dabas simboli

2013. gada dabas simboli. Gada gliemis: dižā bezzobe

DabSimb-13_gliemis_bezzobe1.jpg

Latvijas Malakologu biedrība par savu 2013. gada dabas simbolu izvēlējusies dižo bezzobi (Anodonta cygnea). Dižā bezzobe ir izmēros lielākā saldūdens gliemene Latvijā, kuras čaulas garums var sasniegt 20 un vairāk cm. Tā sastopama ezeros un vecos dīķos.

Latvijas ezeros un upēs sastopamas septiņas gliemeņu un divdesmit divas sīkgliemeņu sugas. Dižā bezzobe izvirzīta dabas simbola statusā, lai pievērstu uzmanību ūdens dzīvniekiem saudzīgām dīķu nolaišanas metodēm. Vispirms būtu jāvērš uzmanību uz to, ka strauji pazeminot ūdens līmeni daudzi ūdens dzīvnieki paliek sausumā dubļos ielipuši. Turpretī, lēni pazeminot dīķa līmeni, to lielākā daļa spēj sekot līdzi ūdenim. Otrs svarīgs nosacījums būtu nenolaist pilnīgi visu ūdeni, atstāt nelielu uzpludinājumu un peļķes zemākajās vietās. Ja arī lielākā daļa ūdens iemītnieku būtu gājuši bojā, tad tur izdzīvojušie dotu sākumu jaunām paaudzēm gan bentosa, gan planktona dzīvniekiem. Un no jauna uzpludinātā dīķī ātrāk atjaunotos dabiskais līdzsvars.

 Avots: Latvijas Malakologu biedrība

2013. gada dabas simboli. Gada kukainis: raibspārnu smiltājsisenis

DabSimb-13_kuk_smiltajsisenis1.jpg
Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par Gada kukaini’ 2013 ir izvēlējusies raibspārnu smiltājsiseni (Oedipoda caerulescens). Tā ir aizsargājama, sausās un smilšainās vietās sastopama kukaiņu suga. Par gada simbolu raibspārnu smiltājsisenis ir izvēlēts, lai pievērstu plašākas sabiedrības uzmanību dabas daudzveidībai šobrīd aizvien vairāk sarūkošajās pelēkajās kāpās un sausajās pļavās. Turklāt šī ir piemērota kukaiņu suga, lai popularizētu dabas vērošanas iespējas un parādītu, ka ikviens ar saviem novērojumiem var sniegt būtisku ieguldījumu Latvijas dabas vērtību izzināšanā.
 
Raibspārnu smiltājsisenis ir 1,5 – 3,0 cm garš, slaids kukainis ar gareniski izstieptu ķermeni un, kā jau visiem siseņiem, labi attīstītām lēcējkājām un diviem samērā īsiem taustekļiem galvas priekšpusē. Mātītes parasti ir lielākas par tēviņiem, kuri reti kad pārsniedz 2,0 cm garumu. Uz sakļautiem priekšspārniem ir 2-3 tumšākas, brūnganīgas šķērsjoslas, kas veido raibu, maskējošu aizsargkrāsojumu. Nekustīgi uz zemes sēdošs raibspārnu smiltājsisenis ir gandrīz nepamanāms. Taču lidojumā kļūst labi redzami tā koši zilie pakaļspārni, kuru dēļ raibspārnu smiltājsisenis ir uzskatāms par vienu no skaistākajiem Latvijas taisnspārņiem. Atšķirībā no cita siseņa - parkšķa, kam ir spilgti sarkani spārni, raibspārnu smiltājsisenis lido klusu, bez izteiktas tarkšķošas skaņas. Gada kukaini’ 2013 vislabāk var novērot saulainā, karstā laikā vasaras otrajā pusē un rudens sākumā sausās, smilšainās un saules labi apspīdētās vietās – pelēkajās kāpās, sausās kāpupļavās, virsājos, skraju priežu mežu laucītēs, ceļmalās un izcirtumos. Raibspārnu smiltājsisenis dzīvo vienu gadu, grauž dažādas savvaļas graudzāles, rudenī mātītes izdēj olas, kas pārziemo.
 
Raibspārnu smiltājsisenis ir Latvijā aizsargājama kukaiņu suga. Domājams, ka Latvijā tas sasniedz sava areāla ziemeļu robežu. Tā kā šī siseņu suga nespēj veikt tālus pārlidojumus, pelēko kāpu, sauso pļavu un virsāju aizaugšanas vai apbūves dēļ tas nevar atrast sev piemērotus dzīves apstākļus citur, un tāpēc daudzviet ir kļuvis par faunas retumu. Raibspārnu smiltājsiseni var uzskatīt par dzīvnieku sugu, kas simbolizē dabas daudzveidību mūsdienās strauji sarūkošajos sausajos dabiskajos biotopos.
 
Līdzās citiem lieliem kukaiņiem – dienastauriņiem, spārēm un vabolēm, siseņi un to skaitā arī raibspārnu smiltājsisenis ir interesants dabas vērošanas objekts. Līdz šim Latvijā populārāka ir putnu vērošana, taču Rietumeiropas pieredze rāda, ka tikpat interesanta un aizraujoša var būt arī kukaiņu vērošana. Latvijas siseņu un sienāžu fauna ir salīdzinoši labi apzināta, tos savulaik ir pētījis jau pasaulslavenais lībiešu izcelsmes entomologs Kārlis Princis (1893-1978), kuram šogad aprit 120 gadu jubileja. Taču neskatoties uz to, joprojām ir pieejama tikai fragmentāra informācija par raibspārnu smiltājsiseņa izplatību un sastopamību. Tādēļ ikviens ar saviem novērojumiem var sniegt būtisku ieguldījumu šīs interesantās kukaiņu sugas izpētē. LEB aicina šogad ziņot par novērotiem siseņiem ar ziliem aizmugurējiem spārniem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā dabasdati.lv vai nosūtot to tieši biedrībai pa epastu:
kristaps.vilks@lu.lv.
 
Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība

2013. gada dabas simboli. Gada bezmugurkaulnieks: matonis

DabSimb-13_bemugurk_matonis.jpg
Latvijas Entomoloģijas biedrība par šī gada Gada bezmugurkaulnieku izvēlējusies matoni (Gordius aquaticus). Matoņi Latvijā ir bieži sastopami kukaiņu parazīti, bet cilvēkiem izraisa nepamatotas bailes.
 Matoņi jeb zirga mati pieder atsevišķam dzīvnieku tipam Nematomorpha, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē diegveidīgie. Matoņi iztraucēti izloka ķermeni un pat sasienas mezglā. K. Linnejs ievēroja šo dzīvnieku īpatnību un matoņu ģinti nosauca Gordija (Gordius) vārdā. Gordijs bija antīkās valsts Frīgijas dibinātājs un valdnieks Tuvajos Austrumos. Gordijs mācēja sasiet mezglu, ko neviens nespēja atsiet, to bija iespējams tikai pārcirst.
 Matoņi daudziem cilvēkiem izraisa bailes, kam par pamatu ir nostāsti par to bīstamību cilvēkiem. Patiesībā matoņi cilvēkam ir pavisam nekaitīgi, jo parazitē dažādos kukaiņos.
 Pieaugušus matoņus varam novērot lēni peldam ūdenī. Parasti to garums ir 10-15 cm, ķermeņa diametrs nepārsniedz 1 mm. Pieaugušie matoņi nebarojas. Mātītes un tēviņi sapārojas, tad mātīte vēl izdēj vairākus simtus sīku olu. Parazītam ir divi saimnieki. Ja olu apēd kāda ūdens kukaiņa - dzēlējoda, trīsuļoda, makstenes, viendienītes, knišļa, spāres vai mušas kāpurs, tad to zarnās no olas izšķiļas kāpurs, izlien caur zarnas sienu un kukaiņa ķermeņa dobumā izveido cistu. Pirmais saimnieks galvenokārt transportē parazīta cistas, bet matonis tajā nevar pilnībā attīstīties. Cista saglabājas arī tad, ja ūdens kukaiņu kāpuri pārvēršas par pieaugušajiem kukaiņiem un izlido virs sauszemes. Tad šie kukaiņi ar cistu sevī var nonākt plēsīgo kukaiņu žokļos. Plēsoņu - parasti sienāžu un skrejvaboļu zarnās no cistas izlien kāpurs, atkal izlaužas caur kukaiņa zarnas sienu un tā vēdera dobumā barojas līdz kļūst pieaudzis. Matonis pakāpeniski izēd sava saimnieka iekšējos orgānus, saimniekam vēl dzīvam esot. Kad matonis ir izaudzis, tad tas izdala olbaltumvielas, kuras iedarbojas uz kukaiņa smadzenēm, izmaina tā uzvedību un liek tam doties ūdenī un noslīkt. Tad pieaugušais matonis var izlīst no mirušā saimnieka ķermeņa un atrasties sev labvēlīgā vidē. Un dzīves cikls noslēdzas.
 Matoņi ir bieži sastopami visos iekšzemes ūdeņos, kurus vien apdzīvo kukaiņi. LEB aicina ziņot par novērotiem matoņiem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā www.dabasdati.lv vai nosūtot to tieši biedrībai pa e-pastu: adalia@lanet.lv.
 
Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība

2013. gada dabas simboli. Gada augs: stāvā vilkakūla

DabSimb-13_augs_stava_vilkakula.jpg

Tik necila, tik pacietīga, bet… tik skaista! Stāvā vilkakūla (Nardus stricta) ir Latvijā samērā bieži sastopama, tomēr necilā izskata dēļ nav izpelnījusies lielu ievērību un reti kurš to pazīst. Vilkakūla nav aizsargājama suga un nav ietverta Sarkanajā grāmatā. Tad kāpēc šim augam vērts pievērst uzmanību?

 Stāvā vilkakūla ir neliels graudzāļu dzimtas augs ar blīvu ceru, sarveidīgām, raupjām lapām, kas atgādina vilka kažoka asos akotmatus. Ja vilkakūla paliek nenopļauta vai nenoganīta, tā veido biezu kūlu. Noziedējušai vilkakūlas ziedkopai ir raksturīgs ķemmei līdzīgs izskats – to nevar sajaukt ar citām graudzālēm!

 Vilkakūla spēj augt īpaši nabadzīgās augsnēs, tā ir apbrīnojami izturīga un spītīga*. Vilkakūlas zālājus mēdz saukt par tukšainēm – zelmenis veidojas zems, ar nelielu barības vērtību. Tādi zālāji ir nozīmīga dabas un kultūrvēsturiska bagātība – cilvēka un dabas ilgstošas kopā pastāvēšanas rezultāts. Līdzās vilkakūlai tajos aug daudzas citas tikai dabiskiem zālājiem raksturīgas augu sugas, kuru sastopamība mūsdienās samazinās. Vilkakūlas zālāju platības sarūk, tāpēc visā Eiropas Savienībā tie ir iekļauti aizsargājamo biotopu sarakstā.

 Stāvā vilkakūla ir viena no 57 dabisko zālāju indikatorsugām. Ja tā aug jūsu pļavā vai ganībās, tad jāatrod vēl vismaz divas indikatorsugas un varat droši teikt, ka tas ir dabisks zālājs.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par gada auga atradnēm portālā www.dabasdati.lv

 Avots: Latvijas Botāniķu biedrība

*bieži sastopama Slīteres nacionālā parka dabiskajās pļavās.