ziema

European Pine Marten

CAx.jpg

Corpse of dead animal is very important for many birds and animals to survive, so for a while they don’t have to worry were to get anything to eat. Here it is not strange that predators feed on carrion. In deep forest animals dare to approach carrion in daylight, but if the corpse is exposed animals come to eat only at night. European Pine Marten Martes martes is one of the most common predator that can be seen in forests of Slitere National Park and Latvia. This almost half meter long animal weighting 0.8-2.2 kg has brow coat. In winter its thick undercoat makes coat look greyish. Throat patch colour varies from light yellow to bright orange. This small animal has very long fingers with sharp nails that help climb trees and walk across snow without going down. Males mostly remain on ground because they are heavier than females that are lighter and can easily jump from tree to tree.

European Pine Marten has very wide food range. In summer they usually feed on different insects, amphibians, small insectivores, mouse-like rodents, birds, berries and fruits. When there is a bad year for mouse-like rodents pine marten mostly feed on squirrels and birds. It really likes honey that pine marten seeks not only in bumblebee nest but also in bee-gardens. In winter mostly it live by carrion. Pine marten can eat about 100g meat at once. It has to eat as much as 1/5 of its own weight a day to survive, so it has to run around quite much to make that happen.

Hunting area in winters is larger than 10km2, so if pine marten has had bad luck in hunt it has to run even 30km to have something to eat, so carrion is very important. When tummy is full pine marten goes to its lair to sleep. Lair usually is made under tree roots, tree stumps in hollows or squirrel nests. However, if the weather is nice enough it can sleep in bigger bird nests, but when it is very cold it make a nest under snow. If there are many pine martens in the same territory they go hunting each by itself. To stay out of any conflicts, they leave scent marks. To mark their territory martens leave faeces, urine, rub their anal sacs against branches, ground or snow. When little animal is eating it shouldn’t lose alertness so time to time it stands up to look around.

European Pine Marten is a rare animal in Western Europe while in Latvia it is common. Harsh winters when there are many fallen animals is celebration for this small animal.

httpv://www.youtube.com/watch?v=XiCIkl2J5cM

"Wolfsvögel"

krauklis.jpg

Die Inuit gaben ihnen den Beinamen "Wolfsvögel", weil sie mit Wölfen kooperieren. Sie reagieren auf Wolfsgeheul, zeigen ihnen mögliche Beute, während die Wölfe den Rufen folgen. Die Rede ist von Raben.

Der Winter ist die Zeit des Kampfes ums Überleben, die Tiere müssen sich tiefem Schnee, Frost und kurzen Tagen anpassen. Die Raben sind da keine Ausnahme, auch sie müssen kalte Nächte überstehen. Hierzu benötigen sie mindestens 200g Fleisch am Tag. Da Raben große Vögel sind - sie erreichen ein maximal Gewicht von um und bei einem Kilogramm - können sie aber bis zu drei Tage ohne Nahrung überstehen.
Ihre Nahrung finden sie, indem sie kreuz und quer durch den Wald fliegen und dabei jedes Stück ihres Territoriums nach etwas Fressbarem absuchen - in Lettland können diese Territorien bis zu 15Km² für ein Paar werden.
Wenn sie etwas gefunden haben, dann müssen sie es großen Raubtieren zeigen, weil sie nicht es von allein nicht schaffen, die Haut von großen Tieren zu durchdringen. Diese Kooperation hat Vorteile für beide Seiten.

Sozialverhalten der Raben untereinander

Soziales Verhalten hilft, auch dem Schwächsten und Jüngstem Vogel zu überleben. Sie haben bis zum Alter von vier, bezieheungsweise sechs Jahren kein eigenes Territorium. Daher leben sie in kleinen Gruppen, deren Anzahl sich stets verändern kann. Wenn sie dazu bereit sind, dann bilden sie Paare und verlassen die Gruppe, wobei sie dann nciht zwangsläufig ein eigenes Revier besitzen, und von daher meist weiter Gebiete nach Nahrung absuchen

Wenn ein großes Beutestück im Revier eines adulten Rabenpaares liegt, dann verscheuchen sie andere Raben nicht unbedingt, allerdings bestehen sie auf ihrem Anspruch und weisen jüngere Paare auf ihre niederen Plätze. Alte Raben heben ihre "Augenbrauen" und plustern ihr Gefieder auf. Raben reagieren vor allem auf Geschlechtsgenossen sehr aggressiv, mit einem fremden Raben des anderen Geschlechts können sie sich hingegen besser arrangieren.

In diesem Film werden Sie sehen, dass Raben keine Elstern verjagen, weil genügend Nahrung vorhanden ist. Trotzdem reagieren die Elstern sehr vorsichtig, um nicht doch etwa angegriffen zu werden - aber sehen sie selbst:

httpv://www.youtube.com/watch?v=qY05C2xFHAI

Peļu klijāni

klijāni.jpg

klijānsZiemā peļu klijānam vajadzētu atrasties Rietumeiropā, jo sīkie grauzēji, kas ir peļu klijāna galvenā barība rudenī, tagad dzīvo zem sniega un tos nomedīt ir grūti, tāpēc vienīgā izeja  ir sameklēt kādu kritušu zvēru. Ēšana ir nemierīga, toties garantēta.

Vārna un jūras ērglis

varna-un-erglis.jpg

Vārnas mežā nav bieži sastopamas. Šī tāpat kā vientuļā zīlīte priekšroku devusi vientuļnieka dzīvei un pilnam vēderam. Vārnai visu laiku jāietur droša distance. Ja tā kļūs neuzmanīga, ērglis viņu apēdīs. Tikai tad , kad ērglis ir pienācīgā attālumā vārna var ieturēt drošu maltīti.

White tailed eagle finds food

White-tailed eagle by watching ravens behavior may determine the location of the food. This is a third winter’s eagle. It shall investigate and verify security of the location. Jay uses absence of the eagle and lands on the carrion. It does not let opportunities pass to feast on the fallen animal. The eagle returns. It is very attentive when arriving at carrion the first time. The eagle can eat much meat at once, so eat less frequently than small birds and afford scouting for longer period of time.

Scout Ravens

ravenAnimal carcasses are usually found by the local raven couple. They often hide their food even several hundred meters away from the bait. This is the feed stock for a rainy day. A Great Tit is nearby. It is interesting that this came to separate from other tit flock, which would be safer to be in. Apparently the weather forces them to change their habits. A tit can lose 10% of its weight over one cold night. However, this tit is fed, so it will not freeze.

Jūras ērglis atrod barību

Jūras ērglis vērojot kraukļu uzvedību var noteikt barības atrašanās vietu. Šis ir trīsgadīgs ērglis. Viņš izpēta vietu un pārliecinās par tās drošību. Sīlis izmanto ērgļa prombūtni, lai nolaistos uz maitas. Sīlis, kā īsts meža putns nelaidīs garām iespēju pamieloties ar kritušu dzīvnieku. Ērglis atgriežas. Ierodoties pie maitas pirmo reizi tas ir ļoti uzmanīgs. Ērglis var īsā laikā apēst daudz gaļas, tāpēc ēd retāk nekā mazie putni un var atļauties ilgi izlūkot.

[download id="44"]

Izlūki kraukļi

Kritušo dzīvnieku pirmie parasti atrod vietējais kraukļu pāris. Kraukļi barību bieži vien slēpj pat vairākus simtus metru attālumā no ēsmas. Tas ir barības krājums nebaltām dienām. Apkārt lēkā lielā zīlīte. Interesanti ir tas, ka šī turas atsevišķi no zīlīšu bara, kurā uzturēties būtu drošāk. Acīmredzot laika apstākļi spiež mainīt ieradumus. Zīlīte vienas aukstas nakts laikā var zaudēt 10% no svara. Taču šī zīlīte ir paēdusi, tāpēc nonosals.

[download id="42"]

Dzīve sniegā

Lielos zīdītājus ziemā katram no mums nācies novērot kaut vai pa automašīnas logu, bet kā ar sniega segu sadzīvo mazie zvēriņi: kukaiņēdāji – ciršļi un kurmji, grauzēji – strupastes un peles, sīkie plēsēji? Slēpojot mežā, bieži nākas šķērsot, to sīkās pēdu virtenītes. Kurmji ir aktīvi cauru ziemu. Tie izmanto radušos iespēju dzīvot virszemē, savas alas ierīkojot tieši zem sniega segas. Kurmji turpina baroties ar sliekām un kukaiņiem, kurus medī nedzīvajā zemsedzē. No viena barošanās iecirkņa uz citu kurmji pāriet, izmantojot sniegā ierīkotas ejas.

Ciršļu straujā vielmaiņa liek tiem atrasties nepārtrauktā kustībā barības meklējumos. Šie dzīvnieciņi paši ejas sniegā nerok, bet izmanto tukšumus zem celmiem, kritušiem kokiem, kā arī sīko grauzēju alas. Reizēm lielākus attālumus tie pārvar, pārvietojoties pa sniega virsmu. Tas ir riskanti, ne tikai tāpēc, ka dzīvnieciņu var pamanīt un noķert plēsējs. Stiprā salā uz sērsnas nonācis cirslis tur drīkst uzturēties vien dažas minūtes, citādi tas nosalst. Pēc termodinamikas likumiem – mazāks ķermenis atdziest ātrāk. Arī daudz lielākās strupastes, lielā salā nokļuvušas virs sniega, sastingst. Krievu zoologs A. Formozovs apraksta gadījumu, kad sermuļa izbaidītas strupastes, nonākušas sniega virspusē, paspēj noskriet vien četrus metrus, līdz salā sastingst. Vietās, kur sniega sega saglabājas ilgi, tā visā biezumā caurausta grauzēju alām. Uzkrītot svaigam sniegam, tiek atjaunotas izejas sniega virspusē. Tās kalpo alu sistēmas ventilācijai. Zem sniega grauzēji jūtas tik labi, ka pat vairojas. Sniega alās uzkrājas barības atliekas, kuras veido savdabīgu armatūru. Alas un sniegā ierīkotās migas apledo. Saledojušais sniegs spēj pasargāt peļu migu pat no lapsas. Izveidojoties sērsnai, tās spiestas mainīt ēdienkarti, jo sērsna neļauj lapsām, kā ierasts, ar triecienu cauri sniegam ielauzties peles alā. Gadījumā, kad alternatīvais barības avots nav pieejams pietiekamā daudzumā, lapsas sāk badoties, neraugoties uz to, ka zem sniega peļu ir papilnam.

Protams, lapsas ir tikai viens no plēsējiem, kurš kāro peļu šķiņķīšus. Zebiekstes un sermuļi var parādīties jebkurā laikā un vietā. Šo plēsēju garais, slaidais ķermenis ir ideāli piemērots ložņāšanai pa grauzēju alām. Augumā lielākie seski un ūdeles medī robustāk - sagraujot grauzēju alu sistēmu. Peļu migas atrok caunas, lapsas, jenotsuņi un vilki. Virs sniega grauzējiem uzglūn kraukļi, vārnas un peļu klijāni.

Vigo Kangars, pētnieks

Gulbju pārziemošana Latvijā

Gulbji, tāpat kā citi putni un zvēri neapšaubāmi pieder pie mūsu zemes dabas bagātībām, kas ir jāsaudzē. Tā kā Latvijā ir samērā silta ziema, daudzi gulbji izvēlas pārziemot uz vietas, neaizlidojot projām. Pie mums galvenokārt paliek ziemot paugurknābja gulbji, nelielā skaitā ziemeļu gulbji un tikai retos gadījumos mazie gulbji. Kopumā, lielākā daļa gulbju var sekmīgi pārziemot, taču nevar noliegt, ka ziemas aukstie mēneši daudziem gulbjiem, it īpaši jaunajiem, ir visgrūtākie, ne visi spējīgi izdzīvot līdz otrajai dzīves vasarai, taču tas ir dabisks process jeb tā saucamais dabiskais atbirums (kad vājākie eksemplāri nespēj pārziemot un aiziet bojā).

Gulbju piebarošana Kā zināms, jebkura iejaukšanās no cilvēku puses dabā noritošajos procesos nereti rada negatīvas sekas. Tas skar arī putnu, jo īpaši gulbju piebarošanu ziemā, kas kļuvusi par diezgan ikdienišķu parādību. Tā kā gulbji ļoti ātri pierod pie cilvēka dotās barības, tad tiem rodas risks kļūt atkarīgiem no šāda veida barības iegūšanas. Ja gulbji tomēr sākti piebarot, tas ir jāturpina darīt visu ziemu, jo to piebarošanas pārtraukšana, vai retāka to piebarošana var novest putnus pat pie bojāejas. Neregulāra barības piedāvāšana putniem nepietiekamā daudzumā vienīgi palielina viņu koncentrēšanos piebarošanas vietās, un, iestājoties bargākam salam, šie ūdensputni, nesākot meklēt neaizsalstošas ūdenstilpnes, var iesalt ledū un aiziet bojā. Savukārt, dabiskos apstākļos ziemojošie ūdensputni izvietojas visur, kur pieejams neaizsalstošs ūdens un pārtiek tikai no viņiem pieejamās dabiskās barības.

Gulbju iesalšana ledū Saistībā ar gulbju iesalšanu ledū, jāmin, ka tā ir ļoti reta parādība. Ne vienmēr, kad liekas – gulbis ir šķietami iesalis ledū, tam nepieciešams sniegt palīdzību (bieži vien gulbis vienkārši ir nogūlies uz ledus un atpūšas). Kā norāda Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas datu nodaļas vadītājs Mārtiņš Kalniņš, deviņos gadījumos no desmit gulbis, iespējams, nemaz nav iesalis ledū, bet gluži vienkārši atrodas tuvu lāsmenim. Līdz ar to rodas iespaids, ka putns ir iesalis, kaut arī tā nemaz nav. Pietuvojoties glābējam, putns vienkārši pārvietojas uz citu vietu. Līdz ar to bieži glābēju darbs izrādās veltīgs.

Tāpēc aicinām, pirms piebarot šos skaistos un graciozos ūdensputnus, kā arī sākt raizēties par putnu iespējamo iesalšanu ledū, atcerēties par to, ka ikviena dzīva radība, arī gulbji, ir pielāgojušies dabiskajiem apstākļiem un lieliski spēj pastāvēt dabiskā vidē. Līdz ar to vēloties kaut kādā veidā saudzēt vai palīdzēt šiem graciozajiem putniem, vislabākais veids ir vienkārši ļaut tiem dzīvot patstāvīgi.

Nesen Ķemeru nacionālā parka teritorijā esošā Kaņiera ezerā tika novērots gadījums, kad vairāk kā 20 gulbji atradās uz ledus, nemeklējot neaizsalušas ūdens tilpnes. Var tikai minēt par iemesliem, kāpēc radusies šāda situācija. Kā viens no tiem, iespējams ir šo gulbju piebarošana un līdz ar to neatlaidīga koncentrēšanās attiecīgajā piebarošanas vietā. Reaģējot uz radušos ārkārtas situāciju, kas bija diezgan kritiska, jo attiecīgajā gadījumā gulbjiem draudēja bojāeja, Dabas aizsardzības pārvaldes Ķemeru nacionālā parka administrācijas darbinieki 24. decembrī Kaņiera ezerā noķēra 21 gulbi un pārvietoja uz turpat netālu esošo atklāto ūdeni.

Dabas aizsardzības pārvalde aicina – būsim atbildīgi, iesim dabā ar izpratni, novērtēsim mūsu dabas bagātības un pirms rīkoties, apzināsim, izvērtēsim iespējamās sekas!

Informāciju sagatavoja: Rita Jakovļeva Dabas aizsardzības pārvaldes Sabiedrisko attiecību speciāliste