kolka, 19.10.2012.
dienas ļoti raujas īsumā, un saule tagad mostas tikai pēc astoņiem. turklāt, ne vairs tur, kur vasarā, bet stipri tālu līčapusē. pēc tam, kad no rīta ir izbrists labs līkums Undžavas melnalkšņos, iegriežos Zilokalnu kraujas malā - tur, kur Slīteres cilvēki. bet pa ceļam gluži nejauši satieku kādu ģimeni no jūrmalas. šobrīd visi braucot uz zelta rudeni turaidā, bet viņi izlēmuši doties uz otru pusi kurzemē. tik īsts un neviltots cilvēkprieks, kad trīs ļaužiem rodas iespēja uzkāpt Bākā. un paskatīties, kā Ziliekalni papildina savas krāsas. paldies par garšīgas kūkas gabaliņu.
pēc brīža jau atkal esmu mežā. es eju pa Purva dienvidmalu, un gandrīz vai ir tāda sajūta, ka nokļūstu Meža mācībugrāmatā. tur ir nokritis koks, augšā starp citu koku vainagiem ir radies caurums, caurums ir domāts tam, lai pa viņu iespīdētu saule, tādēļ apakšā var augt jaunās priedītes. zem lielajām priedēm nav nekāda lāga augšana, bet šādi var labi... taču jāsteidzas, lai apkārtējie nepaspēj izaugt garāki ātrāk. priekšā ir sacensība un konkurence - kurš pirmais. skatos tālāk - tur uz tā kāpu paugura starp dzīvi raupjiem priežu stumbriem var samanīt daudzus sudrabainus, tie vairs nezaļo, bet dzīvo savu otro dzīvi. un iesāk to stāvus - ne kā egles, kam bieži uzbrūk Heterobazidions vai vējš uzreiz pieliek pie zemes. savukārt te dumbrājā man priekšā ir milzīgs cinis. tam apakšā dzīvo sfagni. savukārt stāvaines un rūsaines augstāk - tur, kur sausāks. tāpēc jau tas ir cinis, kur var daudzi labi sadzīvot kopā.
pēkšņi priekšā caurumains koks. trīspadsmit melnās dzilnas dobumi vienā pašā priežu sausoknī. neticami!!! vēl viens Slīteres pārsteigums. varbūt dobumu skaits ir pat lielāks - grūti saskaitīt, jo dzilna kalusi no visām pusēm. nezin, vai vēl otreiz tādu koku kaut kur izdosies atrast.
K.