Kāpēc mums bučot katru vardi?

4.novembrī plkst.15:00 dabas pētnieks Vilnis Skuja atklās jauno Ventspils muzejpedagoģisko programmu Kobiņi un naģes ar lekciju par abiniekiem un rāpuļiem.

Ventspils muzejs novembrī piedāvā jaunu muzejpedagoģisko programmu ciklā Daba un vēsture, sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi Baltijas jūras reģiona programmas projektā „Baltijas Zaļā josta”.

Brīdī, kad rāpotāji un čāpotāji lēnām taisās uz ziemas guļu, Ventspils muzejs piedāvā ielūkoties pirmo sauszemes mugurkaulnieku rosīgajā dzīvē. Dabas pētnieks Vilnis Skuja sola iepazīstināt ar Latvijā sastopamajām trīspadsmit abinieku un septiņām rāpuļu sugām, no kurām puse ir aizsargājamas un dažas pat būs sastopamas Muzeja izglītības centrā. Saudzējamas gan ir visas vardes, krupji un čūskas, jo šiem zvēriem ir plāna āda, caur kuru viegli var iedarboties ķīmiski ietekmēta vide. Ziemeļkurzeme gan pagaidām var nebēdāt par abinieku daudzumu, jo pēc pētnieku novērotā, šeit, it īpaši Slīterē un Ances mežos, gana daudz kurkstētāju. Arī šo radībiņu portreti būs skatāmi Viļņa Skujas fotoizstādē Slīteres nacionālā parka abinieki un rāpuļi, kura tapusi projekta „Baltijas Zaļā josta” ietvaros. 

 Iespējams, pēc muzejpedagoģiskās nodarbības un lekcijas apmeklējuma kādam tikai nostiprināsies ticība varžu prinčiem vai princesēm, jo tieši abinieki ir pirmie, kuru ekstremitātēm ir pieci pirksti, turklāt ar vardēm tiešām jāapietas uzmanīgi, kā jau īstām dabas princesēm.

 Informācija tapusi sadarbībā ar www.ventasbalss.lv

"Livonians in Northern Kurzeme" book presentation in Riga

"Livonians in Northern Kurzeme" book presentation by Māra Zirnīte took place at 25th October in Riga Latvian Society House. Book includes memoirs of Northern Kurzeme fisherman villages inhabitants Emīlija Rulle, Irmgarde Matilde Cerbaha, Elfīda Virgīnija Žagare, Kārlis Dišlers, Alvīne Mūrniece and Paulīne Kļaviņa. Many of these narrators are no longer alive so could not be present. However, their relatives and friends were there to meet each other, give flowers to the author of the book and recieve the book with autograph. Other historians, specialists in literature and national library and publishing house employees from Latvia and foreign countries present were also very interested in this book.

Grāmatas „Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā” atvēršanas svētki Rīgā

Māras Zirnītes jaunās grāmatas „Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā” atvēršanas svētki notika 25.oktobrī Rīgā, Latviešu biedrības nama Kluba zālē. Grāmatas atvēršanas sasaiste laikā un telpā ar Apvienoto Pasaules latviešu zinātnieku III kongresu un Letonikas IV kongresu, kura vadmotīvs ir “Zinātne, sabiedrība un nacionālā identitāte” it kā piešķīra nelielajai dzīves stāstu grāmatai lielāku nozīmību. Uzreiz pēc sekcijas „Mutvārdu vēsture: dzīvesstāsts un pašapziņa”  zinātnieku referātiem grāmatas autore, literatūrzinātniece Māra Zirnīte aicināja Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktora vietnieci Daci Sāmīti kopīgi prezentēt klātesošajiem grāmatu „Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā”, kuru izdevusi Dabas aizsardzības pārvalde Baltijas jūras reģiona programmas projekta „Baltijas Zaļā josta” ietvaros.

Grāmatā „Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā” apkopotas Ziemeļkurzemes  lībiešu zvejniekciemu iedzīvotāju Emīlijas Rulles, Irmgardes Matildes Cerbahas, Elfrīdas Virgīnijas Žagares, Kārļa Dišlera, Alvīnes Mūrnieces un Paulīnes Kļaviņas atmiņas. Daudzi no atmiņu stāstniekiem vairs nav šai saulē, tāpēc nevarēja būt klāt. Taču uz grāmatas atvēršanu bija atnākuši viņu radi un draugi, lai satiktos savā starpā, pasniegtu ziedus grāmatas autorei un saņemtu pretī grāmatu ar autogrāfu. Interesi par grāmatu izrādīja arī citi klātesošie Latvijā un ārzemēs dzīvojošie vēsturnieki, literatūrzinātnieki, Nacionālās bibliotēkas un izdevniecību darbinieki.

Grāmatai „Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā” būs veltīta arī Ventspils muzeja vēstures otrdiena 8.novembrī plkst. 18, Livonijas ordeņa pilī, Jāņa ielā 17, Ventspilī.

[download id="93"].

Livonians in Northern Kurzeme

Within the Project „Baltic Green Belt” new book „Livonians in Northern Kurzeme” has been published. 

The author of this bookis Māra Zirnīte, the coordinator of the field of research as well as a research collection National Oral History* (NOH) at the Institute of Philosophy and Sociology at the University of Latvia.

The book covers six Livonian life stories. They tell us of their daily life in Lūžņa, Lielirbe, Sīkrags, Pitrags and Vaide – ancient Livonian fisherman villages by the Baltic Sea. We can read about in the WWI experienced, when they had to leave their homes on the coast and move to inland. About the Period of the First Independence of the State where little train along the narrow gauge railway carried not only goods and passengers, but also brought development, prosperity and education in ancient fisherman villages. Then Second World War started with new refugees and after war border area laws  eliminated the chance for Livonians to remain on their ancestral grounds. Young people were forced to go to Ventspils or Rīga, many emigrated to West, others were sent to Siberia.

Nevertheless, these stories are full of joy of life and work, appreciation of nature values and beauty, and human relationship twists and turns are unfolded through humour. Each narrator was speaking in tāmnieku dialect and it was reflected also in the book. Poems written by narrators are published in Livonian language.

Most ancient Livonian fisherman villages in Northern Kurzeme are now a part of some protected nature territories – Slītere National Park, Ovīši nature rezerve. Sharp winds of history have not had mercy upon people’s faith; however, they have given a shelter for nature diversity. Not only at the coastal area of Northern Kurzeme, but throughout all Europe from North till South along former territory of the Iron Curtain stretches so called „European Green Belt” – protected nature territories for conservation of rare animals and plants, as well as local nation culture and military heritage on border area of more than 20 European countries.

The book is richly illustrated with photos from narrator personal family albums, photos from ethnographic expeditions and also photos by Vilho Seteles of 1912 that are kept in Finnish Museum of Photography.

Summary in English is published  as a brochure „Livonians in Northern Kurzeme” and is available here 

[download id="92"]

*The Livonians and their memories are included in seperate National Oral History collection.

Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā

Ar projekta «Baltijas Zaļā josta» palīdzību tapusi jauna grāmata «Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā». Grāmatas autore ir Māra Zirnīte, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta krājuma un pētniecības virziena Nacionālā mutvārdu vēsture*  koordinatore.

Grāmatā „Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā” publicēti sešu lībiešu dzīvesstāsti. Tie ieved lasītāju grāmatas varoņu ikdienā, kas ritējusi Lūžņās, Lielirbē, Sīkragā, Pitragā un Vaidē – senajos lībiešu zvejniekciemos pie Baltijas jūras. Varam lasīt gan par Pirmajā pasaules karā piedzīvoto, kad lībieši tika evakuēti uz iekšzemi, pametot saimniecības liktenim, par pirmās Latvijas brīvvalsts laiku ar Mazbānīti - jauno satiksmes līdzekli, kas pa šaursliežu dzelzceļu pārvadāja ne tikai preces un pasažierus, bet ienesa senajos lībiešu zvejniekciemos izglītību, attīstību, izaugsmi. Tad sekoja Otrais pasaules karš ar jaunām bēgļu gaitām un pēckara gadi ar pierobežas zonas likumiem, kas nosvītroja cerības uz lībiešu tautas pastāvēšanu viņu senču zemē. Jaunieši bija spiesti doties uz Ventspili, Rīgu, daudzi jau bija emigrējuši uz Rietumiem, citi izsūtīti uz Sibīriju.

Tomēr dzīvesstāstos nereti uzdzirkstī prieks par dzīvi, darbu, lepnums par dabas bagātību un skaistumu, ar humoru atklājas cilvēku attiecību nianses. Ikviens teicējs runājis latviešu valodas tāmnieku dialektā, kas respektēts arī grāmatā. Teicēju pašu sacerētie dzejoļi publicēti lībiešu valodā.

Lielākā daļa seno lībiešu zvejniekciemu Ziemeļkurzemē tagad ir kādas īpaši aizsargājams dabas teritorijas sastāvdaļa - Slīteres nacionālā parka, Ovīšu dabas lieguma. Skaudrie vēstures vēji nav saudzējuši cilvēku likteņus, taču devuši patvērumu dabas daudzveidībai. Ne tikai Ziemeļkurzemes piekrastē, bet arī cauri visai Eiropai no ziemeļiem uz dienvidiem pa bijušā dzelzs priekškara zonu stiepjas tā sauktā «Eiropas Zaļā josta» -  aizsargājamās dabas teritorijas retu dzīvnieku un augu sugu, vietējo tautu kultūras un militārās vēstures mantojuma saglabāšanai nodibinātas vairāk nekā divos desmitos Eiropas valstu pierobežas teritoriju.

Grāmata bagātīgi ilustrēta ar fotogrāfijām no teicēju personīgajiem ģimenes albumiem, etnogrāfisko ekspedīciju laikā fiksētajiem fotokadriem, arī Vilho Seteles 1912. gadā uzņemtajiem kadriem, kas glabājas Somijas Muzeju apvienības fotoarhīvā.

Grāmatas kopsavilkums angļu valodā izdots atsevišķā brošūrā «Livonians in Northern Kurzeme», kas pieejama arī elektroniski: [download id="92"].
 * Lībieši un lībiešu krasta iedzīvotāju atmiņas iekļautas atsevišķā Nacionālā mutvārdu vēsture krājuma kolekcijā.

Die Kamera der Weißstörche zeigt das Leben der Vögel online

In dem Territorium vom Nationalpark Slitere wurde bei dem Nest eines Weißstorches eine Webcam aufgebaut. Das Leben der Störche kann man hier beobachten. Die Live Übertragung vom Nest der Weißstörche passiert im Rahmen des Projekts „Grünes Band der Ostsee“ vom transnationalen Programm für den Ostseeraum. Das Amt für Naturschutz bietet, im Rahmen der Bildungsaktivitäten des Projekts „Grünes Band der Ostsee“ in dem Territorium vom Nationalpark Slitere, an im Internet die Natur Live zu beobachten, wie auch sich Fragmente vom Leben von Tieren anzusehen, die versteckt gedreht wurden. Die Kamera der Weißstörche ist die zweite vom Projekt mit finanzierte Übertragung im Internet. Seit Anfang des letzten Jahres läuft die erste Webcam, die auf dem Dach des Slitere Leuchtturms steht und einen weiten Blick über die Wälder und das Baltische Meer am Horizont sendet. Um die Aufmerksamkeit der Gesellschaft auf den Naturschutz zu richten publizieren wir seit dem Anfang 2010 auf dieser Seite und auf www.youtube.com versteckt gedrehte Videos in denen man das natürliche Leben der Tiere in der Wildnis beobachten kann.

Im Nationalpark Slitere nisten nur zwei Weißstorch Familien. Den in Lettland weit verbreiteten Vogel kann man hier nicht oft treffen, da der größte Teil der Fläche des Nationalparks Slitere mit Wäldern bedeckt ist. Der Weißstorch zieht offene Flächen vor. Man muss aber beachten, dass man im Nationalpark Slitere dem scheuen Verwandten des Weißstorches, dem Schwarzstorch, öfter begegnen kann, denn die fast unberührten Wälder mit natürlichen Wasserläufen und Sümpfen sind ein sehr guter Lebensraum für diesen Vogel.

Veranstaltung der Insektennacht „Blick in die Insektenwelt von Slitere!“

Die regionale Verwaltung Kurlands des Amtes für Naturschutz in Zusammenarbeit mit dem Entomologischen Verein Lettlands veranstaltet am Samstag, den sechsten August 2011 um 22 Uhr an dem Slitere Leuchtturm in der Region Dundaga die Veranstaltung der Insektennacht „Blick in die Insektenwelt von Slitere!“

Programm:

v     Ausleuchten von Insekten – die Welt in einer Sommernacht

v     Schau näher, blick in ihre Augen!

v     Die Lebensgeschichte des Maivogels, dem Insekten des Jahres

v     Der Mulmbock – eins der Symbole von den Slitere Insekten

v     Was wohnt in den Blauen Bergen?

v     Die Rolle vom Nationalpark Slitere bei dem Schutz der Vielfalt der Natur

Dies sind die Geschichten der Entomologen oder Forscher der Insekten über Insekten – Käfer, Schmetterlinge, Fliegen, Mücken, Wanzen, Bienen, Wespen und anderen – die nur in Slitere wohnen und auch über die, die wir überall auf jedem Schritt treffen können, aber so klein sind, dass sie im Alltag unbemerkt bleiben. Die Möglichkeit Insekten vergößert zu sehen. Die Möglichkeit bei dem Ausleuchten von Insekten teilzunehmen, das verschiedene Geheimnisse ihres Nachtlebens offenbart. Man muss eine Decke für das Sitzen im Rasen mitnehmen und eine Warme Jacke für die kühlen Augustnächte.

Der Entomologische Verein Lettlands ist ein freiwilliger, wissenschaftlicher Verein, der lettische und internationale Forscher und Amateure, die Insekten und andere Wirbellose erforschen und ihre Vielfalt in Lettland schützen, vereint. Der Entomologische Verein Lettlands organisiert diese Veranstaltung mit dem Ziel die Gesellschaft über die Vielfalt von Insekten zu informieren.

In der Zeit der Veranstaltung wird der Leuchtturm von Slitere offen für Besucher sein.

Die Veranstaltung wird finanziell unterstützt vom Projekt „Grünes Band der Ostsee“ vom transnationalen Programm für den Ostseeraum.

Kukaiņu nakts pasākums „Ieskaties Slīteres kukaiņu pasaulē!”

Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija sadarbībā ar Latvijas Entomoloģijas biedrības  sestdien, 2011.gada 6.augustā plkst. 22.00 pie Dundagas novada Šlīteres bākas rīko Kukaiņu nakts pasākumu „Ieskaties Slīteres kukaiņu pasaulē!”

 Programmā:

v     Kukaiņu gaismošana – pasaule vasaras naktī

v     Ieskaties tuvāk, ieskaties viņiem acīs!

v     Gada kukaiņa – ošu pļavraibeņa dzīvesstāsts

v     Lielais dižkoksngrauzis – viens no Slīteres kukaiņu simboliem

v     Kas dzīvo Zilajos kalnos?

v     Slīteres nacionālā parka loma dabas daudzveidības saglabāšanā

 Šie ir entomologu jeb kukaiņu pētnieku stāsti par kukaiņiem – vabolēm, tauriņiem, mušām, odiem, blaktīm, bitēm, lapsenēm un citiem – tiem, kuri dzīvo tikai Slīterē, un tiem, kuri sastopami visur ik uz soļa, bet tik sīki, ka ikdienā liekas nemanāmi. Iespēja apskatīt kukaiņus lielākā palielinājumā. Iespēja piedalīties kukaiņu gaismošanā, kas atklāj visdažādākos to naktsdzīves noslēpumus. Jāņem līdzi sega sēdēšanai zālītē un silta jaka dzestrajam augusta vakaram.

Latvijas Entomoloģijas biedrība ir brīvprātīga, zinātniska biedrība, kas apvieno Latvijas un ārvalstu profesionālo zinātniekus un amatierus, kuri veic kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku izpēti un veicina to daudzveidības saglabāšanu Latvijā. Latvijas Entomoloģijas biedrība organizē šo pasākumu ar mērķi izglītot plašāku sabiedrību par kukaiņu daudzveidību.

Pasākuma laikā Šlīteres bāka būs atvērta apmeklētājiem.

Pasākumu finansiāli atbalsta Baltijas jūras reģiona programmas projekts "Baltijas Zaļā josta".

The young storks learn how to fly

Hayfields, yellow cornfields and also bird voices indicates that summer is in its peak. No more Cockoo, Corncrake or the Thrush Nightingale voice can be heard. Only Common House Martins and Barn Swallows loudly try to teach their young ones how to live. White stork chicks that now are put under our watch are too no more to look after. Very soon they will fly away from their nest to try out their luck in survival. Let’s watch together how the first jump into unknown will turn out!

Live broadcast shows the life of white storks

New web camera has been installed by a white stork nest in Slītere National Park. The live broadcast can be seen here. The broadcast from the nest is made possible within a framework of The Baltic Sea Region Programme project “Baltic Green Belt”. Nature Conservancy Agency realized project “Baltic Green Belt” educational activities about nature in Slītere National Park territory. During this project they offer a chance to watch nature in live broadcast as well as filmed fragments about animal lives in the wild. Broadcast from the White Stork nest is the second live broadcast in the Internet co-financed by the project. Since last year, on the roof of the Slītere Lighthouse was installed other web camera showing vast landscape on forests and the Baltic Sea. To raise people awareness for nature conservation, since 2010 in this web page and popular site www.youtube.com we publish videos on wild animal life.
Only two White Stork families nest in Slītere National Park. This very common bird is rarely seen here as most of the Slītere National Park territory is covered with forests. White Stork is a bird that needs open landscape. However, White Stork shy cousin Black Stork can be seen more often in Slītere National Park as dense forests with natural watercourses and swamps is very suitable for this bird.

Slīteres stārķēni mācās lidot

Vasara ir pilnbriedā. Par to liecina ne tikai nopļautās pļavas un dzeltenie labības lauki, bet arī putnu balsis. Vairs nekūko dzeguze, negriež grieze, nepogo lakstīgala. Vien čurkstes un bezdelīgas skaļi kārto jaunuļu ierindas uz vadiem. Slīteres baltie stārķēni savā ligzdā, kas nu izlikta apskatei visai pasaulei, arī vairs nav ne sildāmi, ne pieskatāmi. Pavisam drīz tie izlidos no ligzdas, lai paši izmēģinātu laimi medībās. Vērosim kopā, kā notiks pirmais lēciens nezināmajā!

Balto stārķu kamera tiešsaistē rāda putnu dzīvi

 Slīteres nacionālā parka teritorijā uzstādīta tīkla kamera pie baltā stārķa ligzdas. Stārķu dzīvi tiešsaistē var vērot šeit. Tiešraide no baltā stārķa ligzdas notiek Baltijas jūras reģiona programmas projekta „Baltijas Zaļā josta” ietvaros. Dabas aizsardzības pārvalde realizējot projekta „Baltijas Zaļā josta” dabas izglītības aktivitātes Slīteres nacionālā parka teritorijā,  piedāvā internetā vērot dabu tiešsaistē, kā arī slēpti filmētu dzīvnieku dzīves fragmentus. Balto stārķu kamera ir otrā šī projekta līdzfinansētā tiešraide internetā. Kopš pērnā gada sākuma darbojas pirmā tīkla kamera, kas uzstādīta uz Šlīteres bākas jumta, rādot plašu ainu uz mežiem un Baltijas jūru pie apvāršņa. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas aizsardzībai, kopš 2010. gada sākuma šajā vietnē, kā arī populārajā vietnē www.youtube.com publicējam video klipus, kuros redzamas slēpti filmētas, dabiskas dzīvnieku dzīves ainas savvaļā.

 Slīteres nacionālajā parkā ligzdo tikai divas balto stārķu ģimenes. Latvijā visai izplatītais putns šeit nav bieži sastopams, jo lielākā daļa Slīteres nacionālā parka ir klāta mežiem. Baltais stārķis ir atklātu ainavu putns. Jāpiezīmē, ka Slīteres nacionālajā parkā biežāk sastopams baltā stārķa radinieks biklais melnais stārķis, jo Slīteres nacionālā parka mazskartie meži ar dabiskām ūdenstecēm un purviem ir ļoti piemērota dzīvotne šim putnam.

The Hind in the Baltic Sea

Its evening and the hind can finally leave forest and come out on the beach to refresh itself from heat, insect stings and thirst. You can see that this hind really enjoys this swim. Summer is the time when blood-sucking insects like mosquitoes, gadflies and black flies make life harder not only for humans but for animals too. It is also the time for giving birth to and raising their young ones. Brackish sea water is mineral-rich and deer likes it. It not only quenches thirst but also compensates lack of minerals and salt as well as heals. The sea is the only natural source for salt in Latvia. Predators receive salt while eating meat. Herbivores need to look for other sources – salt lick provided by hunters or the sea.

httpv://www.youtube.com/watch?v=cvc1wCCTCtE

Briedis Baltijas jūrā

Ir vakars. Staltbriežu govs beidzot var atstāt mežu un iznākt jūrmalā, lai atveldzētos no karstuma, kukaiņu kodumiem, slāpēm. Video redzamā briežu māte acīmredzami izbauda peldi. Vasara ir laiks, kad asinssūcēji kukaiņi - odi, dunduri, knišļi jeb miģeles nedod mieru ne dzīvniekiem, ne cilvēkiem. Arī bērnu radīšanas un audzināšanas laiks. Iesāļais Baltijas jūras ūdens ir minerālvielām bagāts, tāpēc briedim ļoti garšo. Jūras ūdens ne tikai veldzē slāpes, bet arī kompensē minerālvielu, arī sāls zudumus dzīvnieka organismā, dziedē ievainojumus. Latvijas dabā vienīgi jūras ūdens ir dabīgs sāls avots. Plēsēji uzņem sāli, ēdot gaļu. Zālēdājiem jāmeklē citi avoti – mednieku izlikts laizāmais sāls vai jūra.
httpv://www.youtube.com/watch?v=cvc1wCCTCtE

The Goshawk

Watch how Goshawk Accipiter gentilis feed on deer hunted down by wolf. It is dangerous to sit on the ground so hawk keeps looking around while ripping off pieces of meat.

Goshawk is common bird in Latvia however since the first half of 20^th century the number has decreased. From 1901 till 1944 people could get money for each shot or caught Goshawk. It was considered ‘hazardous’ because it mostly feed on chickens. 

Ornithologists believe that the number has decreased because in the year 1990 large collective farms (kolkhoz) were liquidated. By the farms always gathered pigeons and other birds Goshawk feed on. There was at least one Goshawk on farm that lived near it. After farm liquidation Goshawk too had to find other feeding places, this is why they can be seen in cities hunting pigeons, crows and other birds.

For now in Latvia nest 2000-3000 pairs while 4000-5000 spend winter here.  The difference is because birds come to Latvia from north and east to spend winter.

httpv://www.youtube.com/watch?v=DJ8gyCwp66A

The Brook Lamprey

The Brook Lamprey is quite common in Latvia, however, you may spot it only in the beginning of summer when they gather at spawning areas. Brook Lamprey presence indicates water quality as they do not live in polluted water. There are still enough clean water bodies in Latvia, while in West Europe this species is rare and specially protected.
The Brook Lamprey is the smallest of all three lamprey species found in Latvia (it rarely reaches 20 cm) and is different from River Lamprey and Sea Lamprey. Brook Lamprey is non-parasitic so they do not feed on other fish. It never travels and spends all his 6-7 year long life in one brook. Moreover, Brook Lamprey spends most of his life as ammocoete buried in mud. Here they feed on detritus – remains of plants and animals. The River Lamprey almost never leaves the sandy or sludgy riverbed. Ammocoete doesn’t have eyes so it may be mistaken for a worm. Only in the end of their life they turn into adults, alimentary canal reduces so they stop feeding and put all their strength into the last great event – spawn. It is interesting that ammocoete is always bigger than adult Brook Lamprey. Sometimes they spawn immature and it’s called neothenia. They start spawning at the beginning of summer when water gets warmer. Spawning site is pebbly overfall that is fixed up by male lampreys pulling some stones away making small fossula for spawning. Fertilization happens when male suck up to females head and their bodies intertwine.
People do not use this lamprey subspecies for food as the secretion from gland within its skin is poisonous and the poison does not decompose in high temperatures.

httpv://www.youtube.com/watch?v=SZjj2TfRu3M

The Water Vole

The species name water vole from Latin Arvicola terrestris can be translated as „inhabitant of the ground” and really this animal spends most of its life in burrows as a typical rodent. As the species name suggests it is connected with water. However, in late autumn this small animal can wander far away and settle down at very dry potato field or orchard. Here they dig burrows like moles and those who do not know may mistake water vole burrows with molehills. Molehills usually are more or less round while water voles burrows are oblong. At steep slopes vole make a den in a burrow while at lower places they build it in grass. In winter the den is made under snow and after it melts down it can be found as round grass ball lying about in a meadow.  In front of their burrow water vole make something like a lawn – they make a small area with shortly gnawed grass. On the bank or grass shrub they develop “dining tables” where they gather and eat food they’ve found nearby. When the tasty part has been eaten the vapid parts are left behind and develop a layer.

In natural habitats they feed on reed and yellow water-lily rootstock, rush, arrowheads, sedge seeds, etc. Sometimes they catch some insects, snails or small fish. In good circumstances they mate several times a year and sometimes have up to 10 baby voles. At some places they may do damage to gardens if they are too much, but we should not forget that water vole is a very important part of ecosystem. They develop burrows that are used by different insects, amphibians and small mammals. They are valuable food for different animals. Using modern technologies we may decrease the harm done by Water Voles, but by exterminating these animals we would cause serious damage to nature and lose very significant and interesting species.

httpv://www.youtube.com/watch?v=8fcNVX2t1EM

Ūdeņu strupaste

Ūdeņu strupastes jeb ūdensžurkas sugas nosaukums Arvicola terrestris tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „zemes apdzīvotājs”, un tiešām lielāko daļu mūža tā pavada pašas raktās pazemes alās un ir tipisks grauzēju kārtas pārstāvis. Kā jau sugas nosaukumā minēts, tai ir vistiešākais sakars ar ūdeņiem. Tiesa, vēlā rudenī un ziemā tā mēdz aizklīst tālu prom un bieži apmetas pavisam ‘sausā’ kartupeļu lauka malā vai ābeļdārzā.   Te tā pazemē rok alas kā kurmis un nezinošs cilvēks ūdensžurkas rakumus viegli  sajauks ar kurmja rakumiem. Kurmja izmestā zemes kaudze ir regulāra, vairāk vai mazāk apaļa, kamēr ūdensžurkas rakums parasti garenstiepts. Stāvos krastos midzeni iekārto alās, zemākās vietās veido lodveida midzeņus  grīšļu ciņos. Ziemā migas atrodas zem sniega un pēc sniega nokušanas tās kā apaļas zāļu bumbas mētājas pļavā. Ūdeņu strupastes alas priekšā „iekopj” mauriņu, pēc kura var pazīt, ka šo alu apdzīvo ūdensžurka- tās izveido laukumiņu ar īsi apgrauztu zāli. Krastā un uz grīšļu ceriem atrodami „barības galdiņi” – vietas, uz kurieni no tuvākās apkārtnes tiek nesta barība  un notiesāta. Pēc garšīgās daļas apēšanas negaršīgā daļa tiek pamesta un izveido klājienu.

Dabiskajos biotopos barojas ar niedru un dzelteno lēpju sakneņiem, meldriem, bultenēm, grīšļu sēklām utt. No dzīvnieku valsts barības biežāk uzēd pa kukainim, gliemim, mazai zivtiņai. Labvēlīgos apstākļos vairojas vairākas reizes gadā, metienā var būt arī 10 mazuļi. Vietumis, savairojoties ievērojami kaitē dārzniekiem, tomēr nedrīkstam aizmirst, ka ūdeņu strupaste ir ļoti svarīga ekosistēmas sastāvdaļa. Tā ar savu darbību veido alas, kuras kā slēptuvi izmanto kukaiņi, abinieki un sīkie zīdītāji. Ūdensžurkai ir nepārvērtējama vieta plēsīgo zīdītāju un putnu ēdienkartē. Izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas, varam samazināt ūdensžurku kaitīgo ietekmi uz lauksaimniecību, bet iznīcinot ūdensžurku pavisam, mēs neizbēgami nodarītu būtisku kaitējumu dabai un zaudētu ļoti nozīmīgu un interesantu sugu.

httpv://www.youtube.com/watch?v=8fcNVX2t1EM

Vistu vanags

Video materiālā pavērojiet, kā vistu vanags Accipiter gentilis mielojas pie vilku nomedīta brieža. Uz zemes sēdēt ir bīstami, tāpēc vanags nemitīgi raugās apkārt, veikli raujot gaļas gabaliņus,

Vistu vanags Latvijā ir samērā parasts putns, taču to skaits ir ievērojami mazāks nekā 20. gs. pirmajā pusē. No 1901. līdz 1944. gadam par nošautu vai lamatās noķertu vistu vanagu maksāja pat prēmijas. Vistu vanags tika uzskatīts par „kaitīgu”, jo ir regulārs lauku viensētu „ciemiņš”.

Ornitologi uzskata, ka vistu vanagu skaits samazinājies, jo 1990. gados likvidēja kolhozu lopu fermas. Pie fermām vienmēr uzturējās putni, kurus barībā izmantoja vistu vanags, piemēram, mājas baloži. Caurmērā uz katru fermu bijis pa vistu vanagam, kurš tur barojies un tuvumā dzīvojis. Pēc fermu likvidācijas arī vistu vanagiem nācās meklēt citas barošanās vietas, tādēļ mūsdienās tas nereti novērojams pilsētu teritorijās, veikli medījot baložus, vārnas un citus putnus.

Šobrīd Latvijā ligzdo 2000-3000 pāri, taču ziemo 4000–5000 putnu. Tas izskaidrojams ar to, ka pārziemot uz Latviju atlido gan ziemeļu, gan austrumu populāciju putni.

httpv://www.youtube.com/watch?v=DJ8gyCwp66A

Strauta nēģis

Strauta nēģis ir samērā plaši izplatīts Latvijas teritorijā, bet pamanīt to var vienīgi vasaras sākumā, kad tas pulcējas nārsta vietās. Strauta nēģis ir tīra ūdens indikators, piesārņotos ūdeņos nedzīvo. Latvijā vēl netrūkst tīru, nepiesārņotu ūdeņu. Rietumeiropā kļuvis rets un ir īpaši aizsargājama suga.

Strauta nēģis ir mazākais no Latvijā sastopamajām trim nēģiem (tas reti sasniedz 20 cm garumu) un atšķiras no upes un jūras nēģiem ar to, ka strauta nēģa dzīves ciklā nav pusparazitārās stadijas, kuras laikā upes un jūras nēģi piesūcas dzīvām zivīm un pārtiek no to ķermeņa šķidrumiem un muskuļiem. Strauta nēģis nekur neceļo un visu savu max. 6-7 gadus ilgo mūžu pavada vienā un tai pašā strautā. Pie tam, strauta nēģis mūža lielāko daļu pavada kāpura stadijā ieracies strauta dūņās. Te tas barojas filtrējot detrītu, kuru veido augu un dzīvnieku atliekas. Upes nēģis smilšaino vai dūņaino grunti tikpat kā nekad nepamet. Nēģa kāpuram nav acu un tas viegli noturams par tārpu. Tikai mūža nogalē kāpurs pārvēršas pieaugušā stadijā, tam reducējas gremošanas trakts, nēģis pārstāj baroties un visi spēki tiek veltīti pēdējam lielajam (lielākajam notikumam nēģa mūžā) – nārstam. Interesanti, ka kāpuri vienmēr ir lielāki par pieaugušajiem. Reizēm nārsto nepieauguši - kāpura stadijā (neotēnija). Nārstot sāk vasaras sākumā, kad ūdens iesilst virs 15⁰C temperatūrai. Par nārsta vietu izvēlas oļainu straujteci, kuru tēviņi ‘labiekārto’, izvācot lielākus oļus un izveidojot nārsta bedrīti. Apaugļošana notiek tēviņam uz mirkli piesūcoties mātītes galvai un savijoties abiem ķermeņiem kopā.

Cilvēki strauta nēģi neēd, tāpēc, ka tā ādā esošo dziedzeru sekrēts ir indīgs un inde karsējot nesadalās.

httpv://www.youtube.com/watch?v=SZjj2TfRu3M