Pasaules ūdens dienas pārgājiens apkārt Moricsalai

Sestdien, 23. martā plkst. 11:00 notiks Pasaules Ūdens dienai veltīts pārgājiens apkārt Moricsalai. Pārgājiena dalībnieki aicināti pulcēties Usmas ezera krastā Ventspils novada Usmas ciema pludmalē.

 Pasaules ūdens diena ik gadu tiek atzīmēta 22. martā. 2013.gads ir Apvienoto Nāciju Starptautiskais ūdens sadarbības gads. Lai cilvēki sadarbotos ar mērķi saprātīgi lietot ūdens resursus, tos nepiesārņot un izturēties saudzīgi pret ūdenī sastopamajām augu un dzīvnieku sugām, nepieciešams mācīties. Izglītojošā pārgājiena maršruts vedīs pa Usmas ezera ledu no Usmas ciema pludmales (stāvlaukums aiz baznīcas) uz Moricsalas piekrasti. Apiesim noslēpumainajai salai apkārt, runāsim par simtgadīgo Moricsalas dabas rezervātu: kāda loma rezervāta dabas daudzveidībā ir faktam, ka tas atrodas uz salas? Kādi dzīvnieki mājo ezerā un kādi uz salas? Kas ir ekosistēmas un kas tie tādi - ekosistēmu pakalpojumi?

 Vispiemērotākie šim pārgājienam būs silti, ūdensnecaurlaidīgi apavi, silts apģērbs, kas aiztur vēju un aukstumu, bet netraucē kustības. Pasākums nenotiks, ja būs stipri nokrišņi un spēcīgs vējš, kā arī, ja ledus segas biezums un izturība nenodrošinās drošu pastaigu. Pārgājiena garums - aptuveni 5 km. Gids – zoologs Vilnis Skuja, telefons uzziņām 29365230.

 Moricsalas dabas rezervāts dibināts 1912. gadā un ir Latvijas vecākā aizsargājamā dabas teritorija. Salu apmeklēt nav atļauts, jo dabas rezervāti ir teritorijas, kurās pieļaujama cilvēku klātbūtne vien pētniecības un apsaimniekošanas nolūkos. Taču Usmas ezera Luziķērtes līcis ir Moricsalas dabas rezervāta regulējamā režīma zona, kurā atļauts braukt ar airu laivām, makšķerēt un arī staigāt pa ledu, kad ledussega ir droša.

Latvijā novērots jūras ērglis – vecuma rekordists

Pagājušajā nedēļā interesantus jaunumus mums sarūpēja Helmuts Hofmanis un Māris Maskalāns, kas Slīteres nacionālā parka teritorijā pie ērgļu piebarošanai iekārtotas barotavas novēroja jūras ērgli ar gredzenu ESTONIA MATSALU 037. Kā informē Igaunijas Gredzenošanas centrs, gredzens ar šādu numuru jaunam jūras ērglim Sirves pussalā uzlikts 1989. gada 17. maijā (gredzenotājs Einars Tammurs). Tas nozīmē, ka gredzena nolasīšanas brīdī putns bija jau savā 25. dzīves gadā, kas šīs sugas putniem ir ievērojams vecums. Tas ir vecākais Latvijā jebkad novērotais jūras ērglis, kas vecuma ziņā tikai par diviem gadiem atpaliek no mūsu reģionā vecākā jebkad savvaļā novērotā jūras ērgļa. Pats vecākais ērglis, ko igauņu ērgļu pētnieki iesaukuši par „Omīti", 1985. gadā Igaunijā gredzenots kā mazulis ligzdā un dzīvs novērots vēl 2011. gada martā, savā 27. dzīves gadā.

Interesanti, ka Slīteres nacionālajā parkā novērotais ērglis savos 25 dzīves gados ne reizi nebija nonācis putnu pētnieku redzeslokā. Ir pamats uzskatīt, ka šajā laikā tas ir ligzdojis Kurzemē, Usmas ezera apkārtnē, kur 2000. gadā ligzdas apkārtnē novērots putns ar tādu pašu gredzenu krāsu kombināciju (gredzena ciparu kodu toreiz neizdevās nolasīt, līdz ar to pārliecības, ka redzēts tieši šis putns, nav). Zināms, ka arī 2011. gadā viens no Usmas pāra putniem bija Igaunijas izcelsmes.

Starptautiskajā jūras ērgļu gredzenošanas programmā Latvijā ir iesaistījusies kopš 1984. gada, un kopš tā laika pie mums novēroti jau 50 ārzemju izcelsmes jūras ērgļi. Programmas ietvaros izmantotie krāsainie gredzeni labos apstākļos ar spēcīgas optikas palīdzību ir salīdzinoši viegli nolasāmi, tādēļ ieguldījumu ērgļu pētīšanā var dot jebkurš putnu vērotājs. Priecājoties par šiem putniem, pievērsiet uzmanību arī to kājām un gredzenu nolasīšanas gadījumā, lūdzu, ziņojiet Dabasdati.lv!

Jānis Ķuze, Latvijas Dabas fonds

Svītrainā pūce Slīterē

Šodien Slīteres nacionālajā parkā starp Vaidi un Saunagu Vilnis Skuja redzējis un nofotografējis svītraino pūci (Surnia ulula). Latvijā tā ieceļo ne tik bieži, tāpēc to vērts atzīmēt.

 

Slīteres NP redzēta mazā polārkaija

Polārkaijas ir Skandināvijas ziemeļu putni. Mūsu pusē redzamas retumis. Atlidot līdz Latvijas krastiem tās var mudināt neaizsalusī Baltijas jūra, kurā var baroties.

Mazā polārkaija (Larus glaucoides), 2. novērojums Latvijā. Dundagas novadā Vaides apkārtnē  Baltijas jūrā. Novērojis Mārtiņš Briedis.

Lielā polārkaija (Larus hyperboreus)  Baltijas jūras liedagā pie Mazirbes, Dundagas novadā. Novērojis Kristaps Vilks.

Avots: www.latvijasputni.lv

Vikipēdija raksta: "Lielā polārkaija  ir viena no lielākajām kaijām, kas ligzdo cirkumpolāri Ziemeļu puslodes arktiskajās jūru piekrastēs, bet ārpus ligzdošanas sezonas dodas klejojumos uz dienvidiem un reti, bet regulāri tiek novērota arī Latvijā. Tā ir viena no lielākajām kaijām - garums sasniedz 63-68 cm, spārnu plētums var pārsniegt 150 cm"

2013. gada dabas simboli. Gada putns: kākaulis

Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par šī gada putnu ir izvēlējusies kākauli Clangula hyemalis. Akcijas ietvaros LOB centīsies panākt, lai pēc iespējas vairāk iedzīvotāju atpazīst vēl pagaidām mūsu piekrastē bieži sastopamo sugu un lai tiek izstrādāts šīs sugas aizsardzības plāns.

 Kākaulis ir pīle, kas ligzdo tundrā, bet laikā no novembra līdz maijam uzturas Baltijas jūrā. Ja jūra nav aizsalusi, Latvijas teritoriālajos ūdeņos uzturas ap 7% visas Baltijas jūras ziemotāju. Ceļošanas laikā arī liela daļa Vācijas, Polijas, Zviedrijas un Lietuvas ūdeņos ziemojušo kākauļu apstājas Irbes šaurumā.

2012. gadā Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) atzinusi kākauli par globāli apdraudētu sugu. Tam par pamatu ir kākauļu skaita sarukums par 65% pēdējo 16 gadu laikā Baltijas jūrā. Kākauļu skaita sarukums novērojams arī Latvijas teritoriālajos ūdeņos. Ligzdošanas vietās kākauļus apdraud biotopa pārmaiņas un zudums gan dabisku iemeslu, gan cilvēka darbības (naftas un gāzes ieguve) dēļ, bet ziemošanas vietās - piesārņojums, barības konkurenti un zvejnieku tīkli.

 „Mēs pārāk bieži dzīvojam pēc principa „no acīm prom, no sirds ārā", bet ir svarīgi atcerēties, ka arī jūra un tās iemītnieki ir viena no Latvijas bagātībām, kas pelnījusi mūsu rūpes un uzmanību," norāda LOB valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. „Kākaulis ir tik cieši saistīts ar jūras vidi, ka tā populācijas stāvokli var uzskatīt par vienu no rādītājiem Baltijas jūras kopējam stāvoklim, un šobrīd šis rādītājs neliecina neko labu."

 Pavasarī daudzviet jūra skan. Tur kākaulis sauc savu vārdu: „kā-kau-lit, kā-kau-lit". Ne katrs, kas to dzirdējis, zina, kā izskatās saucējs. Gada putna akcijas ietvaros LOB iecerējusi panākt, lai pēc iespējas vairāk iedzīvotāju atpazīst pagaidām vēl mūsu piekrastē bieži sastopamo sugu. Tāpat iestāsimies, ka sugai nepieciešams tās aizsardzības plāns, kas izvērtētu, kurus draudus spējam ietekmēt, un kas darāms, lai stāvokli uzlabotu. Pirmais gada putnam veltītais pasākums - fotokonkurss, noslēdzas 15. janvārī (http://putnidaba.lv/).

 Gada putna akciju LOB rīko jau astoņpadsmito reizi. Iepriekš par gada putniem izvēlēti - grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), rubenis (2003), baltais stārķis (2004), ziemeļu gulbis (2005), lauka piekūns (2006), melnā dzilna (2007), melnais stārķis (2008), jūraskrauklis (2009), mednis (2010), meža pūce (2011) un jūras ērglis (2012).

 Papildu informācija: Gada putna akcijas koordinatore Antra Stīpniece, tālr. 26542733, antra@lob.lv

 Avots: Latvijas Ornitoloģijas biedrība

2013. gada dabas simboli. Gada gliemis: dižā bezzobe

Latvijas Malakologu biedrība par savu 2013. gada dabas simbolu izvēlējusies dižo bezzobi (Anodonta cygnea). Dižā bezzobe ir izmēros lielākā saldūdens gliemene Latvijā, kuras čaulas garums var sasniegt 20 un vairāk cm. Tā sastopama ezeros un vecos dīķos.

Latvijas ezeros un upēs sastopamas septiņas gliemeņu un divdesmit divas sīkgliemeņu sugas. Dižā bezzobe izvirzīta dabas simbola statusā, lai pievērstu uzmanību ūdens dzīvniekiem saudzīgām dīķu nolaišanas metodēm. Vispirms būtu jāvērš uzmanību uz to, ka strauji pazeminot ūdens līmeni daudzi ūdens dzīvnieki paliek sausumā dubļos ielipuši. Turpretī, lēni pazeminot dīķa līmeni, to lielākā daļa spēj sekot līdzi ūdenim. Otrs svarīgs nosacījums būtu nenolaist pilnīgi visu ūdeni, atstāt nelielu uzpludinājumu un peļķes zemākajās vietās. Ja arī lielākā daļa ūdens iemītnieku būtu gājuši bojā, tad tur izdzīvojušie dotu sākumu jaunām paaudzēm gan bentosa, gan planktona dzīvniekiem. Un no jauna uzpludinātā dīķī ātrāk atjaunotos dabiskais līdzsvars.

 Avots: Latvijas Malakologu biedrība

2013. gada dabas simboli. Gada kukainis: raibspārnu smiltājsisenis

Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par Gada kukaini’ 2013 ir izvēlējusies raibspārnu smiltājsiseni (Oedipoda caerulescens). Tā ir aizsargājama, sausās un smilšainās vietās sastopama kukaiņu suga. Par gada simbolu raibspārnu smiltājsisenis ir izvēlēts, lai pievērstu plašākas sabiedrības uzmanību dabas daudzveidībai šobrīd aizvien vairāk sarūkošajās pelēkajās kāpās un sausajās pļavās. Turklāt šī ir piemērota kukaiņu suga, lai popularizētu dabas vērošanas iespējas un parādītu, ka ikviens ar saviem novērojumiem var sniegt būtisku ieguldījumu Latvijas dabas vērtību izzināšanā.

 

Raibspārnu smiltājsisenis ir 1,5 – 3,0 cm garš, slaids kukainis ar gareniski izstieptu ķermeni un, kā jau visiem siseņiem, labi attīstītām lēcējkājām un diviem samērā īsiem taustekļiem galvas priekšpusē. Mātītes parasti ir lielākas par tēviņiem, kuri reti kad pārsniedz 2,0 cm garumu. Uz sakļautiem priekšspārniem ir 2-3 tumšākas, brūnganīgas šķērsjoslas, kas veido raibu, maskējošu aizsargkrāsojumu. Nekustīgi uz zemes sēdošs raibspārnu smiltājsisenis ir gandrīz nepamanāms. Taču lidojumā kļūst labi redzami tā koši zilie pakaļspārni, kuru dēļ raibspārnu smiltājsisenis ir uzskatāms par vienu no skaistākajiem Latvijas taisnspārņiem. Atšķirībā no cita siseņa - parkšķa, kam ir spilgti sarkani spārni, raibspārnu smiltājsisenis lido klusu, bez izteiktas tarkšķošas skaņas. Gada kukaini’ 2013 vislabāk var novērot saulainā, karstā laikā vasaras otrajā pusē un rudens sākumā sausās, smilšainās un saules labi apspīdētās vietās – pelēkajās kāpās, sausās kāpupļavās, virsājos, skraju priežu mežu laucītēs, ceļmalās un izcirtumos. Raibspārnu smiltājsisenis dzīvo vienu gadu, grauž dažādas savvaļas graudzāles, rudenī mātītes izdēj olas, kas pārziemo.

 

Raibspārnu smiltājsisenis ir Latvijā aizsargājama kukaiņu suga. Domājams, ka Latvijā tas sasniedz sava areāla ziemeļu robežu. Tā kā šī siseņu suga nespēj veikt tālus pārlidojumus, pelēko kāpu, sauso pļavu un virsāju aizaugšanas vai apbūves dēļ tas nevar atrast sev piemērotus dzīves apstākļus citur, un tāpēc daudzviet ir kļuvis par faunas retumu. Raibspārnu smiltājsiseni var uzskatīt par dzīvnieku sugu, kas simbolizē dabas daudzveidību mūsdienās strauji sarūkošajos sausajos dabiskajos biotopos.

 

Līdzās citiem lieliem kukaiņiem – dienastauriņiem, spārēm un vabolēm, siseņi un to skaitā arī raibspārnu smiltājsisenis ir interesants dabas vērošanas objekts. Līdz šim Latvijā populārāka ir putnu vērošana, taču Rietumeiropas pieredze rāda, ka tikpat interesanta un aizraujoša var būt arī kukaiņu vērošana. Latvijas siseņu un sienāžu fauna ir salīdzinoši labi apzināta, tos savulaik ir pētījis jau pasaulslavenais lībiešu izcelsmes entomologs Kārlis Princis (1893-1978), kuram šogad aprit 120 gadu jubileja. Taču neskatoties uz to, joprojām ir pieejama tikai fragmentāra informācija par raibspārnu smiltājsiseņa izplatību un sastopamību. Tādēļ ikviens ar saviem novērojumiem var sniegt būtisku ieguldījumu šīs interesantās kukaiņu sugas izpētē. LEB aicina šogad ziņot par novērotiem siseņiem ar ziliem aizmugurējiem spārniem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā dabasdati.lv vai nosūtot to tieši biedrībai pa epastu:
kristaps.vilks@lu.lv.

 

Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība

2013. gada dabas simboli. Gada bezmugurkaulnieks: matonis

Latvijas Entomoloģijas biedrība par šī gada Gada bezmugurkaulnieku izvēlējusies matoni (Gordius aquaticus). Matoņi Latvijā ir bieži sastopami kukaiņu parazīti, bet cilvēkiem izraisa nepamatotas bailes.

 Matoņi jeb zirga mati pieder atsevišķam dzīvnieku tipam Nematomorpha, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē diegveidīgie. Matoņi iztraucēti izloka ķermeni un pat sasienas mezglā. K. Linnejs ievēroja šo dzīvnieku īpatnību un matoņu ģinti nosauca Gordija (Gordius) vārdā. Gordijs bija antīkās valsts Frīgijas dibinātājs un valdnieks Tuvajos Austrumos. Gordijs mācēja sasiet mezglu, ko neviens nespēja atsiet, to bija iespējams tikai pārcirst.

 Matoņi daudziem cilvēkiem izraisa bailes, kam par pamatu ir nostāsti par to bīstamību cilvēkiem. Patiesībā matoņi cilvēkam ir pavisam nekaitīgi, jo parazitē dažādos kukaiņos.

 Pieaugušus matoņus varam novērot lēni peldam ūdenī. Parasti to garums ir 10-15 cm, ķermeņa diametrs nepārsniedz 1 mm. Pieaugušie matoņi nebarojas. Mātītes un tēviņi sapārojas, tad mātīte vēl izdēj vairākus simtus sīku olu. Parazītam ir divi saimnieki. Ja olu apēd kāda ūdens kukaiņa - dzēlējoda, trīsuļoda, makstenes, viendienītes, knišļa, spāres vai mušas kāpurs, tad to zarnās no olas izšķiļas kāpurs, izlien caur zarnas sienu un kukaiņa ķermeņa dobumā izveido cistu. Pirmais saimnieks galvenokārt transportē parazīta cistas, bet matonis tajā nevar pilnībā attīstīties. Cista saglabājas arī tad, ja ūdens kukaiņu kāpuri pārvēršas par pieaugušajiem kukaiņiem un izlido virs sauszemes. Tad šie kukaiņi ar cistu sevī var nonākt plēsīgo kukaiņu žokļos. Plēsoņu - parasti sienāžu un skrejvaboļu zarnās no cistas izlien kāpurs, atkal izlaužas caur kukaiņa zarnas sienu un tā vēdera dobumā barojas līdz kļūst pieaudzis. Matonis pakāpeniski izēd sava saimnieka iekšējos orgānus, saimniekam vēl dzīvam esot. Kad matonis ir izaudzis, tad tas izdala olbaltumvielas, kuras iedarbojas uz kukaiņa smadzenēm, izmaina tā uzvedību un liek tam doties ūdenī un noslīkt. Tad pieaugušais matonis var izlīst no mirušā saimnieka ķermeņa un atrasties sev labvēlīgā vidē. Un dzīves cikls noslēdzas.

 Matoņi ir bieži sastopami visos iekšzemes ūdeņos, kurus vien apdzīvo kukaiņi. LEB aicina ziņot par novērotiem matoņiem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā www.dabasdati.lv vai nosūtot to tieši biedrībai pa e-pastu: adalia@lanet.lv.

 

Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība

2013. gada dabas simboli. Gada augs: stāvā vilkakūla

Tik necila, tik pacietīga, bet… tik skaista! Stāvā vilkakūla (Nardus stricta) ir Latvijā samērā bieži sastopama, tomēr necilā izskata dēļ nav izpelnījusies lielu ievērību un reti kurš to pazīst. Vilkakūla nav aizsargājama suga un nav ietverta Sarkanajā grāmatā. Tad kāpēc šim augam vērts pievērst uzmanību?

 Stāvā vilkakūla ir neliels graudzāļu dzimtas augs ar blīvu ceru, sarveidīgām, raupjām lapām, kas atgādina vilka kažoka asos akotmatus. Ja vilkakūla paliek nenopļauta vai nenoganīta, tā veido biezu kūlu. Noziedējušai vilkakūlas ziedkopai ir raksturīgs ķemmei līdzīgs izskats – to nevar sajaukt ar citām graudzālēm!

 Vilkakūla spēj augt īpaši nabadzīgās augsnēs, tā ir apbrīnojami izturīga un spītīga*. Vilkakūlas zālājus mēdz saukt par tukšainēm – zelmenis veidojas zems, ar nelielu barības vērtību. Tādi zālāji ir nozīmīga dabas un kultūrvēsturiska bagātība – cilvēka un dabas ilgstošas kopā pastāvēšanas rezultāts. Līdzās vilkakūlai tajos aug daudzas citas tikai dabiskiem zālājiem raksturīgas augu sugas, kuru sastopamība mūsdienās samazinās. Vilkakūlas zālāju platības sarūk, tāpēc visā Eiropas Savienībā tie ir iekļauti aizsargājamo biotopu sarakstā.

 Stāvā vilkakūla ir viena no 57 dabisko zālāju indikatorsugām. Ja tā aug jūsu pļavā vai ganībās, tad jāatrod vēl vismaz divas indikatorsugas un varat droši teikt, ka tas ir dabisks zālājs.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par gada auga atradnēm portālā www.dabasdati.lv

 Avots: Latvijas Botāniķu biedrība

*bieži sastopama Slīteres nacionālā parka dabiskajās pļavās.