Strauta nēģis ir samērā plaši izplatīts Latvijas teritorijā, bet pamanīt to var vienīgi vasaras sākumā, kad tas pulcējas nārsta vietās. Strauta nēģis ir tīra ūdens indikators, piesārņotos ūdeņos nedzīvo. Latvijā vēl netrūkst tīru, nepiesārņotu ūdeņu. Rietumeiropā kļuvis rets un ir īpaši aizsargājama suga.
Strauta nēģis ir mazākais no Latvijā sastopamajām trim nēģiem (tas reti sasniedz 20 cm garumu) un atšķiras no upes un jūras nēģiem ar to, ka strauta nēģa dzīves ciklā nav pusparazitārās stadijas, kuras laikā upes un jūras nēģi piesūcas dzīvām zivīm un pārtiek no to ķermeņa šķidrumiem un muskuļiem. Strauta nēģis nekur neceļo un visu savu max. 6-7 gadus ilgo mūžu pavada vienā un tai pašā strautā. Pie tam, strauta nēģis mūža lielāko daļu pavada kāpura stadijā ieracies strauta dūņās. Te tas barojas filtrējot detrītu, kuru veido augu un dzīvnieku atliekas. Upes nēģis smilšaino vai dūņaino grunti tikpat kā nekad nepamet. Nēģa kāpuram nav acu un tas viegli noturams par tārpu. Tikai mūža nogalē kāpurs pārvēršas pieaugušā stadijā, tam reducējas gremošanas trakts, nēģis pārstāj baroties un visi spēki tiek veltīti pēdējam lielajam (lielākajam notikumam nēģa mūžā) – nārstam. Interesanti, ka kāpuri vienmēr ir lielāki par pieaugušajiem. Reizēm nārsto nepieauguši - kāpura stadijā (neotēnija). Nārstot sāk vasaras sākumā, kad ūdens iesilst virs 150C temperatūrai. Par nārsta vietu izvēlas oļainu straujteci, kuru tēviņi ‘labiekārto’, izvācot lielākus oļus un izveidojot nārsta bedrīti. Apaugļošana notiek tēviņam uz mirkli piesūcoties mātītes galvai un savijoties abiem ķermeņiem kopā.
Cilvēki strauta nēģi neēd, tāpēc, ka tā ādā esošo dziedzeru sekrēts ir indīgs un inde karsējot nesadalās.