Slītere, 12.10.2013.
ir tik ļoti Skaists zelta rudens rīts, kad pamostos Dundagas pilī un pieeju pie loga. laukā pilnīgs bezvējš, var redzēt, kā Migla balti un lēni kārto sevi slāņos virs zemes. rudenīgi, jo tepat līdzās ir salna un var just aukstumu, kad paliecas tai pretī pa logu. bet tur tālāk pie apvāršņa, tur ir Zilokalnu krauja visās iespējamajās rudens krāsās.
pēc brīža jau kāpju pa Cūku dambi Bebraines virzienā. šoreiz divi kolēģi patrāpījušies līdzi - mēs iesim un paskatīsimies vienu Mežu. te aug melnalkšņi un grīšļi. tur, kur vecāks nogabals, uzreiz uzrodas Telotrēma. viena pēc otras, tā šeit ir likumsakarība. spožā skudra ir atradusi sev mājvietu dobumainā melnalksnī. vispār te viss grozās tik ap Melnalkšņiem. pašās beigās pat atrodas viens varens īpatnis ar apkārtmēru 3,06m. nu tas nav nekas cits kā vēl viens jaunatrasts Dižkoks. senāk te bija meža pļaviņa, kur droši vien lībiešu zvejniekciemu iedzīvotāji brauca vasarās sienu vākt. vēl tagad var redzēt, kur bijusi pļava un kur mežs sākas, jo uz Robežas kokiem zari kā pieclatnieka ozolam uz vienu pusi stiepjas.
kas tad tas? viena balta vizbulīte starp nokritušajām melnalkšņu lapām. tāds sirsnīgs sveiciens Slīteres 90gades rudenī. Hmm, prātā nāk vakarvakarā Dundagas pilī skatītā Aivara Freimaņa filma par Slīteri. Un tās noslēgumā tur bija šādi vārdi - "Lai kas arī notiktu, mežs dzīvos. Mežs dzīvos un zaļos." Viedi vārdi, varētu tik pielikt vēl klātu, ka šeit Slīteres mežā vienmēr dzīva būs arī Pārsteiguma sajūta. balta vizbulīte par spīti rudens salnām.
K.