Arvicola terrestris

The Water Vole

Arvicola_terrestris_wikipedia.jpg

The species name water vole from Latin Arvicola terrestris can be translated as „inhabitant of the ground” and really this animal spends most of its life in burrows as a typical rodent. As the species name suggests it is connected with water. However, in late autumn this small animal can wander far away and settle down at very dry potato field or orchard. Here they dig burrows like moles and those who do not know may mistake water vole burrows with molehills. Molehills usually are more or less round while water voles burrows are oblong. At steep slopes vole make a den in a burrow while at lower places they build it in grass. In winter the den is made under snow and after it melts down it can be found as round grass ball lying about in a meadow.  In front of their burrow water vole make something like a lawn – they make a small area with shortly gnawed grass. On the bank or grass shrub they develop “dining tables” where they gather and eat food they’ve found nearby. When the tasty part has been eaten the vapid parts are left behind and develop a layer.

In natural habitats they feed on reed and yellow water-lily rootstock, rush, arrowheads, sedge seeds, etc. Sometimes they catch some insects, snails or small fish. In good circumstances they mate several times a year and sometimes have up to 10 baby voles. At some places they may do damage to gardens if they are too much, but we should not forget that water vole is a very important part of ecosystem. They develop burrows that are used by different insects, amphibians and small mammals. They are valuable food for different animals. Using modern technologies we may decrease the harm done by Water Voles, but by exterminating these animals we would cause serious damage to nature and lose very significant and interesting species.

httpv://www.youtube.com/watch?v=8fcNVX2t1EM

Ūdeņu strupaste

Arvicola_terrestris_wikipedia.jpg

Ūdeņu strupastes jeb ūdensžurkas sugas nosaukums Arvicola terrestris tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „zemes apdzīvotājs”, un tiešām lielāko daļu mūža tā pavada pašas raktās pazemes alās un ir tipisks grauzēju kārtas pārstāvis. Kā jau sugas nosaukumā minēts, tai ir vistiešākais sakars ar ūdeņiem. Tiesa, vēlā rudenī un ziemā tā mēdz aizklīst tālu prom un bieži apmetas pavisam ‘sausā’ kartupeļu lauka malā vai ābeļdārzā.   Te tā pazemē rok alas kā kurmis un nezinošs cilvēks ūdensžurkas rakumus viegli  sajauks ar kurmja rakumiem. Kurmja izmestā zemes kaudze ir regulāra, vairāk vai mazāk apaļa, kamēr ūdensžurkas rakums parasti garenstiepts. Stāvos krastos midzeni iekārto alās, zemākās vietās veido lodveida midzeņus  grīšļu ciņos. Ziemā migas atrodas zem sniega un pēc sniega nokušanas tās kā apaļas zāļu bumbas mētājas pļavā. Ūdeņu strupastes alas priekšā „iekopj” mauriņu, pēc kura var pazīt, ka šo alu apdzīvo ūdensžurka- tās izveido laukumiņu ar īsi apgrauztu zāli. Krastā un uz grīšļu ceriem atrodami „barības galdiņi” – vietas, uz kurieni no tuvākās apkārtnes tiek nesta barība  un notiesāta. Pēc garšīgās daļas apēšanas negaršīgā daļa tiek pamesta un izveido klājienu.

Dabiskajos biotopos barojas ar niedru un dzelteno lēpju sakneņiem, meldriem, bultenēm, grīšļu sēklām utt. No dzīvnieku valsts barības biežāk uzēd pa kukainim, gliemim, mazai zivtiņai. Labvēlīgos apstākļos vairojas vairākas reizes gadā, metienā var būt arī 10 mazuļi. Vietumis, savairojoties ievērojami kaitē dārzniekiem, tomēr nedrīkstam aizmirst, ka ūdeņu strupaste ir ļoti svarīga ekosistēmas sastāvdaļa. Tā ar savu darbību veido alas, kuras kā slēptuvi izmanto kukaiņi, abinieki un sīkie zīdītāji. Ūdensžurkai ir nepārvērtējama vieta plēsīgo zīdītāju un putnu ēdienkartē. Izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas, varam samazināt ūdensžurku kaitīgo ietekmi uz lauksaimniecību, bet iznīcinot ūdensžurku pavisam, mēs neizbēgami nodarītu būtisku kaitējumu dabai un zaudētu ļoti nozīmīgu un interesantu sugu.

httpv://www.youtube.com/watch?v=8fcNVX2t1EM