Im Territorium des Nationalparks Slitere gibt es viele sumpfige Wälder. Die vielen kleinen Sümpfe bilden eine offene Landschaft, die sehr geeignet für Birkhähne ist. Sehr wichtig ist, dass es viele Beeren gibt. Noch dazu ist der dreißigjährige Verbot der Vogeljagd im Nationalpark Slitere wichtig, da deshalb die Birkhähne ungestört balzen können. Diese und noch viele andere Faktoren haben dazu beigetragen, dass die größte Balz der Birkhähne im Nationalpark Slitere auch die größte Balz in ganz Lettland, dem Baltikum und vomöglich in ganz Europa ist. Hier wurden auf einem Balzplatz 66 Birkhuhnmännchen bei der Balz gezählt.Bei der Balz der Birkhähne fliegen Männchen von weit her. Jedes Männchen besetzt sein eigenes Territorium. Im Zentrum der Balz sind die wichtigsten Territorien. Hier balzen die erfahrensten und kräftigsten Männchen. Die Männchen zeigen sich anderen und den Weibchen zur Schau. Die Weibchen kommen am Höhepunkt der Balz und wählen ein Männchen zum Paaren aus. Wenn ein Weibchen an den Balzplatz kommt erhöht sich die Intensität der Balz. Die Männchen rennen gegeneinander mit ihrer Brust, springen in die Luft und zischen laut. Die Weibchen landen zuerst in der Peripherie der Balz, aber bewegen sich danach zum Zentrum der Balz, wo sie ihren Partner finden. Man kann bei der Balz immer die Vögel kullern hören, bei ruhigem Wetter, kann man es weit hören. Die Birkhuhnmännchen haben ein prächtiges Federkleid. In ihrem Federkleid kontrastiert das dunkelblau mit dem grellen weiß. Die „Augenbrauen“ des Birkhuhnmännchens bekommen einen besonders grellen roten Ton. Im Gegensatz zu den Männchen sind die Weibchen eher bescheiden gekleidet, aber sie sind es, die einen Partner auswählt.
Die Brunst der Frösche und Kröten
In den Gewässern vom Nationalpark Slitere geht das Laichen der Frösche weiter. In Lettland kann man den Seefrosch Rana Ridibunda, den kleinen Wasserfrosch Rana lessonae und die Hybridart – Teichfrosch Rana esculenta vorfinden. Man nimmt an, dass diese Art entstanden ist, als Seefrösche und kleine Wasserfrösche sich kreuzten. BeideAusgangsarten kreuzen sich mit diesen Hybriden und können Nachfahren zeugen, deshalb ist es schwer Teichfrösche zu erkennen.Die braunen Frösche fangen als erste an zu laichen. Ihre Körper sind braun gefärbt. In Lettland kann man zwei Arten der braunen Frösche vorfinden – den Grasfrosch und Moorfrosch. Beide Arten sind schwer zu unterscheiden, aber im Frühling – in der Brunstzeit, kann man sie leichter unterscheiden. Die Rufe der Frösche unterscheiden sich. Am Laichplatz der Grasfrösche schnurrt der Froschchor wie eine Katze, aber bei den Moorfröschen hört es sich an als ob ein riesiger Topf brödelt. Es kommt auch oft vor, dass man beide Arten an einem Platz hört. Die Männchen beider Arten schmücken sich in bläulichen Tönen. Die Männchen der Grasfrösche kriegen eine bläuliche Wamme und die der Moorfrösche noch die Seiten dazu. Außerdem hat der Moorfrosch eine spitzere Nasenspitze und kürzere Extremitäten. Die Grasfrösche verbringen den Winter unter Wasser, eingegraben im Schlamm. Der Großteil der Moorfrösche überwintern auf dem Land. Die ersten an den Laichplätzen sind die Männchen. Wenn sie eine geeignete Stelle gefunden haben fangen sie mit ihren Rufen an und warten auf die Weibchen, die später eintreffen und an den Laichplätzen dreimal weniger Zeit verbringen, wie die Männchen. Die Brunst dauert nur 2 bis 3 Wochen. Das Männchen klammert sich fest an das Weibchen. Die Männchen können auch, wenn sie keine Weibchen finden, sich an andere klammern oder an Gegenstände. Die Weibchen sind größer und können deshalb mit dem Männchen auf dem Rücken rumspringen, als ob er nur ein Rucksack wäre. Die Eier werden an den Boden des Wasserbeckens gelegt und in dem selben Moment entlässt das Männchen sein Sperma und befruchtet die Eier. Nach einem Tag quillt die Hülle des Eis auf und sie kommen an die Oberfläche des Wassers. Je nach Wassertemperatur schlüpfen dann irgendwann die Kaulquappen. An den Ufern von Nordkurland kann man in passenden Lebensräumen sehr viele Frösche vorfinden. Im Nationalpark Slitere kann man meist den Grasfrosch vortreffen, aber an manchen Orten, z.B. in der Viga des Petersees laicht der Moorfrosch in großer Anzahl. Diese Art ist in der roten Liste Lettlands eingetragen. Als besonders geschützt sind die braunen Frösche in den EU Habitat Richtlinien und in der Berner Konvention eingetragen. Die Anwesenheit der Frösche zeugt von der Qualität der Umwelt. Frösche haben eine sehr große Rolle in den Nahrungsketten.
The Extraordinary Beaver
The Beaver is a rodent with unusual skill. It transforms the environment similarly to us humans making it suitable for its lifestyle. The Beaver build dams that hold up water creating water reservoirs. So it has the opportunity to access food and escape predators if necessary, because water is the only place beaver can feel safe. When on ground it can easily become pray of wolf or lynx. Its eyes are upwards and lifting head up and down it tries to smell approaching dangers. Under water its ears and nostrils close up and wide scaly tail is used as steering wheel. Sensing danger beaver dive while forcefully slapping the water with its broad tail creating great bang that can be heard over great distances and serves as a warning to beavers in the area. When calm it can dive very elegantly without making a sound. A beaver's teeth grow continuously as they wore down by chewing on wood. Beaver is able to press its lips together behind its teeth to chew under water.
httpv://www.youtube.com/watch?v=WQe6RHb3sfM
The Bluethroat
The Bluethroat Luscinia svecica is very rare in Latvia. Even though it nests in almost all Europe and Asia, in Latvia it can be observed only during migration. Two of ten Bluethroat subspecies can be found in Latvia - White-spotted Bluethroat Luscinia svecica cyanecula and Red-spotted Bluethroat Luscinia svecica svecica.
What these birds need is an overgrown bank of pond, lake or river. In literature it is said that at the end of 19th century and beginning of the 20th century this species were seen regularly on the bushy isles of the Daugava River mouth, as it was near Jelgava. Nowadays the most common White-spotted Bluethroat nests regularly near Lubāna lake.
This time our film cast has had the luck to film Red-spotted Bluethroat. It moves around with small jumps showing great agility. This bird mostly live on the ground and takes longer flight only in emergency situation. It is said that bluethroats are very smart and has a good memory. If you ever try to catch it or cause any damage to it, it will stay away from people forever. They nest on the ground where they lay 6-7 eggs in mid May. Eggs hatch after two weeks. Male takes part in all activities regarding nesting and later both parents take care of their chicks.
httpv://www.youtube.com/watch?v=31sGKYEvNAI
Zilrīklīte - Latvijas faunas retums!
Zilrīklīte Luscinia svecica ir Latvijas putnu faunas retums. Lai arī ligzdo teju visā Eiropā un Āzijā, pie mums tā novērojama galvenokārt migrāciju laikā. No pasaulē zināmajām 10 zilrīklīšu pasugām, Latvijā konstatētas divas – Dienvidu zilrīklīte Luscinia svecica cyanecula un Ziemeļu zilrīklīte Luscinia svecica svecica.
Ar krūmiem aizaugušu upju, ezeru un dīķu malas ir zilrīklīšu stihija. Literatūrā minēts, ka 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā Daugavgrīvas apkārtnes krūmainajās salās šī suga bijusi parasta. Tāpat Jelgavas tuvumā tā regulāri novērota. Mūsdienās biežāk novērojamā – Dienvidu zilrīklīte regulāri ligzdo Lubāna ezera apkārtnē.
Šoreiz, „filmēšanas grupai” ir laimējies uzņemt Ziemeļu zilrīklīti. Pavērojiet, kā tā pārvietojas lēcieniem, taču to dara ar apbrīnojamu veiklību. Lido nelabprāt un garākus pārlidojumus veic tikai ārkārtas gadījumos. Literatūrā minēts, ka zilrīklītes apveltītas ar sevišķu gudrību un labu atmiņu. Ja reizi būsiet mēģinājis to sagūstīt vai kā citādi apdraudēt, tā uz visiem laikiem no cilvēkiem turēsies pa gabalu. Zilrīklītes ligzdu vij uz zemes, kur jau maija vidū tiek iedētas 6-7 olas. Olas tiek perētas apmēram divas nedēļas. Līdzās mātītei, perēšanas procesā piedalās arī tēviņš. Vēlāk, cālēnus baro abi vecāki.
Neparastais grauzējs bebrs
Bebrs ir grauzējs ar neparastu spēju. Tas līdzīgi cilvēkam pārveido vidi, padarot to piemērotu sev. Bebrs būvē dambjus, kuri aiztur ūdeni, veidojot ūdenskrātuves. Tā dzīvnieks iegūst iespēju piekļūt barībai un vajadzības gadījumā izbēgt no plēsēju zobiem, jo tikai ūdenī bebrs jūtas drošs. Atrodoties uz sauszemes tas viegli var kļūt par upuri vilkam vai lūsim. Bebra acu skatiens vērsts augšup un cilājot purnu augšup lejup bebrs cenšas saost tuvojošās briesmas. Ienirstot bebra ausis un nāsis aizveras, platā zvīņainā aste peldot un nirstot kalpo kā stūre. Sajutis briesmas, bebrs ienirstot bliež ar asti pa ūdeni, tā radot pamatīgu plunkšķi, kas dzirdams samērā tālu un brīdina citus bebrus. Savā nodabā bebrs ienirst ar elegantu vieglumu gandrīz bez trokšņa. Bebra priekšzobi aug visu mūžu, jo graužot koksni tie nemitīgi dilst. Bebrs spēj sakļaut lūpas aiz priekšzobiem, lai varētu grauzt zem ūdens.
httpv://www.youtube.com/watch?v=WQe6RHb3sfM
Rubeņu lielvalsts
Rubeņu riests Slīteres NP, Bažu purvā ir lielākais Eiropā. Te 2009. gadā vienkopus riestoja 66 rubeņu gaiļi. Mozaīkveida ainava un stingrais aizsardzības režīms nodrošinājis Slīterei rubeņu lielvalsts statusu.
Rubeņi riesto agri pavasarī. Tēviņi - gaiļi pulcējas riesta vietās, no plašas apkārtnes. Te tie aizņem savas teritorijas, kuras aizsargā. Par robežstabiem kalpo ciņi, mazi kociņi, zāļu puduri. Vērtīgākās teritorijas atrodas riesta centrā. Visi cenšas ieņemt teritoriju pēc iespējas tuvāk centram, tāpēc riesta centrā teritorijas ir mazākas, perifērijā – lielākas. Tēviņi šņāc, rubina, demonstrē krāšņo spalvu tērpu un draud viens otram, izkliedzot īpašu brīdinājuma saucienu. Tas viss tiek darīts necili tērpto rubeņu vistu dēļ, tāpēc visu šo izdarību intensitāte pieaug, kad riestā ierodas rubeņu vistas. Tās cenšas nosēsties centrā, kur gaiļu blīvums ir lielākais. Vistas ir tās, kuras izvēlas gaili ar kuru pāroties. Vairumā gadījumu tie ir daži aktīvākie gaiļi no visa riesta. Pēc apaugļošanas, vistas izvēlas ligzdvietu riesta tuvumā un vienas pašas uzņemas visas ar ligzdošanu saistītās rūpes. Gaiļi turpina riestot, kad vistas jau uzsāk ligzdošanu. Ja kādai vistai pirmais dējums iet bojā, tā var doties uz riestu un apaugļoties vēlreiz.
Capital of Black Grouse
Black Grouse lek in Bažu bog of Slitere National Park is the biggest in Europe. In 2009 there were counted 66 black grouse males together at one place. Landscape and strict protection of the area made it possible for this place to gain the status of Black Grouse capital.
Black Grouse mates in early spring. Males – cocks gather at their lek spots from wide area. Here they occupy their territory and protect it from the others. Boundary posts are small trees, grass clusters and small knolls. Most valuable territories are in the middle of the lek. As everyone tries to get as close as possible to the centre of the lek, territories of each cock there is smaller, but further away from the centre bigger. Males hiss, utter mating-calls, show off their splendid feathers and threaten each other with special warning call. And all this is because of humble females. When they show up, males become much more active to gain female attention as they are to choose male to mate with. Among all cocks only few of them will be the lucky ones. When fertilized, hens find a place to nest and care about chicks alone. Cocks continue lekking while hens start nesting. If first nesting fails, hen can go back to the lek and mate again.
The Adder
The Adder is Latvia’s only venomous snake. You may meet this snake in early spring when ground is still frozen. This one is male adder. Males usually are blue-grey but females are brown, but at some places more than a half are almost black. The Adder is phyletic new species, this is way sometimes you may see adder in very different colours, for example, half of the snake is light while other is dark. The adder warn for their presence loudly hissing. It is not advisable to tease this snake as it need strenght for mating that take place in spring. You have to remember that adder is not willing to bite everyone that cross its path because they have to use a lot of energy to create the venom and it takes several days to renew it.
Odze
Odze ir vienīgā indīgā čūsku suga Latvijā. Odzes kā pirmās no Latvijā sastopamajām čūskām pēc pārziemošanas var sastapt agri pavasarī, kad zeme vēl sasalusi. Šis ir odžu tēviņš. Tēviņi parasti krāsoti zilganpelēkos toņos, mātītes brūnganos, bet dažviet vairāk kā puse visu odžu ir melnas. Odze ir filoģenētiski jauna suga, tāpēc reizēm sastop visdažādāko nokrāsu odzes, piemēram, puse odzes gaiša, puse melna. Par savu klātbūtni odze brīdina skaļi šņācot. Nebūtu vēlams odzi īpaši kaitināt, jo tai spēki jātaupa riestam, kurš notiek pavasarī. Jāatceras, ka odze nebūt nealkst kost visiem, kas vien patrāpās ceļā, jo indes izstrādāšanai jātērē daudz enerģijas un paiet vairākas dienas, līdz indes krājumi atjaunojušies. httpv://www.youtube.com/watch?v=rEZZztc9d5g
Wild wolves at their prey
Wolves managed to hunt down one-eyed red deer. Its right eye had poured out and injury healed. We can only guess how the deer lost its eye. It is almost impossible to accidentally run onto some branch as deer eyes are protected by long tactile hair that wars animal about danger. A lot easier to injure an eye is while running with great speed through forest; however it may have happened because of splinter from a bullet. Anyway, it is a lot easier for wolves to hunt down one-eyed deer because its eyes are located on both sides of the head and so the deer is not able to react on the wolves attack from the blind side.
Wolves tear up the stomach and eat the hot bowel. That is how they get warm food. Wolf pack is not able to eat the whole deer at once so they may come back later. This time they smell presence of humans and that is why they are very careful. Male wolf is braver and dares to approach the game. Presence of ravens make wolves a bit calmer but at the same ravens are annoying and that is why wolves time to time try to catch them showing who’s the authority. Sometimes people call ravens “the wolf birds”, as they cooperate with wolves. When the birds have found something, they signalise to the wolves by flying around above the game and croaking. In their turn ravens react to howling. Ravens know that wolves will leave something for them too. Cranes that obviously are aware of the presence of these wolves do not seem to be bothered. Female wolf shows up. It has smaller head and slender muzzle. It is possible that the she-wolf is pregnant as it has round stomach. At the moment alpha couple lives separately from others and she-wolf decides where to make a den.
httpv://www.youtube.com/watch?v=mhyCsyFp1H8
Fuchs trifft Seeadler
Ein männlicher Fuchs mit verletzten Bein kann sich glücklich schätzen, totes Rotwild gefunden zu haben. Gleiches gillt für einen Seeadler, der nahe dem Wild gelandet ist und sich nun langsam nähert. Ein Seeadler ist eigentlich keine Gefahr für einen ausgewachsenen Fuchs, dieser ist allerdings verletzt und beäugt den Seeadler daher sehr kritisch. Während dessen sitzt ein Rabe auf dem Geweih des toten Bockes und beobachtet die Situation. Eine spannende Situation mit drei Akteuren, die sich alle sehr argwöhnisch beäugen.
<iframe title="YouTube video player" width="640" height="390" src="http://www.youtube.com/embed/CJap3939C6k" frameborder="0" allowfullscreen></iframe>
Fox and White-tailed eagle
Male fox with injured arm is very fortunate to find dead red deer. And so is young White-tailed eagle that has landed near the corpse and slowly approaches it. White-tailed eagle is no threat for adult fox; however, this fox is injured so is careful concerning eagles behaviour. Raven is watching the situation while sitting on the deer’s antler, but as a quarreller by nature cannot do without cawing at the fox. At the same time the raven has to beware both of these predators. It is hard for the fox to tear the meat, but the hunger makes it overcome the pain and eat as fast as possible because it can be very dangerous to be exposed.
httpv://www.youtube.com/watch?v=CJap3939C6k
Lapsa un jūras ērglis
Kritis staltbrieža līķis lapsu tēviņam ar savainotu priekšķepu ir īsts atradums. Tāpat arī jaunam jūras ērglim, kurš nolaidies atstatu un palēnām tuvojas brieža līķim. Jūras ērglis pieaugušai lapsai nav drauds, bet lapsa ir savainota, tāpēc ļoti aizdomīgi pēta jaunā ērgļa uzvedību. Krauklis, uzsēdies uz kritušā brieža raga, visā nolūkojas, bet pēc dabas būdams skandālists, nevar noturēties neapķērcis lapsu kūmiņu. Krauklim jāpiesargās no viņiem abiem. Lapsai savainotā kāja traucē plēst ēdamo, bet izsalkums dara savu un lapsa ,pārvarot sāpes, cenšas noplēst lielāku gabalu un ātrāk paēst, jo uzturēšanās atklātā vietā, kuru katru brīdi var kļūt bīstama.
httpv://www.youtube.com/watch?v=CJap3939C6k
Vilki pie medījuma
Vilkiem izdevies nomedīt vienacainu briežu bulli. Tā labā acs bija iztecējusi un ievainojums sadzijis. Kā briedis aci bija zaudējis, varam tikai minēt. Mežā nejauši uzdurties zaram ir pagrūti, jo brieža aci sargā gari taustmati, pieskāriens tiem savlaicīgi brīdina zvēru par briesmām. Vieglāk aci savainot lielā ātrumā brāžoties cauri mežam, nav izslēgts, ka ievainojums iegūts no zaros izšķīdušas medību lodes šķembas. Lai nu kā, vienacains briedis ir vilkiem vieglāk nomedījams, jo briedim acis novietotas galvas sānos un neredzēt ar vienu aci nozīmē, ka briedis no aklās puses savlaicīgi nespēj reaģēt uz vilka uzbrukumu. Vilki nomedītajam dzīvniekam pārplēš vēderu un mielojas ar karstajām, aukstajā gaisā kūpošajām iekšām. Mēs parasti neiedomājamies, ka vilki tā tiek pie silta ēdiena un tieši tāpēc ir tik kāri uz nomedītā zvēra iekšām. Vilku bars nekad nespēj apēst visu nomedīto briedi, tāpēc nākošajās dienās mēdz atgriezties pie medījuma atliekām. Šoreiz pie vilku medījuma bijuši cilvēki, te jūtamā cilvēka smaka liek būt ļoti uzmanīgiem. Drošākais ir vilku tēviņš, kurš sadūšojas pienākt pie medījuma. Uzmanīgo kraukļu klātbūtne vilkus nomierina, bet reizēm kaitina, tāpēc vilki pie izdevības liek manīt, kurš ir īstais saimnieks un padzen kraukļus no medījuma. Kraukļus reizēm mēdz dēvēt par ‘vilku putniem’, jo tie ar vilkiem savdabīgi sadarbojas . Kraukļi mēdz norādīt vilkiem medījuma atrašanās vietu, lidinoties virs medījuma un ik pa laikam ieķērcoties, savukārt kraukļi reaģē uz vilku gaudošanu. Kraukļi zina, ka pēc vilku maltītes tie vienmēr atradīs bagātīgi klātu galdu. Netālu staigājošās dzērves, vilku klātbūtne pārlieku nesatrauc, kaut arī tās nepārprotami reaģē uz vilkiem. Parādās kuce. Kucei galvas apjoms ir mazāks, tās purns slaidāks. Vilcene, iespējams, ir grūsna, par to liecina tās apaļais vēders. Šajā laikā ‘alfa’ pāris dzīvo atsevišķi un midzeņa izvēlē noteicēja ir kuce.
httpv://www.youtube.com/watch?v=mhyCsyFp1H8
Slīterē nārsto smilšu krupji
Slīteres NP pludmalēs nārsto smilšu krupis Bufo calamita - Eiropas mērogā īpaši aizsargājama suga. Šis abinieks visu gadu dzīvo
ļoti slēpti un tikai maija beigās smilšu krupju tēviņi salasās uz riestu un tad to riesta dziesma, pateicoties elastīgam pakakles ādas maisam, kurš kalpo kā rezonators, dzirdama visai tālu. Dziesma nedaudz atgādina vakarlēpja dziesmu. Smilšu krupis izceļas pārējo abinieku vidū ar spēju nērst ikrus iesāļā ūdenī. Ikri sakārtoti rindā, veidojot līdz divus metrus garu ‘auklu’. Kurkuļi izšķiļas aptuveni pēc nedēļas un vēl pēc aptuveni trim nedēļām, pārvēršas mazos krupīšos. Process notiek ļoti ātri, jo smilšu krupis nārsto seklūdens lāmās, kuras strauji žūst, tāpēc laiks ir dzīvība.
Dienā krupis slēpjas sakņu mudžekļos pakrastē. Atrodoties pludmalē tas briesmu brīžos ienirst un paslēpjas lāmā. Krupim dabisko naidnieku nav daudz, jo krupis izdala smirdīgas gļotas, kuras attur uzbrucēju. Ļoti negatīvi populāciju ietekmē pludmales nobraukāšana, jo paslēpies krupis nav pamanāms auto- vai motobraucējam.
Smilšu krupis Bufo calamita – Latvijā īpaši aizsargājama suga saskaņā ar LR MK 14.11.2000. noteikumiem Nr. 396 ‘Par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu’ – I pielikums. Smilšu krupis iekļauts 1979. gada Bernes konvencijas par Eiropas dzīvās dabas un dzīvotņu aizsardzību II pielikumā, kā arī 1992. gada Eiropas Padomes direktīvā 92/43/EEC par dabīgo biotopu, savvaļas augu un dzīvnieku sugu aizsardzību - IV pielikumā. Suga ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā.
Riesto vardes un krupji
SNP ūdenstilpēs turpinās zaļo varžu nārsts. Latvijā sastop ezeru vardi Rana ridibunda, dīķa vardi Rana lessonae un hibrīdsugu - zaļo vardi Rana esculenta. Uzskata, ka suga izveidojusies krustojoties ezeru un dīķa vardei. Abas izejas sugas krustojas ar saviem hibrīdiem un dod auglīgus pēcnācējus, tāpēc zaļo varžu noteikšana ir visai sarežģīta.
Brūnās vardes sāk nārstot pašas pirmās. To ķermenis krāsots brūnos toņos. Latvijā sastopamas divas brūno varžu sugas – parastā un purva varde. Abas sugas pēc izskata ir grūti atšķiramas, bet pavasarī – riesta laikā, to izdarīt ir daudz vieglāk. Varžu riesta dziesmas atšķiras. Parastās vardes nārsta vietā varžu koris murrā kā kaķis, bet purva vardes rada skaņu it kā vārītos un burbuļotu milzīgs katls. Nereti abas sugas dzirdamas vienuviet. Abu sugu tēviņi riesta laikā greznojas zilgani. Parastās vardes tēviņi šajā laikā iegūst zilganu pakakli, purva vardes tēviņiem zilgani ir arī sāni. Pie tam purva varde ir ar spicāku degungalu un īsākām ekstremitātēm.
Parastās vardes ziemu pavada zem ūdens, ierakušās dūņās. Vairums purva varžu ziemo uz sauszemes. Nārsta vietās pirmie ierodas tēviņi. Noskatījuši piemērotu vietu, tie sāk dziedāt un gaida mātītes, kuras ierodas vēlāk un nārsta vietā pavada trīs reizes īsāku laiku kā tēviņi. Riests ilgst vien 2-3 nedēļas. Mātītei tēviņš pieķeras īpaši cieši. Tēviņi mīlas karstumā, nespēdami atrast mātīti, mēdz apķert viens otru un pat nedzīvus priekšmetus. Mātītes ir lielākas augumā, tāpēc spēj lēkt ar visu mīlnieku tā it kā uz muguras tai būtu tikai mugursoma un nekas vairāk. Ikrus mātīte izlaiž ūdenstilpes dibenā, tai pat brīdī ‘mugursoma’ - tēviņš izlaiž spermu un lieta darīta – ikri apaugļoti. Pēc diennakts ikru apvalki stipri uzbriest un paceļas pie ūdens virsmas. Atkarībā no ūdens temperatūras agrāk vai vēlāk no ikriem izšķilsies kurkuļi.
Ziemeļkurzemes piekrastē piemērotos biotopos vardes sastopamas lielā skaitā. SNP biežāk sastopama parastā varde, bet dažviet, piemēram, Pēterezera vigā purva varde nārsto lielā skaitā. Tā iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Kā īpaši aizsargājamas brūnās vardes ir iekļautas ES Biotopu direktīvas un Bernes konvencijas pielikumos. Varžu klātbūtne liecina par vides kvalitāti. Vardēm ir nepārvērtējama loma barības ķēdēs.
Slīterē riesto rubeņi
Slīteres nacionālā parka teritoriju aizņem purvaini meži. Daudzie sīkie purviņi vigās veido atklātu ainavu, kura ir ļoti piemērota rubeņu dzīvei. Liela nozīme ir ogu bagātībai. Acīmredzot nozīme ir arī tam, ka SNP putnu medības ir aizliegtas jau trīsdesmit gadu garumā, tā nodrošinot netraucētu rubeņu riestošanu. Šie un iespējams daudzi citi faktori nosaka to, ka lielākais Slīteres nacionālā parka rubeņu riests ir arī lielākais Latvijā, Baltijā un iespējams visā Eiropā. Te vienuviet saskaitīti 66 riestojoši rubeņu tēviņi.
Rubeņu riestā salido tēviņi no plašas apkārtnes. Katrs tēviņš aizņem savu teritoriju. Riesta centrā atrodas vērtīgākās teritorijas. Te riesto pieredzējušākie, spēku pilnbriedā esoši tēviņi. Tēviņi izrādās savstarpēji un mātīšu priekšā. Tās riestā ierodas riesta kulminācijā un izvēlas tēviņu ar kuru pāroties. Parādoties riesta vietā mātītei, riesta intensitāte pieaug. Tēviņi triecas viens pret otru ar krūtīm, lec gaisā un skaļi šņāc. Mātīte sākotnēji piezemējas riesta perifērijā, bet pēcāk dodas uz riesta centru, kur atrod sev tīkamu partneri. Riestošanu pavada skaļa rubināšana, kura klusā laikā dzirdama tālu. Rubeņu tēviņi ir tērpti īpaši krāšņi. Spalvu tērpā zili melnais kontrastē ar koši balto. Rubeņu tēviņu ‘uzacis’ iegūst īpaši spilgti sarkanu toni. Pretēji tēviņiem, mātītes tērptas pavisam neuzkrītoši un tomēr tieši viņas ir tās, kuras izvēlas.