kolka, 12.10.2012. vakarnakt tepat lielajā ievā pie mūriem joprojām dziedāja sienāzis. aizkavējies. jo kukaiņu dzīve beidzas, un sākas putnu sezona. no rīta ņemu teleskopu, lai abpus Ragagalam noskenētu jūru. nekas īpašs šodien gan tur nelido - visi, ko redzu, ir tik ļoti labi pazīstami. pirmie ir kākauļi. nu tas ir viens smuks putns. īpaši, ja bariņā un liek lietā savu balsi. pēc tam nāk melnās un tumšās pīles. tādas īstas jūraspīles, ko te varēs gandrīz cauru ziemu skatīt. uz Kolkasraga sēres, kas šobrīd īpaši spica un gara, ir ikdienišķa kaiju sabiedrība - sudrabkaijas, melnspārnu kaijas, kajaki un ķīri. vesels bars ar jauniešiem, kurus es vēl neprotu noteikt. visi raibi. un tad ir mīkla - kas tas ir: apkārt smiltis un ūdens, visiem baltiem pa vidu viens pilnīgi melns?
žāvē spārnus. vēl ir garknābja gauras un viens gaigaltēvs. bet krastā, uz putnu ziņā droši vien Latvijā paša pieredzējušākā bērza dzīvojas lielo zīlīšu un garastīšu bariņš. gandrīz rokasstiepiena attālumā - mizložņa. un pēcpusdienā pitraga mežā - pieci medņi. labi, ka nav janvāris
šodien Mežs uzdāvināja brūkleņvietu. joprojām ēdamas. var ņemt saujām. gatavas, miltainas, garšīgas.