tvnet, 22.11.2012.
vienā no lielākajiem ziņu portāliem izlasu šodien rakstu par parakstu vākšanu latvijas mežu saglabāšanai. izskatās, tā ir jau pagājušajā gadā kāda vak biedra aizsākta iniciatīva. lasu tālāk... jau pašā sākumā norādītais aicinājums "uz 10 gadiem aizliegt jebkādas kailcirtes" liecina, ka nekas labs tas nav. vai patiešām šie ļauži (un īpaši idejas autors) nekad nav aizdomājušies, ka šādas extrēmi zaļas, utopiskas idejas var lielai sabiedrības daļai radīt tikai un vienīgi negatīvu viedokli par dabas aizsardzību latvijā?
ne jau kailcirtē kā tādā slēpjas pati problēma. meži no latvijas kartes faktiski nepazudīs nekad, lai kā mēs viņus zāģētu. tikai jautājums - kādi tie būs. tieši par to arī vajadzētu diskutēt, nevis sarunu starp dažādu interešu lobijiem un pārstāvjiem iznīcināt jau pašā tās iesākumā. kokus mežā ir jācērt, jo koksne mums ir vajadzīga. un kailcirte kā viens no koksnes iegūšanas veidiem pastāvēs vienmēr. diskusija ir vajadzīga par to, kad mēs cērtam, kādu daudzumu no plānotā apjoma nocērtam kailcirtē? kur tās kailcirtes tiek veiktas un kā? cik daudz dabiska meža paliek ainavā? kas notiek ar dabas daudzveidībai īpaši svarīgiem elementiem - veciem kokiem, atmirušu koksni?
es, piemēram, pavisam viegli spēju iztēloties mežu, kas netiek cirsts kailcirtē, taču, kurā nav nenieka no dabas daudzveidībai svarīgām meža iezīmēm. kritalu vietā baltajā ķērpju paklājā mētājas autoriepas. nez vai tajās riepās kāds gribēs dzīvot iekšā. arī tad, ja tuvumā nebūs ne vēsts no kailcirtēm.
K.
p.s. nekad neparakstītos zem tāda utopiska aicinājuma. varbūt labi domāts, taču strādā tas noteikti pilnīgi pretējā virzienā.