tur lejā paliek ziemeļkurzemnieciski strīpains mežs. Kristapa dienasgrāmata

Slītere, 16.11.2012.

mežam pašā vidū uz mirkli es apstājos un ieskatos kartē, vēlreiz no jauna pārlasot šo gluži vai neticamo teksta rindiņu: "Db 5M120 3E150 1B120 1Os150"! kā šis Dumbrājs ar melnalkšņiem, eglēm, bērziem un ošiem, un tādiem ciparu parametriem ir pamanījies te izdzīvot? nav te ne ogu, ne ēdamu sēņu, tas nedod it nekādu pienesumu iekšzemes kopproduktam un eksportam arī ne, viss te ir tik slapjš, līks un nepareizs. jautājums seko jautājumam, līdz kamēr no tuvējā sausā skursteņa spārnos paceļas pūce un aizlido ziemeļvirzienā, kur nav tālu līdz Slīterei. pūce bija tāds gudras rīcības simbols.

tad, kad satumst, ir silti un mājīgi runāties mazirbes siliņu mājās. te var satikt labus cilvēkus. var nodoties radošai Prātavētrai. un var klausīties nepārspējamos un vitamīnus lielā daudzumā ražojošos stāstos - par gleznotāju un kolhoza krāsotāju, par Papardēs dzīvojošu filozofu, par vēsturisko frāzi "nedomājiet zinātniski, domājiet loģiski" Slīteres vēsture ir galvenais sarunu temats šimvakaram. bet ir arī jaunākais no Māra Maskalāna darbiem. tu skaties viņa dabasfilmu par Slīteri, un kad no putna lidojuma ieraugi ziemeļkurzemnieciski strīpaino piejūras mežu ainavu, nevilšus uzdod sev jautājumu - vai tas tiešām, vai patiešām ir filmēts tepat Latvijā. tu vari iejusties Slīteres gadalaiku ritumā. vari atcerēties uzkāpšanu Zilokalnu bākā. un tur lejā paliek Mežs, kāds nav nekur vairs citur mūsu zemē - no vienas malas līdz otrai, no bākas līdz pat jūrai. tāpēc jau man te patīk, ka vari redzēt mazliet kaut ko no tāda tīra un nesabojāta.

ir jau stipri pāri pusnaktij. ārā ir salna, tādēļ pirms došanās uz Upi jāuzvelk mežafraķītis, vēlams tā kabatās atrast arī cimdus. tik ļoti dzidras ir Slīteres debesis novembrī. un pēkšņi kāds it kā ar vieglu rokasvēzienu pāri visam no vienas malas līdz otrai iešņāpj vienu košu strīpu. tagad taču krīt zvaigznes! bet upē ir taimiņu laiks. nekad iepriekš man līdz šim nebij sanācis stāvēt gluži blakus ūdenim un nolūkoties, kā tik ļoti lielas zivis tik mazā seklūdenī stāv iepretīm straumei. gandrīz nekustīgi, un tad uzsit ar asti. tas ir dzīvības ritums.

pēc pāris stundām naktsmiera Kolkasrags uzdāvināja divas bezdelīgas novembrī. vai to vispār var noticēt? novembrī! jūra ir pilna ar putniem. visur ir pīles, bet tuvāk apvārsnim iet mazas lielo alku strīpiņas, pa diviem, pa trim un sešiem. viņi lido ātri, viegli un aizlido uz rietumiem. tuvāk apvārsnim.

K.