Krituša dzīvnieka līķis ziemā daudzām putnu un zvēru sugām nodrošina izdzīvošanu. Ilgāku laiku nav jāuztraucas par to kur dabūt ēdamo. Mūsu platuma grādos tas nav nekas neparasts, ja plēsīgie dzīvnieki ziemā pārtiek no maitas. Tā ir neatņemama ēdienkartes sastāvdaļa. Meža biežņā zvēri uzdrīkstas nākt pie maitas arī gaišā dienā, bet pie atklātā vietā krituša zvēra plēsēji parādās naktī.
Viens no parastākajiem plēsējiem, kuru šādās vietās var novērot ir meža cauna (Martes martes)- Latvijā un SNP plaši izplatīta suga. Aptuveni pusmetru garais un 0,8-2,2 kg smagais sermuļu dzimtas zvēriņš tērpies brūnā kažokā. Ziemā biezā pavilna padara zvēriņu zilganpelēku. Pakaklē tam ir gaišs plankums, kura krāsa variē no gaiši dzeltenas līdz spilgti oranžai. Caunai ir ļoti gari, asiem nagiem bruņoti pirksti. Tie ļauj dzīvnieciņam veikli kāpelēt koku vainagos un negrimt irdenā sniegā. Tēviņi ir smagāki par mātītēm, tāpēc vairāk uzturas uz zemes. Mātītes ir vieglākas un ļoti veikli pārvietojas pārlecot no koka uz koku.
Meža caunas barības klāsts ir ļoti plašs. Vasarā tās barībā dominē kukaiņi, abinieki, rāpuļi, sīkie kukaiņēdāji, peļveidīgie grauzēji, putni, ogas un augļi. Peļveidīgo neražas gados lielāka nozīme meža caunas iztikā ir vāverēm un putniem. Tai ļoti garšo medus un tā meklē ne tikai kameņu ligzdas, bet pie izdevības apmeklē arī bišu dravas. Ziemas ēdienkartē vismaz 30-40% aizņem maita. Vienā paņēmienā meža cauna var apēst aptuveni 100 g gaļas. Dienā tai jāapēd barības daudzums, kurš ir aptuveni vienāds ar 1/5 daļu no pašas svara. Lai iegūtu šādu barības daudzumu, caunai nākas krietni noskraidīties. Ziemā caunas medību iecirknis ir lielāks kā 10 km2. Ja medībās neveicas, caunai nākas noskriet pat 30 km, tāpēc kritis dzīvnieks ir ļoti vērtīgs. Paēdusi, tā pa taisnāko ceļu dodas uz migu gulēt. Migas ierīko zem koku saknēm, celmiem, koku dobumos vai vāveru ligzdās. Jaukā laikā var atklāti gulēt lielāku putnu būvētās ligzdās, bet lielā salā midzeni ierīko zem sniega.
Ja caunu daudz, tās vienā un tajā pašā teritorijā medī dažādos diennakts laikos. Lai izvairītos no konfliktiem, tās komunicē neklātienē – atstājot smaržzīmītes. Caunas iezīmē teritoriju ar ekskrementiem, urinējot un berzējot anālos dziedzerus gar zariem, zemi vai šajā gadījumā gar sniegu. Ēdot nedrīkst zaudēt modrību, tāpēc zvēriņš laiku pa laikam paceļas pakaļkājās un apskatās apkārt.
Rietumeiropā meža cauna ir rets dzīvnieks, Latvijā to ir daudz. Bargas ziemas, kad daudz kritušu dzīvnieku, caunai ir svētki.
httpv://www.youtube.com/watch?v=XiCIkl2J5cM