Tapušas īsfilmas par Latvijas nacionālajiem parkiem
Dabas aizsardzības pārvalde pateicoties Latvijas vides aizsardzības fonda finansējumam īstenojusi projektu, kura ietvaros tapušas piecas īsfilmas par Latvijas nacionālajiem parkiem un citām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Visas īsfilmas iepazīstina ar nacionālajos parkos un citviet Latvijā sastopamajām dabas vērtībām no parka apmeklētāju skatpunkta. Visas filmas ieskaņotas latviešu un angļu valodās.
Aptuveni 15 minūšu garās filmas stāsta par Ķemeru, Gaujas, Slīteres un Rāznas nacionālajos parkos sastopamajām dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām, to raksturīgajām ainavām un tūrisma iespējām parkos. Katrā no filmām kā galvenie varoņi darbojas jauni cilvēki, kas savas ekskursijas laikā sastopas ar parkā dzīvojošajiem iedzīvotājiem, vides inspektoriem, dažādu muzeju darbiniekiem, kā arī dodas apmeklēt nacionālo parku dabas izglītības centrus un populārākos dabas tūrisma objektus. Savukārt, filma par Latvijas īpaši aizsargājamām dabas teritorijām sniedz ieskatu Latvijas daudzveidīgajā dabā un dabas aizsardzības vēstures attīstībā.
Uzņemtās filmas ir sava veida nacionālo parku vizītkartes, kas gan ārvalstu tūristus, gan mūsu pašu cilvēkus iepazīstina ar Latvijas dabu, kultūru un iedzīvotājiem un saistošā veidā atspoguļo aizsargājamo dabas teritoriju nozīmīgumu, kā arī to sniegtos ieguvumus cilvēkam.
Filmas veidojusi kompānija „ELM Media”, kas specializējusies tieši dabas filmu uzņemšanā. ELM Media arhīvā atrodamas arīdzan citas filmas par Latvijas dabu, piemēram, filmu cikls „Pieci stāsti par dabu”, filma par Engures ezera dabas vērtībām un filma „Purvu noslēpumi”.
Filmas apskatāmas gan Dabas aizsardzības pārvaldes (http://daba.gov.lv/public/lat/aktualitates/video1/latvijas_daba/), gan Vimeo (http://vimeo.com/86676624) interneta vietnēs.
Filmas ir izmantojamas nekomerciāliem mērķiem, cilvēku izglītošanas nolūkos.
Filmas tapušas projekta „Reprezentatīvā filmu izveide par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām mūsdienīgā usb datu nesējā” ietvaros.
Vērtīgu purvu atjaunošanas darbi Slīterē
Ziema ir īstais laiks, lai veiktu darbus, kas paredzēti dabas vērtību uzturēšanai un atjaunošanai. Sevišķi rūpīgi jāplāno krūmu un koku izzāģēšana vietās, kur radītais traucējums varētu ietekmēt lielo plēsējputnu ligzdošanu. Tāpēc projektā NAT-PROGRAMME paredzētie eksperimentālie biotopu apaimniekošanas darbi tiek veikti laikā, kad tie vismazāk ietekmē dzīvotnes.
Projekta ietvaros 2014. gada sākumā pabeigta lielākā daļa darbu Slīteres nacionālā parka kaļķainajos zāļu purvos. No krūmiem un kokiem atbrīvoti 5,2 ha jau daļēji aizauguša zāļu purva un iepriekšējās vasaras beigās izpļauta niedrainākā purva platība. Saglabātas vecas priedes un kadiķi, veidojot mozaīkveida ainavu. Šlīteres Zilo kalnu kraujas pakājē atrodamie zāļu purviņi atbilst Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamam biotopam Kaļķaini zāļu purvi, kas ir reta, sarūkoša un tādēļ īpaši aizsargājama dzīvotne Latvijā.
Kaļķaini zāļu purvi Latvijā agrāk bijuši plašāk izplatīti, taču mūsdienās tie kļuvuši ļoti reti un apdraudēti. Mainoties cilvēku dzīvesveidam, zāļu purvi tikpat kā vairs netiek izmantoti siena ieguvei, tāpēc arvien retāk tiek pielietotas tādas zāļu purviem labvēlīgas apsaimniekošanas metodes kā pļaušana un ekstensīva ganīšana. Arī meliorācija, purvu pārvēršana lauksaimniecības zemēs, kūdras ieguve, apmežošana un aizaugšana, darījusi savu, un sugām izcili bagātās, īpatnējās dzīvotnes turpina sarukt. Aizaugšana skārusi arī Šlīteres purviņus, kas ir neatņemama šī nacionālā parka izcilās dabas bagātības daļa.
Kaļķainie zāļu purvi ir viena no sugām bagātākajām dzīvotnēm Latvijā. Taču īpašā sugu kopuma saglabāšanai nepieciešamas atklātas, kokiem neaizaugušas platības – purviņiem aizaugot ar mežu, mainās sugu sastāvs un daudzas sugas nepiemēroto apstākļu dēļ izzūd. Šlīteres purviņu apsaimniekošanas nepieciešamība norādīta arī nacionālā parka dabas aizsardzības plānā un uz to mudinājuši arī dabas pētnieki. Tādēļ paveiktais ir nozīmīgs ieguldījums retu, sarūkošu dzīvotņu atjaunošanā. Darbi tiks turpināti arī 2014. gadā, atkārtoti pļaujot niedres.
Šādus darbus veicot, būtiski uzkrāt pieredzi un to dokumentēt. Latvijā īstenoti jau vairāki nozīmīgi augsto jeb sūnu purvu atjaunošanas pasākumi, taču zāļu purvu atjaunošanas pieredze joprojām ir niecīga. Tāpēc gan Slīteres nacionālajā parkā, gan citviet projekta teritorijās jau 2013. gadā ierīkoti pastāvīgi parauglaukumi, kuros tiek novērota apsaimniekošanas darbu ietekme, kā arī vērtēti izmantotie paņēmieni un to sekmes. Tas ļaus izmantot labo pieredzi un izvairīties no kļūmīgiem ieteikumiem, izstrādājot Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo biotopu atjaunošanas un apsaimniekošanas vadlīnijas.
Līdzīgi darbi 2013. gada rudenī projekta NAT-PROGRAMME ietvaros īstenoti arī kaļķainajos zāļu un avoksnāju purvos Ķemeru un Gaujas nacionālajos parkos. Kopumā projekta ietvaros apsaimniekoti ap 10 ha purvu biotopu.
Pirms apsaimniekošanas pasākumiem 2013. gada vasarā. – purvs aizaudzis ar zemām priedītēm.
Pēc apsaimniekošanas pasākumiem 2014. gada sākumā – pēc priedīšu un krūmu izciršanas purvs kļuvis krietni atklātāks. Saglabātas tikai vecās priedes, kadiķi un neliela daļa jaunāko priežu. 
Pirms apsaimniekošanas pasākumiem 2013. gada vasarā – aizaugošs zāļu purvs ar blīvu krūmu segumu.. Pēc apsaimniekošanas pasākumiem 2014. gada sākumā – tagad jau daudz skrajāks.
Agnese Priede,
projekta NAT-PROGRAMME purvu eksperte
Some news from the Baltic Green Belt Information tour
Some news from the Baltic Green Belt Information tour again, today from the port of Roja in Latvia on the coast of the Gulf of Riga. Had a wonderful excursion today with schoolchildren out to the Baltic Sea to study Green Belt marine life. It tells sad stories about water pollution (many species that "should" be there are missing), but also about biodiversity. The sea bottom off Roja was full of undersea reefs with barnacles and polychaetes and the water filled with huge swarms of tiny copepods and other crustaceans. Once discovered (they're sooooo small) they are nothing less than a great attraction, especially under the microscope. Our excursions with activists, officials, university and school students as well as journalists in Liepaja and Ventspils on Latvia's west coast a few days ago yielded evenly attractive polychaetes and other marine life of sandy seabottoms - and lots of new contacts to people, organizations and local authorities. Especially Liepaja boasts an enormous military heritage besides the natural beaches and dunes north and south of the city. Liepaja's old and now largely defunct military port area is simply impressive. Slowly but surely huge concrete blocks of walls and bunkers are giving way to nature again, but even today - two decades after they ceased to function for military purposes - they tell an appaling story of their deadly iron curtain legacy. You can now walk along and climb on them as if they were rocks by the sea, but they're still an obvious and highly valuable historical monument showing more than 100 years of military heritage that culminated in iron curtain times with large closed and semi-closed zones and more or less pronounced military control of essentially the whole coastal strip of today's Baltic countries. In Lithuania we had port stops on the Curonian Spit and in Rusne village in the Nemunas delta. We did some dredging in the adjacent lagoon with officials and activists from Rusne and had talks and a small excursion through the village with our local hosts: A simply magnificent riverine landscape right next to the Russian border with one of the few watchtowers that might still be in use along the Green Belt. However, nobody knows if the border troups still use it, at least not on the Lithuanian side. Around the tower, large flocks of black terns were circling over the river, catching dragonflies and small fish.
We'll head for Kuressaare on Saaremaa Island in Estonia in about an hour, our last stop on the tour. A huge thanks to our Green Belt partners - old and new - in all places we visited so far! Without your assistance, information and hospitality, the tour wouldn't have been the success it has been.
Jörg Schmiedel
Lecture on historical cultural landscape of Slītere National Park will take place during Pan-European Green Belt conference
In May the 16th in Berlin 7th Pan-European Green Belt conference will take place. Slītere National Park will be represented by Dace Sāmīte directress of Kurzeme regional administration of Nature Conservation Agency. She will tell the audience of the conference about the Livonian fisherman village historical cultural landscape in Slītere National Park and all Northern Kurzeme coast from Ventspils till Ģipka.
Livonian fisherman villages with the cultural heritage – architecture, yard layout and someplace living fisherman lifestyle in European level is a unique heritage.
European Green Belt initiative unites European countries that border with former line of Iron Curtain that during the Cold war separated Eastern Europe from Western Europe. The goal is to preserve and protect nature and culture heritage at both sides of the Belt, as the heritage there has remained less impoverish than in other places in Europe where economic activity was not restricted by military zone.
Paneiropas Zaļās jostas konferencē notiks priekšlasījums par Slīteres nacionālā parka vēsturisko kultūrainava
16. maijā Berlīnē notiks 7. Paneiropas Zaļās jostas konference. Slīteres nacionālo parku šajā dabas aizsardzības ideju nesošajā starptautiskajā konferencē pārstāvēs Dace Sāmīte, Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācijas direktore. Konferences auditorijai viņa stāstīs par lībiešu zvejniekciemu vēsturisko kultūrainavu Slīteres nacionālajā parkā un visā Ziemeļkurzemes piekrastē no Ventspils līdz Ģipkai.
Lībiešu zvejniekciemi ar to kultūras mantojumu – arhitektūru, sētu plānojumu, vēl vietām saglabāto zvejnieku dzīvesveidu Eiropas līmenī ir unikāls mantojums.
Eiropas Zaļās jostas iniciatīva apvieno Eiropas valstis, kuras robežojas ar bijušo Dzelzs priekškara līniju, kas Aukstā kara laikā atdalīja Austrumeiropu no Rietumeiropas. Tās mērķis ir saglabāt un aizsargāt dabas un kultūras mantojumu abpus šai joslai, jo tajā šis mantojums saglabājies mazāk noplicināts nekā citviet Eiropā, kur saimniecisko darbību neierobežoja militāra zona.
Stārķu kamera atkal darbojas!
Stārķi arī Slīteres nacionālajā parkā ar kameru aprīkotajā ligzdā ir atgriezušies. Kamera, kas pagājušo gadu izsekoja jaunajai stārķu paaudzei no olas līdz ligzdas pamešanai ir atkal ieslēgta un varam turpināt skatīties realitātes šovu ar balto stārķi galvenajā lomā. Šogad daudzi stārķi atgriežoties ieraudzīja sniegotus klajumus un līdz pirmajai vardei nācās uzgaidīt. Par laimi šis stārķu pāris atgriezās, kad sniegs bija nokusis un pēc neliela atelpas mirkļa ir izlēmuši turpināt dzimtu. Redzams, ka šobrīd ligzdā ir trīs olas, vērosim vai vasaras otrajā pusē no ligzdas izlidos trīs jaunie putni.
Tiešraidi atbalsta LEADER līdzfinansētais projekts""Ceļojošā dabas klase"- mobils, interaktīvs dabas izziņas nodarbību aprīkojums".
Filma "Vērosim dabu Slīteres nacionālajā parkā!" skatāma internetā
Divdesmit minūšu garā filma par Slīteres dabu ''Vērosim dabu Slīteres nacionālajā parkā" tagad pieejama ikvienam šeit. Tā tapusi projekta "Baltijas Zaļā josta" ietvaros. Filmās redzamās dabas norises paskaidro zoologa Viļņa Skujas komentārs. Filma tulkota angļu valodā. Interneta vietnē www.youtube.com līdzās šai filmai skatāmi arī citas Slīterē filmētas dzīvnieku dzīves ainiņas.
httpv://www.youtube.com/watch?v=3PqhQ3Z0jjc&feature=plcp&context=C4d54bcaVDvjVQa1PpcFMj-Oa-sKhDAmyHFDKscoO4bu9MxImtrq8%3D
Filma DVD par Slīteres dzīvniekiem
Projekts "Baltijas Zaļā josta" beidzas šī gada janvārī. Kā atvadu sveicienu, projekta akcijas "Vērosim dabu kopā!" komanda sarūpējusi 20 minūšu filmu par Slīteres nacionālā parka dzīvniekiem. Ekrānā notiekošo komentē mūsu pieredzējušais, Latvijas dabas mīļotāju lokā pazīstamais zoologs Vilnis Skuja. Īsfilmas varoņi ir Latvijas dabā mītošie dzīvnieki. Redzēsiet vilkus, meža cūkas, āpšus, lapsas, jenotsuņus, strauta nēģus, ūdensstrazdus, vistu vanagu un rubeņus. Šis disks varētu būt noderīgs gan skolēnu, gan pieaugušo auditorijas izglītošanai par savvaļas dzīvnieku uzvedību.
Projekta laikā kopš 2009. gada esam guvuši lielisku pieredzi dzīvnieku filmēšanā dabiskā vidē, netraucējot, neprovocējot tos. Akcija "Vērosim dabu kopā!" beigusies, tāpēc ir laiks atskatīties uz padarīto. Skatītāji gan šajā vietnē, gan visā pasaulē populārajā vietnē www.youtube.com, kur esam izveidojuši savu kanālu http://www.youtube.com/SlitereNationalPark vērojuši un vērtējuši kopumā 43 mūsu klipus. Kanāls reģistrējis tur par 27000 skatījumus. Vispopulārākais izrādījies video "Briedis Baltijas jūrā" - 3200 skatījumi. Visinteresantākais video - "Vilki pie medījuma", jo spējis noturēt skatītāju uzmanību nemainīgi augstu visu klipa laiku - divas minūtes.
Turpiniet vērot tiešsaistē skatu no Slīteres bākas, kas atrodas 100 metrus virs jūras līmeņa uz Slīteres nacionālā parka mežiem un jūru, kas redzama pie apvāršņa!
Slītere National Park News 2012
The newspaper Slītere National Park News 2012 is out! It was made in cooperation with Nature Conservation Agency and Dundaga municipality, financed by Baltic Green Belt Project. The year 2012 is very significant anniversary for nature conservation. The society of Latvia can be proud of 100 year long nature conservation history as in 1912 the first protected nature territory was established – Moriscala Strict Nature Reserve. The anniversary of nature conservation is the most important but not the only news in the News.
Interviews with nature photographers, successful guest house owners and our view of other countries experience in nature tourism are only a few topics included. The last page – map of Dundaga district helps finding objects of interest in this region.
Those who intend to visit Slītere National Park can find more information about catering and accommodation possibilities in this region at web page www.ziemelkurzeme.lv. In addition, there you may find out more about Slītere Travellers' day that will take place in Slītere National Park on 2nd – 3rd June. Read the Slītere National Park News, watch, discover and protect nature of Latvia.
[download id="98"]
Der Habicht
Der Schnabel des Habichts ist manchmal zu schwach um das gewünschte Fleischstück abzureissen, in dem Fall werden die Beine und Flügel als Hilfe benutzt. Der Habicht fühlt sich von oben bedroht (Raben oder Krähen sind in den Bäumen gelandet), deshalb sträubt es seine Federn und breitet die Federn des Schwanzes aus um größer und bedrohlicher auszusehen.
httpv://www.youtube.com/watch?v=DJ8gyCwp66A
Ein Gast aus der Tundra –das Thorshühnchen
Mehrere Tage lang konnte man auf dem Horn von Kolka das Thorshühnchen (Phalaropus fulicarius) beobachten. Das Thorshühnchen ist ein Wassertreter, den man bisher nur sechs Mal in Lettland beobachtet hat. Diese Vogelart brütet in den nördlichen polaren Gegenden und überwintert auf der südlichen Halbkugel.In Lettland findet man diese Vögel nicht, weil unser Land abseits der Zugwege dieser Vogelart liegt.Die Thorshühnchen haben eine besondere Methode zur Nahrungsgewinnung – sie drehen sich auf der Stelle im Wasser und wühlen so das Wasser auf und picken dann die aufgewühlten Kleintiere auf.Sie kehren zu ihren Brutgebieten Ende Mai zurück. Dann legen die Weibchen in einer einfachen Mulde an einem Seeufer vier, gelegentlich drei, Eier. Es ist interessant, dass ungefähr drei Wochen nur das Männchen die Eier brütet.Auch nach dem Schlüpfen ist das Männchen für die Aufzucht der Jungen zuständig.In den gefilmten Material kann man sehen, dass das schwimmende Thorshühnchen sich an Kleintieren nährt und in diesem Fall wühlt das Meer Wasser und Algen auf.nDer Vogel muss das Futter nur aufpicken.
Blick vom Leuchtturm Slitere – Live!
100 Meter über dem Meeresspiegel, fünf Kilometer von der Küste des baltischen Meeres befindet sich der Leuchtturm von Slitere. Von hier kann man die Wälder des Nationalparks Slitere, das Meer und Schiffe sehen. Um diesen weiten Blick zu sehen muss man nicht unbedingt in den Norden Kurlands reisen. Jeder der der an diesem Blick interessiert ist, kann es jetzt dank dem Projekt „Gründes Band der Ostsee“ HIER erblicken.Zur Zeit ist alles mit Schnee bedeckt, der schon seit Sylvester nicht aufhört zu schneien. Manchmal ist der Himmel grau wie der Pelz einer Maus, zeitweise kommt die Sonne durch und färbt die Wolken in ihrer goldenen Farbe. Aber das, was in der Wildnis des Walds passiert wird man bald durch das Lesen von Artikeln und schauen von Reportagen erfahren. Man wird über die Ernährung von Tieren, das Nisten von Vögeln, die Brunft der Tiere und über anderes erfahren.
Das Wildschwein
Der Winter ist eine wichtige Prüfung im Leben eines Wildschweins. Bei einer Schneedecke von 30 bis 40 cm wird die Fähigkeit der Wildschweine sich zu bewegen und Nahrung zu suchen wesentlich beeinträchtigt. Bei solchen Umständen versucht das Wildschwein sich wenig zu bewegen und sein Lager in der Nähe von Futterplätzen einzurichten. Eine besondere Art der Anpassung ist die bildung von Pfäden. Der Schnee wird durch viel Stampfen sehr dicht und erleichtert so den Wildschweinen sich zwischen Futter- und Entholungsorten zu bewegen. Diesen Winter ist die Erde unter dem Schnee nicht gefroren und das ist wichtig, weil das Wildschwein die Erde immer umwühlen muss um zu fressen. Beim wühlen in gefrorener Erde kann das Wildschwein seine Hauer abbrechen. Auch in der ungefrorenen Erde rumzuwühlen ist keine leichte Aufgabe, denn sie müssen immer Wurzeln von Bäumen durchreisen oder durchkauen um überhaupt an das Futter zu kommen.Die Wildschweinmännchen werden Eber genannt und sie leben alleine. Das Wildschwein Rudel wird daher meist von den Weibchen gebildet. In einem Rudel können mehrere Weibchen mit ihren Jungen, ihren Töchtern von früheren Würfen und Elternlose Jungen sein. Die erwachsenen Wildschweine wühlen beim suchen des Futters große Flächen auf und nachher wühlen da die Jungen. Die Jungen können ohne die Hilfe der Erwachsenen nicht durch den Schnee graben, denn sie würden zu viel Energie verlieren und sterben. In der Walderde gibt es viele fressbare Sachen, wie z.B., Wurzeln und Wurzelstöcke von Pflanzen, Insektenlarven und Puppen und Würmer. Sie fressen auch Spitzmäuse und mausartige Nager. Im Winter, wenn die Erde noch nicht gefroren ist, kann man viele Würmer nah an der Oberfläche finden und sie sind deshalb ein sehr wichtiges Futter. Maulwürfe bilden im Untergrund Vorräte von Würmern in dem sie diese durch einen Biss paralysieren. So einen Vorrat zu finden ist für die Wildschweine ein großes Glück, aber noch den Maulwurf dazu zu kriegen ist schon doppeltes Glück. Im Winter essen sie auch gestorbene Tiere. Die erwachsenen Wildschweine sind am wichtigsten für die Population, deshalb essen sie zuerst. Ein aufdringlicher Ferkel wird einfach vertrieben. Die Ferkel wissen das und suchen ihre Nahrung weiter weg, in der Peripherie. Deshalb ist es auch leichter für die Raubtiere die unwichtigen Ferkel zu fangen, als die wichtigen Erwachsenen. Im Winter richten sich die Wildschweine ein warmes Lager ein. Sehr weich sind die Lager von den Weibchen. Die Lager werden von zugänglichen Material gefertigt, nämlich, Tannenäste, kleine Tannen, Heidekräutern, Heidelbeerkräutern, Rohr und trockenes Grass. Diese warmen Lager helfen den Ferkeln Energie zu sparen und sie nicht für „Heizung“ zu verbrauchen.
Der Hausrotschwanz – ein Bergbewohner, der in Lettland nistet!
Vielerorts in Europa nistet der Hausrotschwanz Phoenicurus ochruros in höher gelegenen Orten – in Felsspalten, Nischen, Ruinen und änlichen Orten, aber in Lettland lebt dieser spatzgroße Vogel an bewohnten Orten – Neubauten, Gebäudetrümmern, Dachböden und Steinhaufen. Schon im Mai fängt das Weibchen an das Nest zu bauen und legt dann 3 bis 6 Eier. In einem Jahr kann es zweimal Eier legen. Die Küken werden von beiden Eltern mit verschiedenen Insekten gefüttert. Die Küken verlassen das Nest ohne nichtmal richtig fliegen gelernt zu haben. Der Hausrotschwanz ist ein Migrant der im Südwesten Europas überwintert. In Lettland nisten mehr als 1000 Hausrotschwanz Paare.Im Video sehen Sie ein Hausrotschwanznest, das auf einem alten Nest der Schwalbe Hirundo rustica gebaut ist. Die Eltern füttern die Küken, bis kurz vor dem rausfliegen der Küken, ein Gast das Nest besucht… Eins der Naturgesetze ist, dass die erfahrensten und die, die am meisten Glück haben, überleben. In der Natur gibt es viele Vogel- und Tierarten, die gerne Vogeleier und Küken essen. In diesem Fall ist es die Elster, für die gut genährte, schutzlose Küken des Hausrotschwanzes eine sehr bequeme Art ist, zu essen. In der Natur nutzen alle das Schema – ein möglichst hochwertiges Futter bekommen mit minimalen Energieeinsatz.
Das fliegende U-Boot – die Wasseramsel
Der Winter ist die Zeit, wo man an schnellen und an Stromschnellen reichen Flüssen, eins von den einzigartigsten Vögeln Lettlands treffen kann – die Wasseramsel. Meistens überwintern sie in Lettland, aber manchmal nisten sie auch. Schon Ende Oktober beginnen sie von Skandinavien in den Süden zu migrieren und fliegen auch über Lettland. Es wird geschätzt, dass ungefähr 400 Wasseramseln in Lettland überwintern. Das Interresanteste bei ihnen ist ihre Kunst unterwasser Futter zu fangen. Ihre Federn sind mit einer Fettschicht bedeckt, die dem eiskaltem Wasser nicht erlaubt an den Körper zu kommen und die Nasenlöcher und Ohren sind mit Hautklappen abgedeckt. Um an Nahrung zu kommen taucht die Wasseramsel gegen den Strom und macht die Flügel auf, somit wird sie gegen den Flussboden gedrückt. In dem Moment, wo sie sich in Richtung des Stroms dreht, wird sie wie ein Sektkorken an die Oberfläche geschossen. Die kurzen, stumpfen Fußfinger sind sehr gut geeignet um den Boden aufzuwühlen und Futter zu suchen. Sie essen verschiedene Wirbellose Tiere , wie die Larven von Köcherfliegen, Eintagsfliegen und Schlammfliegen. Die Wasseramsel wird in Lettland bis Ende März antreffbar sein und dann wieder zurück zu ihren Nistplätzen an den Ufern von skandinavischen Bergflüssen fliegen.
Ein Garten- und Parksanitäter – der Grauschnäpper
In Lettland kann man diesen Vogel, der so groß ist wie ein Spatz, oft beim nisten vortreffen. Nach dem überwintern im Süden Afrikas kehrt es im Mai zurück nach Lettland. Sein Nest baut es dann in Gebäudenischen, Holzhaufen oder in Türangeln. Der Grauschnäpper Muscicapa striata legt meistens 2 bis 7 bunte Eier. Die Eltern füttern die Küken mit Fliegen, Mücken, Schmetterlingen, Käfern und Spinnen, die einzeln zu den Nestern gebracht werden. Deshalb müssen die Eltern öfter nach Futter fliegen als z.B. Schwalben, die manchmal mehrere dutzend Insekten sammeln und dann erst zum Nest fliegen.Im Video sehen Sie ein Grauschnäppernest, das in der Türangel eines Stalls gebaut wurde und wo beide Eltern den Küken das Futter bringen.
Slīteres Nacionālā Parka Ziņas 2012
Avīze Slīteres Nacionālā Parka Ziņas 2012 ir gatavas. Atkal tapušas Dabas aizsardzības pārvaldes un Dundagas novada pašvaldības kopsadarbībā, pateicoties projekta "Baltijas Zaļā josta" finansējumam. 2012. gads dabas aizsardzībai būs ļoti nozīmīgas jubilejas gads. Latvijas sabiedrība var lepoties ar 100 gadu garu dabas aizsardzības vēsturi, jo 1912. gadā tika dibināta pirmā dabas teritorija - Moricsalas rezervāts. Dabas aizsardzības simtgade ir galvenā, bet ne vienīgā Ziņu ziņa.
Intervijas ar dabas fotogrāfiem, veiksmīgiem novada viesu māju saimniekiem, mūsējo skatījums uz aizrobežu pieredzi dabas tūrisma jomā ir tikai dažas no tēmām. Arī šoreiz 32 lapaspušu biezā avīze būs palīgs ceļotājiem, īpaši Slīteres Ceļotāju dienu viesiem, kas notiks 2.-3. jūnijā. Ja, atbraucot uz Dundagas novadu, jūsu rokās nonāks šis izdevums, tad ātri vien tiksiet gan pie maltītes, gan naktsmājām, jo avīzes vidējais atvērums pārskatāmā veidā sniedz šo informāciju. Pēdēja lapā - Dundagas novada karte, lai vieglāk atrast Dundagas novada dabas un kultūras pērles. Lasiet Slīteres Nacionālā Parka Ziņas, vērojiet, iepazīstiet un saudzējiet Latvijas dabu!
[download id="95"]
Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu!
Livonians at Ventspils Museum
Presentation of the new book „Livonians in Northern Kurzeme” by Māra Zirnīte were held at Ventspils Museum on Tuesday, November 8. Almost half hundred people whose ancestors came from Northern Kurzeme Livonian villages came to celebrate.
Here performed the Livonian folk group „Kāndla”. Voice of Alvīne Mūrniece that is recorded in the movie "The Closed coast" from Lūžņa helped feel the atmosphere of Livonian daily life and so did the stories read in tāmnieku dialect of other book characters: Emīlija Rulle from Lielirbe, Irmgarde Matirlde Cerbaha and Elfrīda Virgīnija Žagare from Sīkrags, Kārlis Dišlers from Pitrags and Paulīne Kļaviņa from Vaide village. Each guest was offered tea, refreshments and given the new book.
The author Māra Zirnīte shared her memories about almost 30 year old past, when she and other story gatherers not without obstacles made ethnographic expeditions to the Livonian coast. A bit strange and almost comic the word ‘propuska’ or ‘permit’ sounds; it was impossible for “strangers” to enter strictly guarded border zone, which covered almost all west coast of Latvia, without it. The times when linguists started the expeditions to local Livonian villages in 1980s, was the time of cold war and iron curtain, when Europe was divided in two hostile parts.
Hundreds of valuable stories are stored at University of Latvia Institute of Philosophy and Sociology National Oral History archive. The book with six stories were published in cooperation with project Baltic Green Belt, co-financed by European Regional Development Fund. The goal of this project is to reveal nature and culture heritage that hid under former iron curtain in Lithuania, Latvia and Estonia during 20th century, becoming the part and wealth of European level initiative “European Green Belt”.
Lībieši Ventspils muzeja vēstures otrdienā
Īsi pirms Mārtiņiem, 8. novembrī Ventspils muzeja vēstures otrdienā notika likteņstāstu pētnieces Māras Zirnītes jaunās grāmatas „Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā” atvēršanas svētki. Svētkus svinēt bija atnākuši turpat pussimts ventspilnieku, kuru dzimtas saknes ir Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemos.
Svētku atmosfērā lieliski iederējās lībiešu folkloras ansambļa „Kāndla” muzikālais pavadījums. Lībiešu zvejniekciemu sadzīves atmosfērā ieveda grāmatas varones Alvīnes Mūrnieces no Lūžņām balss, kas iemūžināta filmā „Aizslēgtais krasts” un arī pārējo grāmatas varoņu Emīlijas Rulles no Lielirbes, Irmgardes Matildes Cerbahas un Elfrīdas Virgīnijas Žagares no Sīkraga, Kārļa Dišlera no Pitraga un Paulīnes Kļaviņas no Vaides atmiņu fragmentu lasījumi „ventiņu mēlē” jeb tāmnieku dialektā, kas respektēts arī grāmatā. Tēja, cienasts un jaunā grāmata, kuras vāks ieturēts lībiešu karoga krāsu gammā, tika ikvienam šīs vēstures otrdienas apmeklētājam.
Mājīgajā atmosfērā autore Māra Zirnīte dalījās atmiņās par turpat 30 gadus seno pagātni, kad viņa un citas likteņstāstu krājējas ne bez grūtībām veica etnogrāfiskās ekspedīcijas pa lībiešu krastu. Svešādi un mazliet komiski mūsdienās skan jēdziens „propuska” jeb caurlaide, bez kuras tolaik neviens „svešais” nevarēja iebraukt armijas stingri apsargātajā robežas zonā, kura sedza teju visu Latvijas rietumu piekrasti, jo 20. gadsimta astoņdesmitie, kad sākās valodnieku etnogrāfiskās ekspedīcijas pa Latvijas pamattautas lībiešu ciemiem, vēl aizvien bija aukstā kara un dzelzs priekškara laiki, kad Eiropa bija sadalīta divās naidīgās pusēs.
Simtiem vērtīgu likteņstāstu ierakstu glabājas Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta Nacionālā mutvārdu vēstures krājumā. Māras Zirnītes grāmata „Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā” ar sešiem stāstiem izdoti pateicoties Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansētajam projektam „Baltijas Zaļā josta”, jo šī projekta mērķis ir celt gaismā gan dabas, gan kultūras mantojumu, kas sarežģītajā 20. gadsimtā bija patvēries zem bijušā dzelzs priekškara Lietuvā, Latvijā un Igaunijā, tādā veidā kļūstot par Eiropas mēroga iniciatīvas „Eiropas Zaļā josta” sastāvdaļu un bagātību.