāka māsa šoruden sāks studēt matemātiku. Tā kā jau 3. semestri esmu ģeogrāfijas students Kristiāna Albrehta Ķīles universitātē, strādāju par asistentu Ģeogrāfiskās informācijas centrā. Cenšos paplašināt savas zināšanas darbā ar ArcGIS programmatūru. Universitātē apmeklēju vides un piekrastes apsaimniekošanas lekcijas, jo domāju specializēties fiziskajā ģeogrāfijā. Papildus apgūšu arī ģeozinātnes. Līdzās studijām mani interesē sports, ceļošana un ornitoloģija.
Tereze Varnka Mani sauc Terēze Varnka, esmu dzimusi 1989.gadā Stendalā, kas atrodas bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā. Savā ģimenē esmu vienīgais bērns. Šobrīd studēju Kristiāna Albrehta Ķīles universitātē. Domāju pievērsties fiziskajai ģeogrāfijai, apmeklējot lekcijas vides un piekrastes apsaimniekošanā, meteoroloģiju un hidroloģiju kā papildus priekšmetus. Paralēli mācībām strādāju Piekrastes ģeogrāfijas departamentā par priekšsēdētāja profesora Sterra palīdzi. Mani interesē apkārtējās vides un dabas aizsardzība, vēsture un dažādas aktivitātēs, kā riteņbraukšana un kanoe airēšana.

9.-16. augusts, pirmā nedēļa

Pirmdiena: Slīteres NP administrācijas iepazīšana

Pēc brokastīm Helmuts un Marta mūs aizveda uz Slīteres NP administrāciju Dundagā. Tur mēs satikāmies ar Andru un Daci, lai stādītos priekšā un apspriestu gaidāmos uzdevumus. Vēlāk mēs apskatījām Dundagu un iepirkāmies. Atpakaļ uz Siliņiem mūs aizveda Vilnis.

Otrdiena: Zīmju uzstādīšana Užavā

Mēs izbraucām 8.00 no rīta kopā ar Helmutu un Anitru, lai mežniecībā satiktu Raitu. No turienes mēs devāmies tālāk uz Užavu, aizsargājamo teritoriju uz dienvidiem no Ventspils. Tur mēs palīdzējām pārbaudīt zīmes, kas norādīja, ka šī zona ir aizsargājama un aizliedz tajā iebraukt mašīnām. Ja kāda no tām nebija vietā vai bija sadragāta, mēs uzlikām jaunas. Atpakaļceļā mēs piestājām Ventspilī, kur Raits bija atstājis savu divriteni, lai, kā viņš saka, varētu atpūsties no darba braucot uz mājām.

Trešdiena: Administrācija

Par spīti mainīgajiem laika apstākļiem mēs braucām uz Dundagu ar riteņiem, kur mums bija tikšanās ar Daci. Viņa mums iedeva pārskatu par Slīteres nacionālo parku, tā administrāciju, struktūru, ģeomorfoloģiju un attīstību, kā arī par Latvijas nacionālo parku sistēmu kopumā. Vēl mēs ar Andru apspriedām vairākas idejas saistībā ar mūsu rakstu Slīteres avīzei. Vakarā mēs jauki pavadījām laiku kopā ar Martu un Helmutu, pļāpājot un skatoties filmu.

Ceturtdiena: Mazirbe

Atpūtas diena.

Piektdiena: Pēterezera dabas taka(3,4 km)

Šodien mēs nolēmām doties pārgājienā uz Pēterezera dabas taku, kas atrodas 5km no mūsu mājas pie ceļa, kas ved uz Dundagu. Pāris metrus no ceļa sākas maza taciņa, kas ved dziļi mežā augšup un lejup pa senajām kāpām, pāri strautiņiem un maziem dīķīšiem un daļēji arī pa šaursliežu dzelzceļa dambja atliekām. Pats Pēterezers ir skaista, mežā apslēpta vieta, kas izveidojusies platākajā no piekrastes ieplakām. Taciņa aizved līdz ezera malai, kur apmeklētāji var atpūsties un paēst. No turienes mums pavērās lielisks skats uz pelēkajām, apmākušajām debesīm un mierīgo ainavu.

Sestiena: Kolkas un Ēvažu dabas taka.

Laiks izskatījās cerīgs, tāpēc devāmies uz Kolku ar riteņiem, lai apmeklētu dabas takas parka ziemeļu un austrumu daļā. Braucām pa ceļu līdz Vaidei, kur nogriezāmies uz pludmali – braukt gar jūras malu bija ļoti jautri. No Kolkas raga mēs devāmies tālāk uz Ēvažiem, kur apskatījām dabas taku un stāvkrastu. Diemžēl mums neizdevās atrast smilšu krupi, kam tur vajadzētu būt sastopamam. Vēlāk, atgriezušies Kolkā, mēs nolēmām, ka ir laiks saldējumam un otrai dabas takai. Šajā takā lielākoties var redzēt smiltīs apraktas priedes, kā arī lieliski var redzēt kāpu veidošanās secību.

Svētdiena: Pievienojamies Helmutam Bažu purva pārbaudē un apmeklējam Slīteres bāku

Mēs ēdām brokastis, kad pēkšņi ieradās Helmuts un uzaicināja mūs sev līdzi reidā. Ar viņa apvidus auto devāmies uz vietu, kas vairs nav pieejama tūristiem – kādreizējo dabas taku, kas atrodas Bažu purva rezervātā. Pa ceļam uz turieni mēs pārbaudījām vai viss ir tā kā tam būtu jābūt. Mums visinteresantākais šajā izbraucienā bija atrast vilka ekskrementu un bebru mājas. Pēc tam mēs apmeklējām Slīteres bāku, kurai, pateicoties Helmutam un Aigaram, varējām uzkāpt uz jumta, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz visu nacionālo parku.

17.- 23. augusts, otrā nedēļa

Pirmdiena: Slīteres NP administrācija un Pēterezera takas pārbaude

Devāmies uz administrāciju ar mērķi apspriest turpmāko nedēļas plānu. Pusdienu pārtraukumā sastādījām kompāniju Martai, Andrai un Helmutam kādā mazā restorānā Dundagas centrā. Kamēr gaidījām ēdienu, apspriedām atšķirības starp vācu un latviešu maizi – to īpatnības un, protams, to, kura tad ir vislabākā. Pārsteidzošā kārtā pie vienošanās nenonācām... Paēdām, veikalā nopirkām pārtiku un atkal devāmies mājup.

Vēlāk tajā pašā dienā mēs kopā ar Helmutu un Martu pārbaudījām Pēterezera dabas taku. Noslaucījām koka laipiņas, kas bija pārklātas ar lapām un skujām, lai apmeklētājiem būtu drošāka iešana un netiktu bojāts koka klājums. Satīrījām ap ugunskura vietu ezera malā, kuru jau aprakstījām pagājušajā nedēļā.

Otrdiena: tulkošana un Dienasgrāmatas papildināšana

Savu dienu pavadījām Siliņos, ēdot cepumus, rakstot dienasgrāmatu un tulkojot bukleta tekstu.

Trešdiena: riteņbrauciens uz robežsardzes posteni, neveiksmīgie piekrastes artilērijas bāzes meklējumi

Ap pusdienlaiku mēs devāmies ceļā, lai atrastu dažus piekrastes militāros objektus, kurus neatradām pirmajā reizē pa ceļam uz Siliņiem. Lai izvairītos no putekļainā grants ceļa, mēs nolēmām braukt gar jūru. Nezināmu iemeslu dēļ šoreiz tas nebija tik viegli kā pirms dažām dienām, kad braucām uz Kolku. Tāpēc, ik pa laikam stumjot savus velosipēdus, pludmali mēs atstājām jau Sīkragā (viens no lībiešu zvejnieku ciematiem Kurzemes piekrastē) un turpinājām braukt pa kādu taciņu, kas izvērtās par strupceļu. Kāda neveiksme! Ironiski, bet pirmo reizi meklējot šo vietu mēs bijām nokļūdījušies tikai par dažiem pagriezieniem. Taisnību sakot mēs bijām gaidījuši ko citu – kaut ko tādu, kas uz militāro pagātni norādītu vairāk par dažām pussagruvušām ēkām. Uzņēmuši dažas bildes mēs devāmies uz nākamo objektu – piekrastes bateriju Olmaņu ciemā. Taču mēs apmaldījāmies mazo meža taciņu labirintā un tādēļ nesasniedzām savu galamērķi. Arī saule jau sniedzās uz rieta pusi, tāpēc devāmies mājup.

Ceturtdiena: Kolkas dabas takas apmeklētāju skaitīšana

Lai gūtu priekšstatu, cik cilvēku apmeklē Pēterezera, Evažu un Kolkas dabas takas, mums bija dots uzdevums tos saskaitīt. Tā kā mums bija jāredz atšķirība starp darba dienām un brīvdienām, mēs katrā no takām skaitīsim apmeklētājus divas reizes turpmāko nedēļu laikā. Šodien mēs nobraucām 20 km līdz Kolkai, ieņēmām vietu mašīnu stāvvietā pie dabas takas un sākām skaitīt. Lai kavētu laiku, Lenarts meklēja un arī atrada vairākas gliemežvāku fosilijas. Tā kā apmeklētāju nebija daudz, mums bija laiks, lai palasītu un novērotu, kā Darvins būtu teicis: „ikdienas cīņu par izdzīvošanu”: mēs redzējām kā jātnieciņš bāž caurumā paralizētu kāpuru, lai nodrošinātu ēdienu saviem pēcnācējiem. Citur, kāds pāraudzis, bitei līdzīgs kukainis ēda mazu mārīti. Par laimi mums bija pietika pretodu līdzekļa, lai paliktu neskarti :)

Piektdiena: Mazirbe

Atpūtas diena.

Sestdiena: Kolkas dabas takas apmeklētāju uzskaitīšana

Otrā uzskaites diena Kolkas dabas takā. Tā kā mēs darījām apmēram to pašu, ko iepriekšējā skaitīšanas reizē, to neaprakstīsim. Tomēr, tieši pirms došanās prom, stāvlaukumā iebrauca uzlabots, melns Audi, kurā sēdēja vairāki latviešu jaunieši. Viņi sāka ar mums runāt un pat piedāvāja mums iedzert. Kādu brīdi mēs par šo un to jauki papļāpājām, tomēr jutāmies atviegloti, kad viņiem bija jābrauc prom, un arī mums jau bija jābrauc mājās. Braucot atpakaļ mūs pārsteidza strauja laika maiņa – mēs tikām izmērcēti līdz ādai. Atgriezušies, mēs atradām savu namatēvu sēžam jautrā lokā ar draugiem no universitātes. Vēlāk, kad piebiedrojāmies, mēs runājām par pasauli un Sanda (Helmuta drauga) brāli līdz beigās kaut kā aizrunājāmies par Vācijas Tēvu dienu un „Bollerwagen” ( koka ratiņi uz četriem riteņiem, kas paredzēti, lai pārvadātu dažādas lietas, šajā dienā - alkoholu). Tā nu Helmuts un Sandis nolēma atvērt veikalu, kurā pārdotu uzlabotus Bollerwagen Latvijas pircējiem.

Svētdiena: Pēterezera dabas takas apmeklētāju skaitīšana

Šajā takā mēs gaidījām vēl mazāk apmeklētāju nekā Kolkā, tāpēc, ātri iekārtojušies, sagatavojāmies diezgan vienmuļai dienai. Ilgi nebija jāgaida, kad parādījās pirmie apmeklētāji. Tomēr bija viens negaidīts notikums: divi vācu pāri atpazinā mūsos vāciešus un nāca ar mums parunāt, jautājot: „Vai jūs skaitāt apmeklētājus?”. Acīmredzot viņi bija sapratuši, kādēļ tur sēžam... Tā nu mēs kādu brītiņu parunājām un apmainījāmies ar priekšstatiem par Latvijā pieredzēto, pirms viņi aizgāja pa taku.

24. – 30. augusts, trešā nedēļa

Pirmdiena: SNP administrācija

Kārtējo reizi kopā ar Helmutu devāmies uz Dundagu, lai mazliet pastrādātu un piezvanītu vienam no mūsu pasniedzējiem, lai pateiktu, ka joprojām esam pie dzīvības. Iepirkušies devāmies atpakaļ uz Siliņiem, kur turpinājām rakstīšanu.

Otrdiena: Pārbaude Ances purvu un mežu dabas liegumā

Šorīt mums bija jāceļas laikā, kas normāliem studentiem neeksistē, proti, 4:30 no rīta. Lai nu kā, tas bija jādara : mēs pievienojāmies Raitam, Helmutam un Inai reidā pa Ances purvu un mežu liegumu, kur viņi bija nodomājuši noķert pārkāpējus darbībā – lasot ogas ar mehāniskām ierīcēm – lai varētu tos sodīt. Turpceļā mums mazliet pastāstīja par Latvijas mežsaimniecības sistēmu, ko sākotnēji izveidojuši vācu baroni un vēlāk pārņēmusi Padomju Savienība un izveidojusi pamatu šodienas sistēmai. Mežs ir iedalīts zemes nogabalos un katram no tiem ir savs numurs. Mežaudžu kartē nogabali ar viendabīgu mežaudzi ir iekrāsoti dažādās krāsās– atkarībā no vecuma krāsa mainās (jo vecāks mežs, jo tumšāka krāsa).

Reizēm Raits apstādināja mašīnu, lai apskatītu ķepu nospiedumus, kurus bija ieraudzījis braucot – viņš mums parādīja vilka un meža caunas pēdu nospiedumus. Pie tam, mēs dzirdējām staltbrieža baurošanu un redzējām medņa vistu (Tetrao urogallus), kas Vācijā ir ļoti rets putns. Lai arī neatklājām nevienu pārkāpēju, mēs uzgājām kaut ko kas izskatījās pēc Robinsona Krūzo nometnes. Blakus nojumei mēs atradām makšķerauklas un uzasinātus mietiņus. Vēlāk, kad braucām pār kangariem mums pastāstīja, ka Padomju laikos šī vieta kalpojusi par mācību zonu braukšanai ar tankiem. Šodien šī vieta ir daļēji apmežota. Pēdējais šī izbrauciena notikums: mēs jau grasījāmies atstāt liegumu, kad uzgājām čigānus, kas nesa aizliegtās ogu lasāmās ierīces, tā nu Raits viņus brīdināja tās nelietot. Mums tas bija interesanti, jo bijām lasījuši, ka tās ir aizliegtas, bet mēs nezinājām kā šāda ierīce izskatās. Izrādās, ka tās ir nekas vairāk kā liekšķere ar ķemmei līdzīgiem zobiem, kas pietur ogas, atvelkot ierīci no auga.

Trešdiena: Apmeklētāju skaitīšana Ēvažu dabas takā

Mēs modāmies ar mērķi nobraukt 30 km līdz Ēvažiem, tāpēc bijām mazliet īdzīgi. Par laimi Vilnis piedāvāja mūs un velosipēdiem aizvest ar mašīnu. Viņa piedāvājuma ielīksmoti, mēs savācām savas mantas un atstājām Siliņus. Nonākuši pie dabas takas, mēs iekārtojāmies zem vecas priedes. Lai gan mēs saskaitījām visvairāk apmeklētāju, kopš šīs mazās izpētes sākuma vairs nekas īpašs nenotika (ja neskaita papļāpāšanu ar kādu vācu tūristu). Kad Vilnis un Anitra atgriezās no kāda cita rezervāta apmeklēšanas, viņi piestāja, lai paši izstaigātu taku. Protams, ka viņi tika pieskaitīti. Atpakaļceļā mūs atkal pārsteidza lietus.

Ceturtdiena: Mazirbe

Atpūtas diena.

Piektdiena: Uz dienvidiem no Užavas

Mēs devāmies ekskursijā kopā ar Helmutu un Jāni, kas strādā Latvijas Valsts mežos, uz mežu Užavas dienvidos. Mēs gribējām pārbaudīt, vai kāda ligzda tiešām pieder melnajam stārķim. Tā kā šī teritorija Jānim nebija pazīstama, ar pirmo mēģinājumu mēs ligzdu neatradām. Mēs vairākas reizes apmaldījāmies, bet beigās tomēr to atradām. Helmuts, būdams ornitologs, drīz vien bija pārliecināts, ka tur tiešām ligzdojis melnais stārķis. To apliecināja arī melna spalva. Helmuts bija priecīgs, jo tagad viņš varēja taisīt mikroliegumu, lai pasargātu šo ligzdu.

Pēc tam mēs braucām uz citu meža daļu, kur bebri sagādā lielas problēmas mežsaimniecībai dambju dēļ: ūdens līmeņa paaugstināšanās dēļ koku saknes sapūst, līdz ar to mirst arī pats koks. Mēs gribējām apskatīt dambi, tāpēc mums vajadzēja tikt pāri purvainam mežiņam. Mēģinot tikt pāri mazam strautiņam, Helmuts gribēja palīdzēt Lenartam: Helmuts: „Liec kāju šeit.” Lenarts:” Tu domā šeit? Jā, redzu!” (sagrīļojoties, spēra garu soli uz priekšu) Sekojot viņa kāja bija iestigusi dubļos, kādēļ viņš netrāpīja tur, kur Helmuts bija norādījis. Terezai bija ļoti jautri to vērojot, bet, tā kā gardāk smejas tas, kas smejas pēdējais, ilgi nebija jāgaida līdz arī viņai bija slapja kāja. Protams, Lenarts "mira nost" no smiekliem. Vakarā visi kopā sēdējām viesistabā, un Vilnis mums piedāvāja tēju ar šņab,i līdz ar to tas izvērtās par visai jautru vakaru. Vismaz dažiem...

Sestdiena: Mazirbe un Rīga

Bija pienākusi diena, kad beidzot ieraudzīsim Latvijas galvaspilsētu. Helmuts brauca uz Rīgu ar mašīnu, tāpēc viņš paņēma mūs līdzi. Anitra piedāvāja palikt savā dzīvoklī, kas atrodas Āgenskalnā – tikai 30 minūšu gājienā no vecpilsētas. Tas bija jauks dzīvoklis, kas mūsu uzturēšanos Rīgā padarīja ļoti patīkamu. Tā kā Rīgā ieradāmies tikai vakarā, mēs aizgājām līdz lielveikalam Olimpija, lai nopirktu pārtiku un gluži netīšām atradām to, ko mēs sauktu par īstu maizi:)

Svētdiena: Rīga

Ap pusdienlaiku sākām pētīt vecpilsētu, kur pavadījām vairākas stundas apskatot ievērojamākās vietas. Pilsētā ir aptuveni 800 labi saglabājušās jūgendstila ēkas, gotiskas sarkanķieģeļu baznīcas, kā arī noliktavas un ģildes ēkas. Mēs bijām pārsteigti par brīnišķīgo, veco ēku lielo skaitu, jo Ķīlē no vecpilsētas nekas nav saglabājies. Tā kā bijām izlasījuši visas līdzpaņemtās grāmatas, mēs aizgājām uz vienu no lielākajām grāmatnīcām Baltijas valstīs – Valters un Rapa, kur mēs nopirkām pāris klasiskas grāmatas –„ Robinsonu Krūzo” un „80 dienās apkārt zemeslodei”. Iegādājāmies arī pastkartes un aizrakstījām pāris rindiņas ģimenes locekļiem un draugiem.

Ceturtā nedēļa: 31. augusts – 6. septembris

Pirmdiena: Rīga

Šodien mēs vēlējāmies aplūkot slaveno centrāltirgu. Laiks šķita labvēlīgāks nekā vakar, kad mūs pārsteidza vairākas stipras lietusgāzes. Siltas saules apspīdēti izbaudījām pastaigu. Tirgus bija pārpildīts – cilvēki steidzās šurp un turp apkrāvušies ar saviem guvumiem. Tas atšķīrās no vecpilsētas, kas bija daudz mierīgāka savā cienīgumā. Tomēr bija ļoti interesanti redzēt milzīgās ar dažādiem produktiem pārpildītās halles.

Varētu jautāt, kāpēc neapmeklējām vairāk tūristiem domātās vietas? Mums pastaigāšanās pa vecpilsētas klusajām ieliņām bija vislabākais veids kā izbaudīt šīs pilsētas burvību – sekot citām tūristu grupām nešķita interesanti. Šādi mēs apskatījām vairāk vietu un redzējām īpatnējas ieliņas, kuras tūristi nemaz tik viegli nevarētu atrast – ģeogrāfiem viss ir jāizpēta.

Vēlā pēcpusdienā Terēze kādā nelielā kafejnīcā dzēra kafiju un rakstīja kartiņas, kad parādījās trīs itāļu vīrieši un sāka ar viņu flirtēt. Situācija bija diezgan neveikla, jo viņi bija pārāk uzbāzīgi (vēlējās braukt ciemos uz Vāciju) – tomēr, nav ļaunuma bez labuma - itāļi samaksāja Terēzes rēķinu.

Otrdiena: Rīga un Mazirbe

Pēcpusdienā, kad bijām iztīrījuši dzīvokli un sagatavojuši šo to ēdamu atceļam, devāmies uz autobusu, lai brauktu atpakaļ uz Mazirbi. Lai gan nebijām pareizi aprēķinājuši ceļam nepieciešamo laiku (ceļā pavadījām 50 min.), mēs paspējām. Biļešu iegādāšanās un autobusa atrašana mums nesagādāja problēmas, tomēr bijām pārsteigti, ka autobusa šoferis sauca sēdvietu numurus, lai cilvēki iekāptu pareizā secībā. Mēs, protams, nezinājām, kā mūsu numurs izklausās latviski, tāpēc gaidījām, kas notiks – beidzot viņš mums pamāja un mēs iekāpām. Ceļš ilga vairāk kā četras stundas: gar Rīgas jūras līča piekrasti, cauri Jūrmalai, Tukumam, Rojai un Kolkai līdz pat Mazirbei. Nesteidzīgi čunčinājām caur Latvijas laukiem šur tur piestājot. Mēs pavadījām laiku lasot, klausoties mūziku un snauduļojot. Iebraucot Mazirbē, autobusa šoferis kaut kāda iemesla dēļ gribēja zināt vai mēs vēlamies tikt uz skolu. Tā vai citādi, mēs izkāpām un caur tumšo mežu devāmies mājup.

Trešdiena: Mazirbe

Šodienas plāns bija turpināt rakstīt.

Ceturtdiena: apmeklētāju uzskaite Pēterezera dabas takā

Gatavojāmies samērā klusai dienai – paņēmām līdzi gana daudz ēdamā un lasāmā. Mūsu pieņēmums bija pareizs, 70% apmeklētāju negāja pa taku, bet gan devās lasīt sēnes un ogas vai makšķerēt. Kāds vācu pāris, kas atbrauca treilerā, pārmija ar mums pāris vārdus, pastāstot par savu interesanto ceļojumu gar Baltijas jūras dienvidu piekrasti. Mēs, savukārt, paskaidrojām ko šeit darām. Vēlāk mūs pārsteidza liels cilvēku pūlis, tūristi no Igaunijas. Nebijām gaidījuši tik lielu cilvēku pieplūdumu. Taču drīz viņi devās prom, jo sagruva cerības uzrīkot jauku pikniku pie ezera – igauņi nebija ar mieru iet līdz ugunskura vietai tik tālu (apmēram 1 km).

Piektdiena: Dundaga

Braucām uz Dundagu, lai nopirktu produktus ābolu plātsmaizei. Visgrūtākais bija saprast, kurā no mazajām paciņām ir cepamais pulveris. Pārsteidzoši, ka lielākā daļa paciņu bija ražotas Vācijā (piem.Dr.Oetker), izņemot šo... Beigās nopirkām kaut ko, kas izskatījās pēc vajadzīgā. Mājās mums pastāstīja, ka šo pulveri lielākoties lieto tīrīšanai, bet nelielā daudzumā var lietot arī gatavošanai.

Sestdiena: Pie Andras

Šodien mūsu vadītāja bija sagatavojusi ko īpašu – mēs devāmies uz mežu, lai iemācītos pazīt sēnes. Andra un Marta iemācīja dažus paņēmienus, kā atrast konkrētu sugu sēnes, piemēram, gailenes aug sūnas, bet baravikas smilšainu taku malās. Bez viņu zināšanām, mēs nezinātu, kuras sēnes ēdamas, kuras indīgas. Helmuts gan jokoja, ka visas sēnes ir ēdamas vismaz vienreiz. Patiesībā mums diez cik labi negāja, jo neesam pieredzējuši sēņu lasītāji un mums daudz kas bija pārspriežams ar Andru. Tomēr, sēņu bija pietiekami, lai visiem sagatavotu pusdienas, arī Martas tēvam.

Mēs labi pavadījām laiku, iebaudīdami mājas limonādi, dārzeņus no dārziņa pie mājas un degustējot dažādās sēnes. Šīs degustācijas mērķis bija atšķirt sēnes pēc garšas; tikai Lenarts teicās, ka visas sēnes garšo vienādi – visas garšīgas, bet ne atšķirīgas. Vēlāk pieminējām misēkli Rīgas lielveikalā, kur mēs atradām dīvainu uzrakstu pie augļu nodalījuma: „Nazis” acīmredzot kādas preces nosaukumu, bez kādas vēsturiskas nozīmes. Pie galda izskaidrojām savu izbrīnu (Nazi - nacists vāciski) un jautājām, ko tad tas īsti nozīmē. Izrādījās, ka „Nazis” ir latviešu valodas vārds, kas apzīmē darbarīku vai galda piederumu, nevis nacismu.

Svētdiena: Mazirbe

Šodien, sēžot uz salokāmajiem krēsliem zem nojumes pie pirts, mums atradās brīvs brīdis, lai pierakstītu pieredzēto. Pēcpusdienā ķērāmies pie ābolu plātsmaizes cepšanas. Darījām ko varējām, lai bez svariem un miksera tomēr pievienotu nepieciešamās sastāvdaļas un sakultu mīklu. Tā kā mīkla bija garšīga, mēs bijām pārliecināti, ka iznākums būs labs. Riekstu drumstalas mēs ieguvām saspiežot veselos riekstus ar rokām. Vēlāk ar lepnumu devām visiem pagaršot savu veikumu.

Vakarā Vilnis stāstīja atgadījumus no Padomju armijas laikiem. Viens no tiem bija par veidu, kā kareivji dabūja jaunu cepuri, kad pašu bija jau sadilusi – viņi to nozaga brīdī, kad īpašnieks bija tualetē. Vai, kā tankisti izlīdzējās, kad salūza tanka daļas - slepus noskrūvēja no citiem tankiem.

Piektā nedēļa: 7.-13. septembris

Pirmdiena: Mazirbe

Šodienai mums īpašu uzdevumu nebija, tāpēc, izmantojot silto laiku, sēdējām pie Lībiešu kultūras nama Mazirbes centrā – rakstījām un meklējām informāciju internetā. Protams, neiztikām arī bez privātas sarakstes. Vēlāk, gatavodami vakariņas, sapratām, ka šādi laika apstākļi ir jāizmanto, tāpēc nolēmām pavadīt vakaru pludmalē. Nomazgājuši traukus, devāmies taisnā ceļā uz tuvējo veikalu pēc alus un čipsiem. Vecā kundze, kuru uzskatījām par veikala īpašnieci, pārsteidza mūs, nosaucot cenu vācu valodā. Rietošā saule radīja brīnišķīgu skatu – tumšie lietus mākoņi, kas pacēlās no jūras, bija tērpušies sarkanos un purpura toņu tērpos. Vērodami šo gleznaino ainavu, mēs apsēdāmies smiltīs un baudījām aliņu un čipsus. Kad jau grasījāmies pamest vientuļo pludmali, virs meža pacēlās mēness. Tas tumsā rādīja mums ceļu mājup. Sajūtot auksto vēju sapratām, ka rudens nav vairs tālu.

Otrdiena: Slīteres NP administrācija

Kārtējo reizi ar riteņiem braucām uz Dundagu, lai ar Andru apspriestu dažus jautājumus. Pie viena izmantojām iespēju piekļūt internetam, lai piestrādātu pie saviem rakstiem. Kad bijām visu izdarījuši, gājām uz lielveikalu iepirkties. Šodien nolēmām sevi palutināt ar picu, ko nebijām ēduši jau vairākas nedēļas. Doma par gardo picu paātrināja ceļu atpakaļ. Arī fakts, ka ceļš lielākoties ved lejup (augstumu starpība starp Mazirbi un Dundagu ir 60m) palīdzēja. Vakarā mēs palīdzējam Helmutam ienest sacirsto malku šķūnī, kas tika gatavota aukstajai ziemai un pirtij. Viņš mūs iepazīstināja ar vārda perekur nozīmi (krievu valodas vārds piecu minušu pīppauzei).

Trešdiena: Mazirbe un mežs

Šodien būs mūsu pirmā pieredze aļņu vērošanā. Cēlāmies 4:30 no rīta, jo izbraukšana ar riteņiem bija paredzēta piecos. Sākumā ceļš veda caur mežu, kas bija ellīgi tumšs, tāpēc izmantojām lukturus, lai to izgaismotu. Arī spoži spīdošais mēness palīdzēja saskatīt ceļu uz Kolku. Zari baigi mirdzēja un mūsu ēnas izstiepās tālu uz priekšu, atgādinot pasaku milžus. Bija jauki tā braukt plecu pie pleca tik mierīgā naktī, klausīties kā kokos šalc vējš un vērot zvaigznes virs galvas.

No lielceļa nogriezāmies uz tumšas taciņas, kas veda dziļi mežā. Turpat aiz kāda koka nobēdzinājām savus velosipēdus un turpinājām ar kājām iet dziļāk rezervātā. Bridām pa dubļiem, caur garu zāli un krūmiem, redzēdami tik, cik priekšā izgaismoja mūsu baterijas. Nonākuši izcirtumā, kur ik pa laikam parādoties aļņi, uzkāpām novērošanas tornī, lai labāk tos varētu pamanīt. Pirms paslēpšanās kokā tieši mums pretī, Vilnis deva skaidrus norādījumus, kā jāuzvedas, piemēram, mēs drīkstējām čukstus sarunāties, bet nedrīkstējām kustēties. Šādi mēs pavadījām rīta stundas vērojot mežmalu, taču veltīgi – laika apstākļi nebija atbilstoši, lai aļņi pārotos. Viņi dodot priekšroku mierīgam un vēsam laikam, lai varētu viens otru labāk dzirdēt un saost briesmu tuvošanos. Tā nu mēs devāmies mājup.

Vēlā pēcpusdienā mēģinājām vēlreiz. Lēmums, uz kurieni doties šoreiz tika pieņemts lozējot – Vilnis paņēma divus dažāda garuma kociņus un Lenartam bija jāizvelk viens. Viņš izvilka garāko kociņu. Devāmies uz Stiebrkalnu apbruņoti ar zāģi, naglām un āmuru. Lauzāmies cauri biezam mežam, garai zālei un niedrēm pa purvainu augsni. Neatraduši piemērotu vietu novērošanai, devāmies arvien dziļāk un dziļāk mežā, kas izskatījās pilnīgi neskarts – tur bija lieli krituši koki pilnīgi noklāti ar sūnām un piepēm, kas tur trūdēja līdz saira. Beidzot padevāmies un turpinājām ceļu uz vietu, kur bija skatu torņi. Īsāk sakot, mēs atradām tikai 1,5 m augstu torni, kas bija par zemu, lai vērotu aļņus. Vilnis tomēr mēģināja kādu pievilināt, taču nesekmīgi.

Atgriezušies mājās, mēs sevi pārmeklējām, taču neatradām nevienu ērci. Tikai vēlāk Lenarts atklāja vienu no šiem asinssūcējiem piesūkušos pie viņa kājas. Nākamajā rītā arī Terēza vienu atrada.

(Piezīme: Otrā pārgājiena daļa aprakstīta no Viļņa un Lenarta skatpunkta, jo Terēza šajā ceļā nepievienojās.)

Ceturtdiena: Talsi

Jau no paša rīta kopā ar Helmutu braucām uz Dundagu, kur kādu laiku pastrādājām, pirms devāmies uz citu Natura 2000 teritoriju netālu no Talsiem. Izkāpām no džipa un apstaigājām teritoriju, kas kļuva arvien purvaināka. Šur tur apstājāmies un mums pastāstīja par teritorijas vēsturi. Šeit bija veci grāvji purva nosusināšanai un paaugstinātas takas, pa kurām cilvēki varēja pārvietoties nesaslapinot kājas. Mēs atradām vairākas sūnu sugas dažādās krāsās, kas žļurkstēja, kad tām uzkāpa. Otrā teritorijas galā mūs sagaidīja Helmuts, lai vestu uz nākamo vietu. Braucām uz ezeru pa privātu ceļu, bet, kad apstājāmies pamanījām, ka mūs vajā divi rejoši suņi un viņu saimniece, šīs zemes īpašniece. Viņa skaidroja, uz kuru pusi mums jādodas, bet, kad bijām tikuši pāri laukam, nevarējām atrast nevienu izbraucamu ceļu.

Vēlāk kopā ar Helmutu pusdienojām Dundagā un pievienojāmies viņam tālākā ceļā uz Roju. Atceļā Helmuts pēkšņi apstājās un vaicāja, vai esam redzējuši Vaides ragu kolekciju. Tā kā nebijām, viņš griezās atpakaļ un brauca uz mazu muzeju ar ievērojamu vēsturi. Mūsu gida tēvs labā vācu valodā stāstīja, ka sācis kolekcionēt dzīvnieku nomestos ragus apmēram pirms 50 gadiem.

Piektdiena: Mazirbe

Nekas īpašs...

Sestdiena: Irbene un Olmaņi

Andra sarīkoja nelielu izbraucienu uz vietām, kuras nebijām apmeklējuši pirmajā dienā: radiolokatoru, senu padomju armijas dzīvojamo rajonu Irbenē un artilērijas bateriju Olmaņu ciemā. Tā kā par šīm vietām esam uzrakstījuši detalizētu rakstu Slīteres nacionālā parka Ziņām, teiksim īsi: bija ļoti interesanti apmeklēt šīs vietas kopā ar mūsu latviešu draugiem, kuri mums varēja daudz pastāstīt par savas valsts militāro vēsturi.

Helmuts tajā pašā laikā piedalījās makšķerēšanas sacensībās, kur sapulcējās viņa bijušie studiju biedri. Lai gan šis pasākums bija paredzēts uz visu dienu, Marta mums pačukstēja, ka viņš esot ticis no turienes prom jau diezgan agri un atgriezies mājās bez loma.

Svētdiena: Apmeklētāju uzskaite Ēvažu dabas takā

Šī bija pēdējā uzskaites diena, kad ar riteņiem devāmies uz Ēvažiem un iekārtojāmies netālu no takas. Lai gan diena bija brīnišķīga un spīdēja saule, mēs jutām, ka rudens ir tepat aiz stūra vēsā un vējainā laika dēļ.