Der Schnabel des Habichts ist manchmal zu schwach um das gewünschte Fleischstück abzureissen, in dem Fall werden die Beine und Flügel als Hilfe benutzt. Der Habicht fühlt sich von oben bedroht (Raben oder Krähen sind in den Bäumen gelandet), deshalb sträubt es seine Federn und breitet die Federn des Schwanzes aus um größer und bedrohlicher auszusehen.
httpv://www.youtube.com/watch?v=DJ8gyCwp66A
Vielerorts in Europa nistet der Hausrotschwanz Phoenicurus ochruros in höher gelegenen Orten – in Felsspalten, Nischen, Ruinen und änlichen Orten, aber in Lettland lebt dieser spatzgroße Vogel an bewohnten Orten – Neubauten, Gebäudetrümmern, Dachböden und Steinhaufen. Schon im Mai fängt das Weibchen an das Nest zu bauen und legt dann 3 bis 6 Eier. In einem Jahr kann es zweimal Eier legen. Die Küken werden von beiden Eltern mit verschiedenen Insekten gefüttert. Die Küken verlassen das Nest ohne nichtmal richtig fliegen gelernt zu haben. Der Hausrotschwanz ist ein Migrant der im Südwesten Europas überwintert. In Lettland nisten mehr als 1000 Hausrotschwanz Paare.Im Video sehen Sie ein Hausrotschwanznest, das auf einem alten Nest der Schwalbe Hirundo rustica gebaut ist. Die Eltern füttern die Küken, bis kurz vor dem rausfliegen der Küken, ein Gast das Nest besucht… Eins der Naturgesetze ist, dass die erfahrensten und die, die am meisten Glück haben, überleben. In der Natur gibt es viele Vogel- und Tierarten, die gerne Vogeleier und Küken essen. In diesem Fall ist es die Elster, für die gut genährte, schutzlose Küken des Hausrotschwanzes eine sehr bequeme Art ist, zu essen. In der Natur nutzen alle das Schema – ein möglichst hochwertiges Futter bekommen mit minimalen Energieeinsatz.
In Lettland kann man diesen Vogel, der so groß ist wie ein Spatz, oft beim nisten vortreffen. Nach dem überwintern im Süden Afrikas kehrt es im Mai zurück nach Lettland. Sein Nest baut es dann in Gebäudenischen, Holzhaufen oder in Türangeln. Der Grauschnäpper Muscicapa striata legt meistens 2 bis 7 bunte Eier. Die Eltern füttern die Küken mit Fliegen, Mücken, Schmetterlingen, Käfern und Spinnen, die einzeln zu den Nestern gebracht werden. Deshalb müssen die Eltern öfter nach Futter fliegen als z.B. Schwalben, die manchmal mehrere dutzend Insekten sammeln und dann erst zum Nest fliegen.Im Video sehen Sie ein Grauschnäppernest, das in der Türangel eines Stalls gebaut wurde und wo beide Eltern den Küken das Futter bringen.
Der Bažu Sumpf ist der größte Sumpf im Nationalpark Slitere.Die Fläche des Sumpfs beträgt 1880ha und er befindet sich unweit von dem Horn von Kolka.Im Jahr 1992 wütete ein großer Waldbrand im Bažu Sumpf, der einer Fläche von 3000ha verbrannte und eine viel freiere Landschaft als vorher geschaffen hat. Somit sind viele neue Lebensräume für verschiedene Vogelarten entstanden.
Hayfields, yellow cornfields and also bird voices indicates that summer is in its peak. No more Cockoo, Corncrake or the Thrush Nightingale voice can be heard. Only Common House Martins and Barn Swallows loudly try to teach their young ones how to live. White stork chicks that now are put under our watch are too no more to look after. Very soon they will fly away from their nest to try out their luck in survival. Let’s watch together how the first jump into unknown will turn out!
Vasara ir pilnbriedā. Par to liecina ne tikai nopļautās pļavas un dzeltenie labības lauki, bet arī putnu balsis. Vairs nekūko dzeguze, negriež grieze, nepogo lakstīgala. Vien čurkstes un bezdelīgas skaļi kārto jaunuļu ierindas uz vadiem. Slīteres baltie stārķēni savā ligzdā, kas nu izlikta apskatei visai pasaulei, arī vairs nav ne sildāmi, ne pieskatāmi. Pavisam drīz tie izlidos no ligzdas, lai paši izmēģinātu laimi medībās. Vērosim kopā, kā notiks pirmais lēciens nezināmajā!
Its evening and the hind can finally leave forest and come out on the beach to refresh itself from heat, insect stings and thirst. You can see that this hind really enjoys this swim. Summer is the time when blood-sucking insects like mosquitoes, gadflies and black flies make life harder not only for humans but for animals too. It is also the time for giving birth to and raising their young ones. Brackish sea water is mineral-rich and deer likes it. It not only quenches thirst but also compensates lack of minerals and salt as well as heals. The sea is the only natural source for salt in Latvia. Predators receive salt while eating meat. Herbivores need to look for other sources – salt lick provided by hunters or the sea.
httpv://www.youtube.com/watch?v=cvc1wCCTCtE
Ir vakars. Staltbriežu govs beidzot var atstāt mežu un iznākt jūrmalā, lai atveldzētos no karstuma, kukaiņu kodumiem, slāpēm. Video redzamā briežu māte acīmredzami izbauda peldi. Vasara ir laiks, kad asinssūcēji kukaiņi - odi, dunduri, knišļi jeb miģeles nedod mieru ne dzīvniekiem, ne cilvēkiem. Arī bērnu radīšanas un audzināšanas laiks. Iesāļais Baltijas jūras ūdens ir minerālvielām bagāts, tāpēc briedim ļoti garšo. Jūras ūdens ne tikai veldzē slāpes, bet arī kompensē minerālvielu, arī sāls zudumus dzīvnieka organismā, dziedē ievainojumus. Latvijas dabā vienīgi jūras ūdens ir dabīgs sāls avots. Plēsēji uzņem sāli, ēdot gaļu. Zālēdājiem jāmeklē citi avoti – mednieku izlikts laizāmais sāls vai jūra.
httpv://www.youtube.com/watch?v=cvc1wCCTCtE
Watch how Goshawk Accipiter gentilis feed on deer hunted down by wolf. It is dangerous to sit on the ground so hawk keeps looking around while ripping off pieces of meat.
Goshawk is common bird in Latvia however since the first half of 20th century the number has decreased. From 1901 till 1944 people could get money for each shot or caught Goshawk. It was considered ‘hazardous’ because it mostly feed on chickens.
Ornithologists believe that the number has decreased because in the year 1990 large collective farms (kolkhoz) were liquidated. By the farms always gathered pigeons and other birds Goshawk feed on. There was at least one Goshawk on farm that lived near it. After farm liquidation Goshawk too had to find other feeding places, this is why they can be seen in cities hunting pigeons, crows and other birds.
For now in Latvia nest 2000-3000 pairs while 4000-5000 spend winter here. The difference is because birds come to Latvia from north and east to spend winter.
The Brook Lamprey is quite common in Latvia, however, you may spot it only in the beginning of summer when they gather at spawning areas. Brook Lamprey presence indicates water quality as they do not live in polluted water. There are still enough clean water bodies in Latvia, while in West Europe this species is rare and specially protected.
The Brook Lamprey is the smallest of all three lamprey species found in Latvia (it rarely reaches 20 cm) and is different from River Lamprey and Sea Lamprey. Brook Lamprey is non-parasitic so they do not feed on other fish. It never travels and spends all his 6-7 year long life in one brook. Moreover, Brook Lamprey spends most of his life as ammocoete buried in mud. Here they feed on detritus – remains of plants and animals. The River Lamprey almost never leaves the sandy or sludgy riverbed. Ammocoete doesn’t have eyes so it may be mistaken for a worm. Only in the end of their life they turn into adults, alimentary canal reduces so they stop feeding and put all their strength into the last great event – spawn. It is interesting that ammocoete is always bigger than adult Brook Lamprey. Sometimes they spawn immature and it’s called neothenia. They start spawning at the beginning of summer when water gets warmer. Spawning site is pebbly overfall that is fixed up by male lampreys pulling some stones away making small fossula for spawning. Fertilization happens when male suck up to females head and their bodies intertwine.
People do not use this lamprey subspecies for food as the secretion from gland within its skin is poisonous and the poison does not decompose in high temperatures.
The species name water vole from Latin Arvicola terrestris can be translated as „inhabitant of the ground” and really this animal spends most of its life in burrows as a typical rodent. As the species name suggests it is connected with water. However, in late autumn this small animal can wander far away and settle down at very dry potato field or orchard. Here they dig burrows like moles and those who do not know may mistake water vole burrows with molehills. Molehills usually are more or less round while water voles burrows are oblong. At steep slopes vole make a den in a burrow while at lower places they build it in grass. In winter the den is made under snow and after it melts down it can be found as round grass ball lying about in a meadow. In front of their burrow water vole make something like a lawn – they make a small area with shortly gnawed grass. On the bank or grass shrub they develop “dining tables” where they gather and eat food they’ve found nearby. When the tasty part has been eaten the vapid parts are left behind and develop a layer.
In natural habitats they feed on reed and yellow water-lily rootstock, rush, arrowheads, sedge seeds, etc. Sometimes they catch some insects, snails or small fish. In good circumstances they mate several times a year and sometimes have up to 10 baby voles. At some places they may do damage to gardens if they are too much, but we should not forget that water vole is a very important part of ecosystem. They develop burrows that are used by different insects, amphibians and small mammals. They are valuable food for different animals. Using modern technologies we may decrease the harm done by Water Voles, but by exterminating these animals we would cause serious damage to nature and lose very significant and interesting species.
httpv://www.youtube.com/watch?v=8fcNVX2t1EM
Ūdeņu strupastes jeb ūdensžurkas sugas nosaukums Arvicola terrestris tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „zemes apdzīvotājs”, un tiešām lielāko daļu mūža tā pavada pašas raktās pazemes alās un ir tipisks grauzēju kārtas pārstāvis. Kā jau sugas nosaukumā minēts, tai ir vistiešākais sakars ar ūdeņiem. Tiesa, vēlā rudenī un ziemā tā mēdz aizklīst tālu prom un bieži apmetas pavisam ‘sausā’ kartupeļu lauka malā vai ābeļdārzā. Te tā pazemē rok alas kā kurmis un nezinošs cilvēks ūdensžurkas rakumus viegli sajauks ar kurmja rakumiem. Kurmja izmestā zemes kaudze ir regulāra, vairāk vai mazāk apaļa, kamēr ūdensžurkas rakums parasti garenstiepts. Stāvos krastos midzeni iekārto alās, zemākās vietās veido lodveida midzeņus grīšļu ciņos. Ziemā migas atrodas zem sniega un pēc sniega nokušanas tās kā apaļas zāļu bumbas mētājas pļavā. Ūdeņu strupastes alas priekšā „iekopj” mauriņu, pēc kura var pazīt, ka šo alu apdzīvo ūdensžurka- tās izveido laukumiņu ar īsi apgrauztu zāli. Krastā un uz grīšļu ceriem atrodami „barības galdiņi” – vietas, uz kurieni no tuvākās apkārtnes tiek nesta barība un notiesāta. Pēc garšīgās daļas apēšanas negaršīgā daļa tiek pamesta un izveido klājienu.
Dabiskajos biotopos barojas ar niedru un dzelteno lēpju sakneņiem, meldriem, bultenēm, grīšļu sēklām utt. No dzīvnieku valsts barības biežāk uzēd pa kukainim, gliemim, mazai zivtiņai. Labvēlīgos apstākļos vairojas vairākas reizes gadā, metienā var būt arī 10 mazuļi. Vietumis, savairojoties ievērojami kaitē dārzniekiem, tomēr nedrīkstam aizmirst, ka ūdeņu strupaste ir ļoti svarīga ekosistēmas sastāvdaļa. Tā ar savu darbību veido alas, kuras kā slēptuvi izmanto kukaiņi, abinieki un sīkie zīdītāji. Ūdensžurkai ir nepārvērtējama vieta plēsīgo zīdītāju un putnu ēdienkartē. Izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas, varam samazināt ūdensžurku kaitīgo ietekmi uz lauksaimniecību, bet iznīcinot ūdensžurku pavisam, mēs neizbēgami nodarītu būtisku kaitējumu dabai un zaudētu ļoti nozīmīgu un interesantu sugu.
httpv://www.youtube.com/watch?v=8fcNVX2t1EM
Video materiālā pavērojiet, kā vistu vanags Accipiter gentilis mielojas pie vilku nomedīta brieža. Uz zemes sēdēt ir bīstami, tāpēc vanags nemitīgi raugās apkārt, veikli raujot gaļas gabaliņus,
Vistu vanags Latvijā ir samērā parasts putns, taču to skaits ir ievērojami mazāks nekā 20. gs. pirmajā pusē. No 1901. līdz 1944. gadam par nošautu vai lamatās noķertu vistu vanagu maksāja pat prēmijas. Vistu vanags tika uzskatīts par „kaitīgu”, jo ir regulārs lauku viensētu „ciemiņš”.
Ornitologi uzskata, ka vistu vanagu skaits samazinājies, jo 1990. gados likvidēja kolhozu lopu fermas. Pie fermām vienmēr uzturējās putni, kurus barībā izmantoja vistu vanags, piemēram, mājas baloži. Caurmērā uz katru fermu bijis pa vistu vanagam, kurš tur barojies un tuvumā dzīvojis. Pēc fermu likvidācijas arī vistu vanagiem nācās meklēt citas barošanās vietas, tādēļ mūsdienās tas nereti novērojams pilsētu teritorijās, veikli medījot baložus, vārnas un citus putnus.
Šobrīd Latvijā ligzdo 2000-3000 pāri, taču ziemo 4000–5000 putnu. Tas izskaidrojams ar to, ka pārziemot uz Latviju atlido gan ziemeļu, gan austrumu populāciju putni.
httpv://www.youtube.com/watch?v=DJ8gyCwp66A
Strauta nēģis ir samērā plaši izplatīts Latvijas teritorijā, bet pamanīt to var vienīgi vasaras sākumā, kad tas pulcējas nārsta vietās. Strauta nēģis ir tīra ūdens indikators, piesārņotos ūdeņos nedzīvo. Latvijā vēl netrūkst tīru, nepiesārņotu ūdeņu. Rietumeiropā kļuvis rets un ir īpaši aizsargājama suga.
Strauta nēģis ir mazākais no Latvijā sastopamajām trim nēģiem (tas reti sasniedz 20 cm garumu) un atšķiras no upes un jūras nēģiem ar to, ka strauta nēģa dzīves ciklā nav pusparazitārās stadijas, kuras laikā upes un jūras nēģi piesūcas dzīvām zivīm un pārtiek no to ķermeņa šķidrumiem un muskuļiem. Strauta nēģis nekur neceļo un visu savu max. 6-7 gadus ilgo mūžu pavada vienā un tai pašā strautā. Pie tam, strauta nēģis mūža lielāko daļu pavada kāpura stadijā ieracies strauta dūņās. Te tas barojas filtrējot detrītu, kuru veido augu un dzīvnieku atliekas. Upes nēģis smilšaino vai dūņaino grunti tikpat kā nekad nepamet. Nēģa kāpuram nav acu un tas viegli noturams par tārpu. Tikai mūža nogalē kāpurs pārvēršas pieaugušā stadijā, tam reducējas gremošanas trakts, nēģis pārstāj baroties un visi spēki tiek veltīti pēdējam lielajam (lielākajam notikumam nēģa mūžā) – nārstam. Interesanti, ka kāpuri vienmēr ir lielāki par pieaugušajiem. Reizēm nārsto nepieauguši - kāpura stadijā (neotēnija). Nārstot sāk vasaras sākumā, kad ūdens iesilst virs 150C temperatūrai. Par nārsta vietu izvēlas oļainu straujteci, kuru tēviņi ‘labiekārto’, izvācot lielākus oļus un izveidojot nārsta bedrīti. Apaugļošana notiek tēviņam uz mirkli piesūcoties mātītes galvai un savijoties abiem ķermeņiem kopā.
Cilvēki strauta nēģi neēd, tāpēc, ka tā ādā esošo dziedzeru sekrēts ir indīgs un inde karsējot nesadalās.
People always have tried to adjust environment to their needs. Look around – how many things you see are not transformed and affected by human activities? We tried make fields, forests, and water courses easy of access and use. Forests became clearances, wetland were dike. In the video you see shallow ditch that is an appropriate habitat for different bird species.
People sing songs about birds, mimic them in dance, and even design of aircraft wings are made after bird wings. Countries in whole world nominate birds are their national bird out of respect for almost 50 years. In the movie we can see a few of them – White Wagtail Motacilla alba – national bird of Latvia, European Robin Erithacus rubecula – “royal bird” of Great Britain, Common Blackbird Turdus merula – symbol of Sweden. European Magpie Pica pica cousin Formosan Blue Magpie has been nominated the national bird of Taiwan, while other Korean Magpie is the symbol of South Korea. Only Common Redstart Phoenicurus phoenicurus for now is without “nationality”.
httpv://www.youtube.com/watch?v=8EYZ6UMYkGM
Cilvēki vienmēr ir centušies pielāgot apkārtējo vidi savām vajadzībām. Paverieties apkārt - cik no tā, ko redzat ir nepārveidots un cilvēku darbības rezultātā neietekmēts? Gan laukus, gan mežus, gan ūdensteces esam centušies veidot mums ērtāk pieejamus un izmantojamus. Meži pārtapa līdumos, mitraines nosusināja grāvji. Filmiņā redzams krūmiem aizaudzis, sekls grāvis – tieši šāda mākslīga ainava ir visnotaļ piemērota dzīvotne dažādām putnu sugām.
Putni visā Pasaulē saista cilvēku uzmanību, tos apdzied dziesmās, atdarina dejās, lidaparātos aizgūts putnu spārna dizains. Aiz cieņas pret putniem jau teju 50 gadus visā Pasaulē valstis nominē katra savu nacionālo putnu. Filmiņā redzam dažus no tiem - balto cielavu Motacilla alba - Latvijas nacionālo putnu; sarkanrīklīti Erithacus rubecula - Lielbritānijas „karalisko putnu”; melno meža strazdu Turdus merula - Zviedrijas simbolu un žagatu Pica pica, kuras Āzijas radiniece – Taivānas zilā žagata ir iecelta par Taivānas nacionālo putnu, taču cita - Korejas žagata ir Dienvidkorejas simbols. Vienīgi erickiņš Phoenicurus phoenicurus pagaidām ir bez „valsts piederības”.
httpv://www.youtube.com/watch?v=8EYZ6UMYkGM
Stirnas riesto jūlijā un augustā. Tēviņi iekaro un aizstāv savu teritoriju pret citiem tēviņiem, iezīmējot to ar smaržzīmēm: dziedzeru izdalījumus tie atstāj uz krūmiem, kurus bada un uz zemes, kuru kasa. Šajā laikā pļavās bieži var novērot apļus 2-3 metru diametrā. Tos izveido stirnāzis un kaza savdabīgā riesta dejā. Tās laikā stirnu kaza riņķo ap nelielu krūmiņu vai zāļu puduri, āzis cenšas no viņas neatpalikt.Šajā vasarā ieņemtie mazuli dzimst tikai nākoša gada jūnijā. Stirnām ir ilgs embrija attīstības slēptais periods. Embrijs sāk augt un attīstīties tikai janvārī. Par filmā redzamo stāsta zoologs Vilnis Skuja.
httpv://www.youtube.com/watch?v=he0MI3O6tks
Latvijā šis zvirbuļa lieluma putns ir parasts ligzdotājs. Pēc ziemošanas Āfrikas dienvidos Latvijā tas atgriežas maijā, kad kādā ēkas nišā, malkas grēdā vai durvju virā vij sev ligzdu. Pelēkajam mušķērājam Muscicapa striata dējumā ir 2-7 raibas olas. Vecāki mazuļus baro ar mušām, odiem, tauriņiem, vabolītēm un zirnekļiem, kurus akurāti atnes atsevišķi pa vienam tāpēc vecākiem pēc barības ir jālido daudz biežāk, nekā, piemēram, bezdelīgām, kurām ir raksturīgi savākt pat vairākus desmitus kukaiņu un tikai tad doties pie mazuļiem.
Video materiālā redzēsiet kūts durvju eņģēs uzbūvētu pelēkā mušķērāja ligzdu, kurā mazuļiem abi vecāki regulāri pienes barību.
httpv://www.youtube.com/watch?v=ycs0sOr9gTA
The Black Redstart Phoenicurus ochruros
Black Redstart in Europe lives mostly in high mountain regions – in rock cracks, niches, ruins etc., but in Latvia this sparrow-like bird lives in settlements, new buildings, and ruins, under the roof and stone layers. Female starts to build its nest in May where it lays 3-6 eggs. There can be two lays in one year. Both of the parents feed their chicks with different insects. Chicks leave their nest although they are not able to fly. Black Redstart is migrating bird which spends winter in Southwest Europe. More than 1000 Black Redstart pairs nest in Latvia.
Distribution of Black Redstart in Latvia. Squares show places where this species have been found. Latvian Breeding Bird Atlas (2000-2004) data. © Latvian Ornithological Society.
In the video material you will be able to see nest of Black Redstart which is built in old Swallow Hirundo rustica nest. Parents are feeding their chicks until just before leaving the nest it is visited by some guest...
One of nature laws are that only the strongest and experienced can survive. There are many bird and animal species that like to improve their diet with eggs and even bird chicks, in this case it is Magpie Pica pica, which takes the advantage of well fed, unprotected Black Redstart chicks that are very easy meal. Each and every animal tries to get as qualitative food as possible using minimal energy.
Daudzviet Eiropā melnais erickiņš Phoenicurus ochruros ligzdo augstkalnu rajonos - klinšu spraugās, nišās, drupās u.c., bet Latvijā šis zvirbuļa lieluma putns dzīvo apdzīvotās vietās jaunbūvēs, ēku drupās, pažobelēs arī akmeņu kaudzēs. Jau maijā mātīte sāk būvēt ligzdu, kur iedēj 3-6 olas. Vienā gadā var būt divi dējumi. Mazuļus ar dažādiem kukainīšiem baro abi vecāki. Cālīši ligzdu pamet vēl nemācēdami lidot. Melnais erickiņš ir migrants, kurš ziemo DR Eiropā. Latvijā ligzdo vairāk kā 1000 pāru melno erickiņu.
Video materiālā redzēsiet melnā erickiņa ligzdu, kas būvēta uz vecas bezdelīgas Hirundo rustica ligzdas. Vecāki baros mazuļus līdz brīdim, kad neilgi pirms mazuļu izlidošanas ligzdu apmeklēs kāds ciemiņš...
Viens no dabas likumiem ir, ka izdzīvo pieredzējušākais un veiksmīgākais. Dabā ir daudzas putnu un zvēru sugas, kuras labprāt savu ēdienkarti papildina ar putnu olām un arī mazuļiem, šajā gadījumā tā ir žagata Pica pica, kurai labi baroti, neaizsargāti erickiņa mazuļi ir ļoti ērta barība. Dabā visi izmanto shēmu – iegūt pēc iespējas kvalitatīvu barību izmantojot minimālus enerģijas resursus.