Staltbriežiem bargā ziema ir grūts pārbaudījums, jo Baltijas klimats nav tiem īsti piemērots tieši sniegoto ziemu dēļ. Tagad, kad sniegs sasalis, brieži brīvi staigā pa sniega virsu un tiem ir viegli aizmukt no vilkiem vai māju suņiem. Vasarā staltbriežu barību veido visdažādākie lakstaugi, bet ziemā tie barojas ar sīkkrūmiem, koku jaunajiem dzinumiem un mizu. Plānu sniegu tie spēj nokasīt un mieloties ar ķērpjiem, bet ar biezu vai sasalušu sniega segu brieži galā netiek. Kārkli, krūkļi, apses, bērzi, arī kadiķi, priedes un egles ziemā ir staltbriežu ēdienkartē. Zari, skujas un miza – viss noder. Staltbriežiem tāpat kā citiem atgremotājiem ir komplicēta gremošanas sistēma ar četrdaļīgu kuņģi, kurā celulozi sadala un pārstrādā baktēriju, sēņu un vienšūņu armija. Kopā ar augu masām, lielos daudzumos, tiek sagremotas arī šis sīkbūtnes, no kurām brieži iegūst neaizvietojamās aminoskābes. Ēd jaunās augu daļas, kuras bagātas ar proteīniem un cukuriem, tomēr, salīdzinot ar vasaras ēdienkarti, šī ir domāta vien izdzīvošanai. Kultūraugi ir īpaši kārojami, jo tie ir mīkstāki un sulīgāki par savvaļas kokaugiem, tāpēc pie pirmās izdevības staltbrieži nāk uz augļudārziem. Tas parasti notiek tumsas aizsegā. Droši vien šādu izvēli veicina arī tas, ka ābeļu sīkie zariņi ir trausli. Visiem trim mūsu briežiem (stirnai, staltbriedim, alnim) ir kāda anatomiska īpatnība – tiem priekšzobi ir tikai apakšžoklī. Ar bezzobaino augšžokli zars tiek piespiests zobainajam apakšžoklim un norauts. Jo trauslāks zars, jo vieglāk to izdarīt.
Staltbriedis labi zina, ka dārzā atrasties ir bīstami, tāpēc laiku pa laikam pārtrauc ēšanu un uzmanīgi ieklausās. Staltbriežu buļļiem ragi traucē baroties un aizsniegt dziļāk koku vainagā esošos zarus - ragi ķeras, turpretim govis un teļi var baroties netraucēti. Nav tālu laiks, kad briežu buļļi sāks mest ragus un marta vidū vecie buļļi, savu rotu būs zaudējuši. Jaunuļi radziņus nometīs tikai maijā.