kolka, 13.10.2012.
vakarvakara tumsā Slītere nebeidz mani pārsteigt. veru vaļā Mūsmāju šķūnīti, un luktura gaismā man pēkšņi pretī zibina divas spožas acis. domāju - kaķis. tomēr ne - pārāk liels, un ausis arī garas. Lapsa!!! stāv tieši iepretī un skatās. mazliet atkāpjos no durvīm, un lapsa kā jau lapsa - veikli izšmauc ārā. pēc brīža divas acis zibina jau no ugunskura nojumes puses
meža zvēri Slīterē ir tepat blakus. piemēram, mežacūku bariņš jāņunaktī pirms dažiem gadiem, satikts tepat pie torņa. vai citā reizē ruksis, kurš izpeldēja tieši no jūras. naktī, protams, tas bija.
no rīta jūra sevi ir papildinājusi ar cekuldūkuriem. bet vispār putnu sezonu mazliet piembremzē butenieki. vēlu vakarā Kolkasrags bija pilnībā ielenkts - divdesmitčetri stobri tas ir - makšķerkāti. izturīgākie no izturīgākajiem dežūrē līdz pat desmitiem no rīta, kad pēdējais ieskatās vēl manā ornitoloģiskajā trubā un tad gan dodas prom. beidzot kaijas var atkal stāvēt uz Ragagala sēres, jo uz brīdi atkal te iestājies miers. augšā joprojām iet zosis, pilnas debesis ar kustīgi plūstošiem v-burtiņiem.
kaut kur vaides apkārtnē lēnām kāpju pa vienmuļu priežu jaunaudzi uz tāda smuka kāpu reljefa - te ieplaciņas, te baltiem ķērpjiem apauguši uzpauguri. pēkšņi priekšā ir iepriekšējās paaudzes Koks... varbūt savus divus simtus gadus tas te jau stāv un joprojām zaļo. eju tuvāk, un, kad priekšā esošais kalniņš beidzot atklāj sirmo priedi pilnībā - atkal pārsteigums. gluži zem vecā koka milzu zariem apakšā klusi stāvi divi aļņi. kāpēc viņi stāv tieši zem šī koka, kas tikai viens tāds visā tuvākajā mežā? kāpēc tieši te? aļņi aizskrien Purva virzienā.
K.