Spoži smaržīga skudra uz Rīgzemju dižozola raupjās mizas.
Uz mirkli esmu apstājies pie viena no Kurzemes dižākajiem dižozoliem Dundagas pusē un skatos, kā pa koka raupjo mizu augšup savās gaitās viena pēc otras dodas nelielas, puscentimetru garas, viscaur spīdīgi ogļumelnas skudras. Tā ir spožā skudra Lasius fuliginosus, kuru Latvijas Entomoloģijas biedrība šogad ir izvēlējusies par Gada kukaini. Šī suga ir izvēlēta tādēļ, ka varētu būt viens no labākajiem dabas daudzveidības saglabāšanas simboliem kukaiņu pasaulē. Tā nebūt nav vienkārša sakritība, ka spožā skudra ir aizsargājams dzīvnieks, un tieši šogad aprit simts gadi kopš tālā 1912.gada, kas uzskatāms par dabas daudzveidības saglabāšanas pirmsākumu. Jo tieši šajā gadā tika nodibināts teiksmām apvītais Moricsalas rezervāts – mūsu vecākā aizsargājamā dabas teritorija. Iespējams, ka resnākos no Moricsalas ozoliem un dižākos no Kurzemes dižozoliem, piemēram, Kaives Senču dižozolu vai tepat netālu esošo Rīgzemju dižozolu spožās skudras nepārtraukti apdzīvo jau kopš pašas pirmās Moricsalas rezervāta dibināšanas dienas.
Latvijā ir sastopamas apmēram 50 dažādas skudru sugas, viena daļa no tām tāpat kā spožā skudra ir melni krāsotas. Kā var zināt, ka šī no dižkoka dobuma izlīdusī ir tieši spožā skudra? Vislabākā atšķirības zīme ir tai raksturīgā sirdsveida – aizmugurē nedaudz ieliektā galvas forma. Un smarža. Spožās skudras izdala īpatnēji saldi smaržojošas organiskās vielas undekānu un dendrolazīnu, kas noder citu skudru sugu aizbaidīšanai un sava pūžņa aizsardzībai. Pūzni spožā skudra neveido tādu pierasti kupolveidīgu kā mums visiem labi pazīstamās rūsganās mežskudras, bet gan prasmīgi iebūvē un noslēpj to dobumainu koku nedzīvajā stumbra daļā – kokam pāri skudras nedara. Visbiežāk spožā skudra ir sastopama parkos un lapkoku mežos, kur apdzīvo lielus un vecus ozolus, liepas, kļavas un ošus, reizumis arī kādu egli, bet reta izņēmuma gadījumā tā ir atrodama arī vecu, cilvēka veidotu koka būvju pamatos. Spožo skudru apdzīvotie dobumaini koki dabā spēlē svarīgu lomu. Bez skudrām tā ir mājvieta arī Dabas koncertzālē savulaik plašāku atpazīstamību ieguvušajam lapkoku praulgrauzim un tikai Ziemeļkurzemē - Slīteres Zilajos kalnos mītošajam spīdīgajam praulgrauzim, un vēl neskaitāmām citām sīkām dzīvībām, kurām citur nav, kur palikt. Dažas sīksīkas vabolītes un citi kukaiņi ir pielāgojušies pat īstai kopdzīvei ar skudrām tieši viņu pūžņa vidū. Spožo skudru ligzda ir veidota no kartonam līdzīga materiāla, kas rodas, sīkas un sasmalcinātas koksnes daļiņas salipinot kopā ar skudru barībā esošajiem cukuriem, turklāt vēlāk pūžņa sienas cauraug un nostiprina īpaša šo skudru „audzēta” sēne. Vienā pašā ligzdā var sadzīvot pat divi miljoni darbaskudru – apmēram tikpat, cik šobrīd ir cilvēku visā Latvijā! Un lielā, dobumainā dižozolā var būt vairākas šādas skudru mītnes!
Spožā skudra ir novērojama faktiski visā siltajā gadalaikā – sākot ar aprīli līdz pat novembrim. Parasti tās ir redzamas, rāpojot pa koku mizu uz augšu – lapotnē skudras barojas ar laputu saldajiem izdalījumiem, varētu teikt – laputis ir skudru mājlopi. Reizēm var redzēt, kā skudras, noķērušas kādu lapotnē atrastu kukaini, stiepj to lejup uz savu ligzdu, lai pabarotu savus kāpurus. Dundagas apkārtnē ir daudz vietu ar lieliem dobumainiem lapkokiem – alejas, Dundagas parks, Šlīteres muižas apkārtne vai citur savrup augošie ozoli, kādi nereti ir atrodami Ziemeļkurzemes lauku ainavā. Tur visur ir ļoti iespējams, ka var sastapt šo smaržīgo kukaiņu sugu. Rosinu ziņot par saviem spožās skudras novērojumiem dabas datu dienasgrāmatā internetā – www.dabasdati.lv. Aicinu saglabāt lielus dobumainus kokus un dižkokus, nededzināt un nepielūžņot to dobumus, lai arī vēl pēc otriem simts gadiem pa to raupjo stumbra mizu augšup joprojām varētu doties spožās skudras.
Kristaps Vilks, Latvijas Entomoloģijas biedrība
