Āpsis ir alu racējs. Viņi dzīvo ģimenēs un klanos, veidojot alu sistēmas vietās, kur grunts ūdens ir pietiekoši dziļi un zemē ir kāds cietu iežu slānis, kurš kalpo kā alu griesti. Slīteres nacionālajā parkā tas ir smilšakmens. Āpsim riests ir vasaras vidū, kad āpši ļoti aizrautīgi riesto. Kopošanās varot ilgt pat stundu. Pēc tam dīgļa attīstībā iestājas latentais periods - apaugļotā olšūna sāk attīstīties tikai pusgadu vēlāk, kad ir pārlaista ziema un klāt pavasaris.
httpv://www.youtube.com/watch?v=yYUlqgtJ3cE
Agri pavasarī dzimst mazuļi, kuri pirmos divus mēnešus pavada alas tumsā. Parasti jūnija pirmajā pusē tie parādās pie alas. Mazuļi lēnām sāk iepazīt apkārtni. Sākumā tie uzturas tikai dažus metrus no ieejas, kurus āpsēni atļaujas izpētīt pirmajās ekskursijās. Vecāki ļauj bērniem to darīt patstāvīgi. Sabīstoties mazuļi nekavējoties pazūd alā. Vēlāk māte sāk vadāt bērnus, sākumā vien dažu desmitu metru attālumā, tad aizvien tālāk un tālāk. Mazuļi kopē mātes uzvedību un iemācās atrast ēdmaņu – bezmugurkaulniekus, sīkos peļveidīgos grauzējus, abiniekus un rāpuļus, ogas un graudus, kā arī izvairīties no ienaidniekiem un iepazīt tuvāko apkārtni. Pienākot rudenim, mazuļi kļūst patstāvīgi. Lielākās alu sistēmās vecāki atļauj mazuļiem palikt kādā neizmantotā alu sistēmas stūrī, bet vairums jauno āpšu ziemo atsevišķi jaunā vietā. Rudens sākumā tiek tīrītas alas un sanests jauns migas materiāls, par to liecina nobiras uz āpšu takām – sūnas, papardes un sausa zāle. Iestājoties aukstam laikam, āpši aizrok guļamkameras un dodas pie miera. Dažas šauras vertikālas ejas kalpo par ventilācijas lūkām. Uzkrātais tauku slānis tiek tērēts ziemas garumā, bet pavasara pusē nereti āpša pēdas var pamanīt sniegā. Arī āpsim ir grūti tik ilgi nogulēt.