Winter is the time when by swift rivers full of rapids you may see one of the most unique bird in Latvia – Dipper. Usually Dippers spend only winter in our country, but sometimes they also nest here. They cross Latvia’s territory during their migration from Scandinavia to south that starts at the end of the October. Every year approximately 400 Dippers spend the winter in Latvia.
One of the most interesting things about them is how they find food under water. Feathers of this bird are thick and greasy so the cold water does not reach its body. Flap which covers the nostrils and a clear membrane which can cover the eye allows this bird search for food underwater. To stay underwater, the bird opens its wings and thus it is pushed to the bottom by the water current. When it turns downstream it immediately pops out of the water. Short and strong toes help them effectively grasp rocks on a stream bottom to find food. Mostly they feed on different water invertebrates such as larvae of cadisflies, mayflies and alderflies. Dippers will stay in Latvia until the end of March when they have to go back to Scandinavian mountain river banks to nest.
Lidojošā zemūdene – ūdensstrazds!
Ziema ir laiks, kad pie straujām, krāčainām upītēm var sastapt vienu no unikālākajiem Latvijas putniem – ūdensstrazdu. Pie mums ūdensstrazdi ir ziemotāji, taču retu reizi arī ligzdo. Jau oktobra beigās no Skandināvijas tie sāk savu migrāciju uz dienvidiem, šķērsojot arī Latviju. Tiek uzskatīts, ka Latvijā ziemo aptuveni 400 ūdensstrazdu. Interesantākais ir to māka zem ūdens iegūt barību.Putna spalvas ir klātas ar tauku slāni, kas neļauj ledainajam ūdenim piekļūt ķermenim, savukārt putna nāsis un ausis tiek noslēgtas ar ādas plēksnītēm, ko līdzīgu vārstuļiem. Lai iegūtu barību, ūdensstrazds nirst pret upes straumi, ieplēš spārnus un tajā brīdī tiek piespiests pie upes dibena. Brīdī, kad putns pagriežas straumes virzienā, tas kā šampānieša korķis tiek izspļauts ūdens virspusē. Īsie, strupie kāju pirksti ir izcili piemēroti upes grunts uzrušināšanai un barības meklēšanai. Ēdienkarte sastāv no dažādiem ūdens bezmugurkaulniekiem – maksteņu, viendienīšu un dūneņu kāpuriem. Latvijā ūdensstrazdi būs sastopami līdz pat marta beigām, kad tie sāks savu ceļojumu atpakaļ uz ligzdošanas vietām Skandināvijas kalnu upju krastos.
Meža cūkas
Ziema meža cūku dzīvē ir nopietns pārbaudījums. Sniega segai sasniedzot 30-40 cm biezumu būtiski tiek apgrūtināta meža cūku spēja pārvietoties un iegūt barību. Šādos apstākļos meža cūkas cenšas mazāk staigāt un to guļvietas iekārtotas tiešā barošanās vietu tuvumā. Īpašs pielāgojums ir taku iemīšana. Sniegs staigājot tiek pieblīvēts un atvieglo meža cūku pārvietošanos starp atpūtas un ēšanas vietām. Šoziem augsne zem sniega nav sasalusi un tas ir ļoti svarīgi tāpēc, ka lai paēstu, meža cūkām nepārtraukti jāpārrok augsne. Rokot stipri sasalušu zemi meža cūkas var nolauzt ilkņus. Arī nesasalušu augsni mežā rakt nav viegli. Nepārtraukti nākas pārraut sīkākas vai pārkost resnākas koku saknes, lai tiktu pie kārotā.
Meža cūku tēviņi – kuiļi, dzīvo atsevišķi un ziemā meža cūku barus galvenokārt veido cūku mātītes. Barā mēdz būt vairākas sivēnmātes ar savām atvasēm, to meitas no iepriekšējiem metieniem un ālavas-bezbērnu cūkas. Pieaugušās cūkas, meklējot barību, uzrok lielus laukumus, kuros pēcāk rakājas sivēni. Sivēni bez pieaugušo palīdzības nespētu izrakties cauri sniegam, tiem būtu jāpatērē pārāk daudz enerģijas un tie aizietu bojā.
Meža augsnē ir daudz ēdamu lietu – augu saknes un sakneņi, kukaiņu kūniņas un kāpuri, sliekas. Netiek smādēti ciršļi un peļveidīgie grauzēji. Ziemā, kad augsne nav sasalusi, sliekas uzturas tuvu zemes virspusei un ir ļoti vērtīga barība. Paralizējot sliekas ar kodienu, kurmji pazemē veido slieku krājumus. Meža cūkai atrast šādu krātuvi ir liels laimests, bet ja uz zoba trāpīsies arī pats krājējs, laime būs divtik liela. Ziemā tiek ēsti arī krituši zvēri. Pieaugušas cūkas populācijai ir nozīmīgākas, tāpēc tās vispirms ēd pašas. Uzbāzīgs sivēns neceremoniāli tiek padzīts. Sivēni to zina un cenšas barību iegūt nostāk - perifērijā. Arī tāpēc plēsējiem vieglāk noķert populācijai mazāk vērtīgo sivēnu nevis nozīmīgo pieaugušo.
Ziemā meža cūkas ‘klāj’ gultu- veido siltu migu. Īpaši mīkstas ir sivēnmāšu migas. Migu veidošanā tiek izmantots pieejamais materiāls- egļu zariņi, mazas eglītes, virši, mellenāji, niedres, sausa zāle. Siltinātās migas ļauj sivēniem lieki netērēt enerģiju ‘apkurei’.
httpv://www.youtube.com/watch?v=VbjmZFv3mxY
Wild boar
Winter is quite a challenge for Wild boar Sus scrofa. When snow layer reaches 30-40 cm the ability to walk and find food lowers. This is why wild boars try not to walk around very much and sleep close to their feeding ground. They beat a path to ease walking between feeding ground and their sleeping place. Wild boars have to dig up ground to have something to eat so it is very important that ground is not frozen like it is this winter. If they try to dig up very frozen ground there are possibility that they will break their tusks. Even unfrozen ground is not easy to dig as they have to tear or bite some bigger roots to get to the food.
Wild boar males are solitary outside breeding season while females live in groups. In one group or sounder there can be several sows with their offsprings, their daughters and infertile pigs. Adult boars dig up some area where piglets can search for food afterwards. If piglets would have to dig through the snow themselves they would waste too much energy and die.
Forest soil contains vast range of edible things: roots, rhizomes, larva and earthworms; also they eat shrews and mouse-like rodents. If ground is not frozen, earthworms, which are very nourishing food, live near surface. Moles make earthworm reserves. When Wild boar finds these reserves it is like winning a lottery, and if the collector itself gets in its way it is a true windfall. Wild boars sometimes feed on carrion. Adult boars are more important for population so they eat first. Piglets are sent off, if they are too intrusive. Piglets know that, so they try to get something to eat few meters away from adults. This means that it is easier for predators to catch these less important piglets than relevant adults.
Wild boars prepare very warm lairs in winter. Especially soft lairs are for sows. They use fir branches, small firs, heathers, bilberry bush, reed and dry grass to build it. These warm lairs help piglets stay warm and not waste their energy.
httpv://www.youtube.com/watch?v=VbjmZFv3mxY
"Wolfsvögel"
Die Inuit gaben ihnen den Beinamen "Wolfsvögel", weil sie mit Wölfen kooperieren. Sie reagieren auf Wolfsgeheul, zeigen ihnen mögliche Beute, während die Wölfe den Rufen folgen. Die Rede ist von Raben.
Der Winter ist die Zeit des Kampfes ums Überleben, die Tiere müssen sich tiefem Schnee, Frost und kurzen Tagen anpassen. Die Raben sind da keine Ausnahme, auch sie müssen kalte Nächte überstehen. Hierzu benötigen sie mindestens 200g Fleisch am Tag. Da Raben große Vögel sind - sie erreichen ein maximal Gewicht von um und bei einem Kilogramm - können sie aber bis zu drei Tage ohne Nahrung überstehen.
Ihre Nahrung finden sie, indem sie kreuz und quer durch den Wald fliegen und dabei jedes Stück ihres Territoriums nach etwas Fressbarem absuchen - in Lettland können diese Territorien bis zu 15Km² für ein Paar werden.
Wenn sie etwas gefunden haben, dann müssen sie es großen Raubtieren zeigen, weil sie nicht es von allein nicht schaffen, die Haut von großen Tieren zu durchdringen. Diese Kooperation hat Vorteile für beide Seiten.
Sozialverhalten der Raben untereinander
Soziales Verhalten hilft, auch dem Schwächsten und Jüngstem Vogel zu überleben. Sie haben bis zum Alter von vier, bezieheungsweise sechs Jahren kein eigenes Territorium. Daher leben sie in kleinen Gruppen, deren Anzahl sich stets verändern kann. Wenn sie dazu bereit sind, dann bilden sie Paare und verlassen die Gruppe, wobei sie dann nciht zwangsläufig ein eigenes Revier besitzen, und von daher meist weiter Gebiete nach Nahrung absuchen
Wenn ein großes Beutestück im Revier eines adulten Rabenpaares liegt, dann verscheuchen sie andere Raben nicht unbedingt, allerdings bestehen sie auf ihrem Anspruch und weisen jüngere Paare auf ihre niederen Plätze. Alte Raben heben ihre "Augenbrauen" und plustern ihr Gefieder auf. Raben reagieren vor allem auf Geschlechtsgenossen sehr aggressiv, mit einem fremden Raben des anderen Geschlechts können sie sich hingegen besser arrangieren.
In diesem Film werden Sie sehen, dass Raben keine Elstern verjagen, weil genügend Nahrung vorhanden ist. Trotzdem reagieren die Elstern sehr vorsichtig, um nicht doch etwa angegriffen zu werden - aber sehen sie selbst:
Meža pūce - 2011. gada putns
Par 2011. gada putnu Latvijā ir nominēta meža pūce Strix aluco. Tā ir visbiežāk sastopamā Latvijas pūce. Lai arī sugas nosaukumā ir minēts vārds „mežs”, tur sastapt pūci varēsiet retāk nekā parkos, alejās vai kapos, jo šajās vietās ir daudz vairāk lielu dimensiju koku ar piemērotiem dobumiem.
Šis ir sešpadsmitais gads, kad Latvijā tiek nominēts gada putns. Kā uzsver Latvijas ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus – gada putna akciju laikā līdz šim uzmanība visbiežāk pievērsta retiem un īpaši aizsargājamiem putniem, taču šogad par gada putnu izvēlēts viens no parastākajiem naktsputniem, lai liktu cilvēkiem aizdomāties, kāpēc meža pūcei bieži vien nav vietas mūsu mežos, un ANO pasludinātajā Starptautiskajā mežu gadā aicinātu palīdzēt meža pūcei atgriezties mājās - mežā. Akcijas organizatori Latvijas Ornitoloģijas biedrība sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi aicina sabiedrību gatavot un izvietot mākslīgus koku dobumus – pūču būrus.
Bargās un sniegotās ziemās pūcēm ir grūti sagādāt pārtiku, jo biezais, nereti ar sērsnas kārtu klātais sniegs neļauj piekļūt peļveidīgajiem grauzējiem, kuri omulīgi pavada ziemu zem sniega. Tieši šāda ziema bija 2009./2010. gadā, kad daudzviet Latvijas pilsētās un mežos tika atrastas novārgušas vai jau nobeigušās pūces.
Ziemā, atrodot šādu šķietami bezbailīgu pūci, vislabāk, uzmanoties no pūces nagiem, novietojiet dzīvnieku kādā eglē, kur tam netiek klāt suņi, kaķi un tas nav uzkrītoši redzams vārnveidīgajiem putniem- tiem ļoti nepatīk nakts putni.
Savukārt vasarā, ja gadās uziet pūču mazuļus tos nekādā gadījumā nevajadzētu nekur nest un „glābt”. Jāatceras, ka pūču mazuļi ligzdu (koka dobumu) atstāj pirms iemācās lidot, tāpēc labākais, ko šādos gadījumos var darīt ir pūcēnus uzcelt kāda koka zarā. Pūcēnu vecāki ir turpat tuvumā un vēro jūs!
Meža cauna
Krituša dzīvnieka līķis ziemā daudzām putnu un zvēru sugām nodrošina izdzīvošanu. Ilgāku laiku nav jāuztraucas par to kur dabūt ēdamo. Mūsu platuma grādos tas nav nekas neparasts, ja plēsīgie dzīvnieki ziemā pārtiek no maitas. Tā ir neatņemama ēdienkartes sastāvdaļa. Meža biežņā zvēri uzdrīkstas nākt pie maitas arī gaišā dienā, bet pie atklātā vietā krituša zvēra plēsēji parādās naktī.
Viens no parastākajiem plēsējiem, kuru šādās vietās var novērot ir meža cauna (Martes martes)- Latvijā un SNP plaši izplatīta suga. Aptuveni pusmetru garais un 0,8-2,2 kg smagais sermuļu dzimtas zvēriņš tērpies brūnā kažokā. Ziemā biezā pavilna padara zvēriņu zilganpelēku. Pakaklē tam ir gaišs plankums, kura krāsa variē no gaiši dzeltenas līdz spilgti oranžai. Caunai ir ļoti gari, asiem nagiem bruņoti pirksti. Tie ļauj dzīvnieciņam veikli kāpelēt koku vainagos un negrimt irdenā sniegā. Tēviņi ir smagāki par mātītēm, tāpēc vairāk uzturas uz zemes. Mātītes ir vieglākas un ļoti veikli pārvietojas pārlecot no koka uz koku.
Meža caunas barības klāsts ir ļoti plašs. Vasarā tās barībā dominē kukaiņi, abinieki, rāpuļi, sīkie kukaiņēdāji, peļveidīgie grauzēji, putni, ogas un augļi. Peļveidīgo neražas gados lielāka nozīme meža caunas iztikā ir vāverēm un putniem. Tai ļoti garšo medus un tā meklē ne tikai kameņu ligzdas, bet pie izdevības apmeklē arī bišu dravas. Ziemas ēdienkartē vismaz 30-40% aizņem maita. Vienā paņēmienā meža cauna var apēst aptuveni 100 g gaļas. Dienā tai jāapēd barības daudzums, kurš ir aptuveni vienāds ar 1/5 daļu no pašas svara. Lai iegūtu šādu barības daudzumu, caunai nākas krietni noskraidīties. Ziemā caunas medību iecirknis ir lielāks kā 10 km2. Ja medībās neveicas, caunai nākas noskriet pat 30 km, tāpēc kritis dzīvnieks ir ļoti vērtīgs. Paēdusi, tā pa taisnāko ceļu dodas uz migu gulēt. Migas ierīko zem koku saknēm, celmiem, koku dobumos vai vāveru ligzdās. Jaukā laikā var atklāti gulēt lielāku putnu būvētās ligzdās, bet lielā salā midzeni ierīko zem sniega.
Ja caunu daudz, tās vienā un tajā pašā teritorijā medī dažādos diennakts laikos. Lai izvairītos no konfliktiem, tās komunicē neklātienē – atstājot smaržzīmītes. Caunas iezīmē teritoriju ar ekskrementiem, urinējot un berzējot anālos dziedzerus gar zariem, zemi vai šajā gadījumā gar sniegu. Ēdot nedrīkst zaudēt modrību, tāpēc zvēriņš laiku pa laikam paceļas pakaļkājās un apskatās apkārt.
Rietumeiropā meža cauna ir rets dzīvnieks, Latvijā to ir daudz. Bargas ziemas, kad daudz kritušu dzīvnieku, caunai ir svētki.
httpv://www.youtube.com/watch?v=XiCIkl2J5cM
Sniegā
Zvēri ir pilnībā pielāgojušies mūsu apstākļiem. Cilvēkiem šķietamās straujās gaisa temperatūras svārstības zvēriem neko neizsaka. Pārmaiņas no rudens uz ziemu zvēri uztver mierīgi, jo gan putniem spalvu tērps, gan arī zīdītājiem kažoks ir sagatavots ziemai un ir kļuvis daudz biezāks ar labi attīstītu pavilnu. Visiem zvēriem un putniem sistēma tiek pielāgota jau krietni pirms sala iestāšanās. Arī tiem dzīvniekiem, kuri ziemā guļ, būtu jābūt uzkrātam jau pietiekamam tauku slānim. Šie dzīvnieki tauku rezervi sāk krāt jau vasaras beigās, bet citi to dara visu vasaru. Dzīvniekiem ziemā sniegs ir labāks par kailsalu. Ja zeme nav sasalusi un uzkrīt sniegs, zvēri vieglāk var tikt klāt ēdienam. Mežacūkas vieglāk caur sniegu var uzrušināt zemi, lai atrastu barību, nekā tad, ja zeme ir sasalusi. Bieži vien lielie, vecie mežacūkas kuiļi, rakdami sasalušo zemi, nolauž savus ilkņus. Ziemā pavisam zema gaisa temperatūra ir bīstama tādiem sīkajiem dzīvniekiem kā pelēm, ciršļiem un strupastēm, bet šie dzīvnieki parasti pie lieliem mīnusiem ielien savās pazemes alās un nelien ārā. Arī putniņiem kļūst grūtāk, bet arī tie meklē veidu, kā sasildīties, piemēram, naktīs mazie putniņi guļ, pa vairākiem kopā saspiedušies, lai tādā veidā saglabātu siltumu. Ja zvēri ziemā var dabūt ēst, viņi ar savu kažoku var izturēt arī lielu salu. Tāpat kā biezais sniegs, arī ledus zvēriem var sagādāt raizes, jo uz tā var savainoties. Tādiem zvēriem kā lūšiem, lapsām un baltajiem zaķiem uz ziemu pēdu apakšas kļūst ļoti apmatotas, kas būtībā ir kā zābaciņi, un šis biezais apmatojums neļauj sagriezt ķepas uz asām ledus šķautnēm. [nggallery id=32]
Vilku putns – krauklis!
Inuītu tautu valodās kraukli dēvē par „vilku putnu”, jo tas sadarbojas ar vilkiem – reaģē uz vilku gaudošanu, norāda iespējamā medījuma atrašanās vietu, savukārt vilki seko kraukļa balsij.
Ziema ir izdzīvošanas laiks, kad meža iemītniekiem jāpielāgojas dziļajam sniegam, salam un īsajām dienām. Arī krauklim, lai droši pārciestu aukstās naktis jābūt paēdušam - diennaktī tam vajag vismaz 200 gramus gaļas. Taču krauklis ir liels putns, svarā ap kilogramu, tāpēc var badoties pat trīs dienas. Barību kraukļi atrod lidojot virs mežiem un rūpīgi pārbaudot katru savas teritorijas kvadrātmetru. Latvijā kraukļu pāra teritorija ir aptuveni 15km² liela. Kad kritušais dzīvnieks atrasts, jāpievērš plēsīgo zvēru uzmanība, citādi krauklim pie maltītes netikt. Krauklis nespēj pārplēst lielo pārnadžu ādu. Tāda sadarbība ir abpusēji izdevīga.
Attiecības kraukļu sabiedrībā
Attiecības kraukļu sabiedrībā ļauj izdzīvot arī fiziski vājākiem, jaunākiem putniem. Līdz pat 4-6 gadu vecumam jeb dzimumgatavībai kraukļi dzīvo nomadu dzīvi – tiem nav savas teritorijas. Jaunieši dzīvo baros, kur locekļu skaits pastāvīgi mainās. Tuvojoties dzimumgatavībai, putni veido pārus un pamet jauniešu baru, taču viņiem vēl „nepieder” zeme, tāpēc tie meklējot barību klejo.
Liels dzīvnieks, kas kritis pieaugušu kraukļu pāra teritorijā netiek stingri aizsargāts pret sugas brāļiem, taču, ja teritorijā ir ielidojis „jaunais pāris”, notiek attiecību kārtošana. Dominējošais pāris izrāda pirmtiesības un agresivitāti. Vecie kraukļi ieņem raksturīgas, agresīvas pozas – saceļ „uzacis” un pieglauž vai uzbužina spalvu tērpu. Lielāka agresivitāte tiek vērsta pret sava dzimuma putniem, – t.i. tēviņš dzenā tēviņu, mātīte - mātīti (redzams uzfilmētajā materiālā). Filmā redzams, ka agresivitāte un satraukums „pielīp” pārējiem putniem, tāpēc ik pa brīdim tie sanāk kopā un izlādējās bļaustoties.
Uzfilmētajā materiālā redzamās žagatas kraukļi prom nedzen, jo šeit barības ir daudz. Tomēr žagatas ir uzmanīgas un cenšas netrāpīties krauklim pa nagiem.
httpv://www.youtube.com/watch?v=qY05C2xFHAI
Ablaichen der Meer- und Bachforellen
Die Bachforelle Salmo trutta fario ist eine Unterart der Meerforelle Salmo trutta trutta, was bedeutet, dass beide Arten zur selben Spezies gehören. In Lettisch heißen Meerforellen "Taimins", während sie in deutscher und englischer Sprache "Meerforellen" genannt werden. Im Russischen bezeichnet das Wort "taimen" allerdings völlig verschiedene Fischarten, welche nicht in Lettland vorkommen. Die Meerforelle ist ein anadromer Fische, welcher die meiste Zeit seines Lebens im Meer verbringt und nur die ersten Jahre seines Lebens im Fluss verbringt und danach nur zum Laichen zurückkehrt. Die Bachforelle hhingegen verbringt ihr gesamtes Leben in Binnengewässern, wo sie auch keine großen Strecken zurücklegt. Genetische Analysen legen nahe, dass ihre Genpools sehr ähnlich sind. Außerdem können sich Forellen kreuzen, was bedeutet, dass es nur zwei Unterarten einer Art sind. Hier ist ein Video der Forellen mit Erklärungen (leider nur auf lettisch) des Zoologen Vilnis Skuja httpv://www.youtube.com/watch?v=MRYO9k5uOAA
Lapsa rīta mijkrēslī
Jau atkal zemi klāj sniegs. Jo dienas, jo biezāka tā sega. Slīteres mežos ikkatrs ieņem savu vietu mūžīgajā barības ķēdē. Te redzam vilku noplēstu briedi, kas rudastei lapsai dzīvi padara vieglu. Lapsa barojas pie kritušā dzīvnieka rīta mijkrēslī. Aust gaisma un kamera sāk filmēt, taču lapsas mielasts jau ir tik pat kā beidzies. Fiksēti pavisam nedaudz kadru puskrēslā. Nākamie pie "kopgalda" nāks putni. httpv://www.youtube.com/watch?v=G-Veqx8qJ8Q
Taimiņu un strauta foreļu nārsts
Strauta forele ir taimiņa Salmo trutta pasuga -Salmo trutta fario, tātad taimiņš un strauta forele pieder vienai zivju sugai. Vāciskais un angliskais taimiņa nosaukums ir „jūras forele", kas uzskatāmāk norāda uz taimiņa un strauta foreles radniecību. Savukārt krievu valodā „taimeņ" apzīmē pavisam citu lašveidīgo zivju sugu, kura Latvijā nav sastopama. Taimiņš (jūras forele) ir anadroma zivs, kas lielāko dzīves daļu pavada jūrā un upē tā pavada pirmos dzīves gadus un nāk uz nārstu. Strauta forele visu dzīvi pavada iekšzemes ūdeņos un neveic tālus ceļojumus. Ģenētiskā analīze liecina, ka to genomi (gēnu kopums) būtiski neatšķiras. Jāatzīmē, ka lašveidīgās zivis veido hibrīdus savā starpā, bet šeit runa ir par vienas sugas iekšienē eksistējošām formām. Taimiņu un strauta foreļu dzīves ainu Slīteres nacionālajā parkā komentē zoologs Vilnis Skuja.
httpv://www.youtube.com/watch?v=MRYO9k5uOAA
Red Phalarope – visitor from Tundra
Red Phalarope Phalaropus fulicarius were seen several days at Kolka cape. It is a wading bird which has been observed only six times in Latvia. This bird species nest in Arctic regions while winter they spend in southern hemisphere. It has reached Latvia mistakenly as normally their migration path is further away from our country. Peculiar is their feeding method – while swimming they circle around in the water making swirls that bring up different invertebrates they feed on.They return to their nesting places in late May and lay four sometimes three eggs in simple small pit on the coast of a lake. What is interesting that about three weeks only male Red Phalarope brood. Even later when chicks are hatched, male is the one to lead them in big world.
In the video material it can be seen that while swimming among waves it feed on different invertebrates, only this time sea itself mixes water and seaweed. Little bird only has to pick it up.
httpv://www.youtube.com/watch?v=Rooiw56fsfE
Aļņu un briežu baurs
Patlaban Slīteres nacionālajā parka riesto aļņi un staltbrieži. Riesta laikā aļņu buļļi bada kokus un krūmus, kasa zemi. Sekrēcijas dziedzeri atrodas uz kājām un galvas, tas ļauj iezīmēt teritoriju. Buļļi dažas nedēļas pirms riesta sākuma sāk kārpīt bedres un čurāt tajās, tā stimulējot briežu govju meklēšanos.
Alnis ir lielākais briedis pasaulē. Ķermeņa garums buļļiem gandrīz 3 m, augstums skaustā ap 2 m, svars - līdz pustonnai. Tiesa, mūsdienās tik lieli aļņi sastopami reti. Mātītes mazākas un vieglākas. Staltbrieži ir mazāki. Tikai aļņu un staltbriežu tēviņiem ir ‘turnīra’ ierocis - ragi. Tie iedveš bijāšanu sāncenšiem un liek tīksmi drebēt mātītēm. Katru rudeni pēc riesta aļņu bullis ragus nomet un tie sāk augt vien nākošajā pavasarī. Savukārt staltbriedis staigā ragains līdz pat martam.
httpv://www.youtube.com/watch?v=kVVSSHSODIQ
Alnis ir naskākais kokēdājs no visiem Latvijas briežiem, viņa gremošanas trakts ir gandrīz 100 l tilpumā un īpaši pielāgots celulozes bagātas kokaugu masas pārstrādāšanai. Garais aļņa purns un „snuķveidīgā” augšlūpa piemēroti zaru plūkšanai. Ziemā pieaudzis alnis diennaktī patērē 10–13 kg kokaugu barības, vasarā ap 30-40 kg lakstaugu. Staltbrieži pārtiek no koku jaunajiem dzinumiem, lapām, lakstaugiem, ķērpjiem utml. smalkākas barības. Riestojot tiek patērēts liels enerģijas daudzums un zvēri stipri novājē. Bargās ziemās nereti aiziet bojā spēcīgi buļļi, kuri pārāk daudz enerģijas veltījuši riestam un līdz ziemai nav paspējuši uzbaroties.
Badgers
Badgers are diggers. They live in families and clans making cave systems where groundwater is deep and there is some solid rock layer that can serve as a ceiling. In Slitere National Park this layer is sandstone. Badger rut is in the middle of summer when they are rutting quite passionate. Mating can last even one hour. After that latent period starts and fertilized ovum starts developing only six months later, when winter has ended and spring has begun.
httpv://www.youtube.com/watch?v=yYUlqgtJ3cE
In early spring young ones are born. They spend their first 2 months in dark caves. Usually they come out of the cave in June and stay near it. They start to explore the surroundings. At first they stay beside the entrance of the cave and sometimes explore few meters around it. Parents do not mind. When frightened, cubs run into the cave without hesitation. After some time mother starts to walk around with cubs at first some 10 meters away from the cave and then further and further. The young ones tries to copy mothers behaviour and learns how to find food – invertebrates, small rodents, amphibians and reptiles, berries and grain. They also learn how to escape enemies and explore surroundings. In autumn, cubs become independent. Sometimes, if the cave system is large enough, parents let the little ones stay in empty part of the cave system, but usually young badgers spend their first winters someplace else. Before winter badgers clean their caves and bring in new materials like moss, ferns and grass. When weather becomes colder they dig special caves to sleep in and go to sleep. Some narrow vertical tunnels serve as aperture for ventilation. They use up their fat layer during winter but sometimes in early spring you can see badger track in the snow. Even for badger it is hard to sleep all winter.
Breeding Roe Deer
Roe deer are breeding in July and August. Males fight for and defend their territory against other males by marking it with their scent which they leave on every other bush they butt and on the ground they scratch. Often in the meadows there are circles with diameter of 2-3 m. These are made by roebuck and its mate in a peculiar mating dance during which doe circle around small bush or clump while roebuck is trying to keep up.Fawns are born in June as the Roe deer has a long latent period of pregnancy. Implantation of the embryo usually occurs in January.
httpv://www.youtube.com/watch?v=he0MI3O6tks
In Slitere forests with camera
Movies give a chance to see for yourself the hidden life of animals living in Slitere National Park. Author: zoologist Vilnis Skuja.
Viļņa Skujas abinieku un rāpuļu fotoizstāde Slīteres bākā
Līdz 1. jūlijam Dundagas novada Slīteres bākā apskatāma zoologa Viļņa Skujas dzīvnieku fotogrāfiju izstāde. Tajā apkopoti Slīteres nacionālajā parkā fotografēto abinieku – zaļās vardes, smilšu krupja un lielā tritona, kā arī rāpuļu – odzes, zalkša, pļavu un sila ķirzakas portreti. Vilnis Skuja ir ilggadējs Slīteres nacionālā parka dabas pētnieks, kaislīgs dabas fotogrāfs un dabas procesu prasmīgs skaidrotājs. Šī ir pirmā autora fotoizstāde, kas tapusi ar Baltijas jūras reģiona programmas projekta „Baltijas Zaļā josta” atbalstu. Turpmāk šovasar izstāde ceļos pa Ziemeļkurzemi un vēlāk arī citiem Latvijas novadiem. Aicināti visi dabas mīļotāji! Vērosim un saudzēsim dabu kopā!
The natterjack toad is spawning
At the beaches of Slītere NP is spawning the natterjack toad Bufo calamita – specially protected species at European level. This amphibian is living unnoticed whole year, and only in late May the natterjack toad males get together to the rut. Then their mating song can be heard quite far because of their flexible vocal sack found under the chin, which serves as a resonator. The mating call is a little similar to nightjar’s song. The natterjack toad stands out among the rest of the amphibians’ because of their ability to lay eggs into salty water. Eggs are arranged in a row, creating up to two meters long 'string'. Tadpole hatch in about a week and after three weeks turn into small toads. The process is very fast because the natterjack toads spawn in shallow pools, which dries rapidly, so time is life.
In daytime toad is hiding in the root tangle in the dip of the bank. When on the beach at times of distress it dives and hides in a pool. Toad has very few natural enemies as he releases rammish mucus, which prevents the attacker. Very negative impact on populations has driving along the beach as hidden toad is not visible from cars or motorbikes.
[nggallery id=13]
Black grouse are lekking in Slitere
Slitere National Park area is occupied by swampy forests. Numerous small bogs in the marshy depressions form an open landscape, which is very suitable for black grouse. The amount of berries is very important. It seems that also the fact that in the territory of SNP bird hunting is banned for thirty years is important - this ensure calm environment for black grouse to mate. These and probably many other factors determine that the largest grouse lek in Slitere National Park is also the largest in Latvia, Baltic States and possibly in Europe. Here in one lek counted 66 black grouse males.To Grouse lek males fly long distances. Each male occupies its territory. The most valuable areas are placed at the center of the lek. Here are lekking most experienced and strongest males. Blackcocks show off in front of the females. When the lekking has achieved its peak, greyhens display at the lek and choose a male to mate with. Apparently, when they have arrived the intensity of the lekking grows. Males strike against one another with breasts, jumps into the air and hiss loudly. At first female lands at the periphery of the lek, but then goes to the center, where she finds herself a pleasant partner. In silent and calm mornings loud rookoing (mating call) can be heard far away. Grouse males are dressed particularly splendid. Black blue feathers are contrasting with bright white. Grouse males 'eyebrows' acquires very particular red tone. Unlike the males, females are dressed very simple and yet they are precisely the ones choosing.
httpv://www.youtube.com/watch?v=Uxfyeu_qorg
[nggallery id=14]