Kritušo dzīvnieku pirmie parasti atrod vietējais kraukļu pāris. Kraukļi barību bieži vien slēpj pat vairākus simtus metru attālumā no ēsmas. Tas ir barības krājums nebaltām dienām. Apkārt lēkā lielā zīlīte. Interesanti ir tas, ka šī turas atsevišķi no zīlīšu bara, kurā uzturēties būtu drošāk. Acīmredzot laika apstākļi spiež mainīt ieradumus. Zīlīte vienas aukstas nakts laikā var zaudēt 10% no svara. Taču šī zīlīte ir paēdusi, tāpēc nonosals.
[download id="42"]
Lai apzinātu par apdraudētu uzskatītās Baltijas jūras ērgļu populācijas stāvokli, 1976. gadā Zviedrijā tika iniciēta starptautiska gredzenošanas programma, kuras ietvaros ērgļus gredzeno ar krāsainiem gredzeniem (skatīt attēlu). Ar optisko ierīču palīdzību tie ir nolasāmi no attāluma. Iegūtie dati ļauj sekot putnu izplatībai, to izdzīvošanas sekmēm un citiem populāciju raksturojošiem lielumiem. Jūras ērgļu piesaistei izmanto kritušus dzīvniekus, ar kuriem tie labprāt barojas. Programmai pievienojušās Baltijas jūras valstis, Norvēģija un Baltkrievija. Latvija programmai pievienojās 1984. gadā. Gredzenu nolasīšana uzsākta Ķemeru nacionālajā parkā, Slīteres nacionālā parka speciālisti programmai pievienojās 2008. gadā.
Izmantojot izdevību nolēmām novietot webkameru ērgļu piesaistes punktā, dodot iespēju arī jums ieskatīties šo lielo putnu dzīvē.
 |
Jūras ērglis - lielākais no Latvijā sastopamajiem ērgļiem. Spārnu izpletums līdz 2,4 m. Lidojumā uzkrītoši plati spārni. Apspalvojums brūns. Pieaugušajiem putniem aste balta, jaunajiem astes spalvas raibas, stūrspalvu gali ar tumšāku joslu. Aste ķīļveidīga (skatīt palīgu jūras ērgļa noteikšanai. Izmantots: Svensson L., Grant P.J., Mullarney K., Zetterström D. 1999(a). Collins Bird Guide: the Most Complete Field Guide to the Birds of Britain and Europe. HarperCollinsPublishers, London). Pārtiek no zivīm, putniem, zīdītājiem. Ziemā labprāt barojas ar kritušiem zvēriem. Medī no novērošanas vietas vai zemā lidojumā. |
 |
Klinšu ērglis - nedaudz mazāks par jūras ērgli. Spārnu izpletums 2,2 m. Apspalvojums tumšbrūns, galvasvirsa un skausts zeltaini dzelteni. Aste noapaļota. Jaunajiem, dzimumgatavību nesasniegušajiem putniem aste gaiša ar tumšu apmali. Pieaugušajiem astes spalvas pelēkas ar tumšām joslām (skatīt palīgu klinšu ērgļa noteikšanai. Izmantots: Svensson L., Grant P.J., Mullarney K., Zetterström D. 1999(a). Collins Bird Guide: the Most Complete Field Guide to the Birds of Britain and Europe. HarperCollinsPublishers, London). Pārtiek no putniem un zīdītājiem, ziemā arī kritušajiem zvēriem. |
Klinšu un jūras ērgļi ligzdot sāk ne ātrāk kā piektajā dzīves gadā. Ērgļu mātītes ir augumā lielākas par tēviņiem.
Ziemās ērgļi klejo plašās teritorijās. Slīteres nacionālajā parkā sastaptie jūras ērgļi gredzenoti Igaunijā, Somijā un Lietuvā.
Ērgļu dzīvē svarīgākā maņa ir redze. Ērgļiem ir salīdzinoši lielas acis (skatīt attēlu). Varens ierocis ir gariem, spēcīgiem nagiem bruņotās kājas. Sakampis medījumu ērglis tajā ielaiž nagus un ritmiski kustinot pirkstus iespiež asos nagus upura ķermenī. Knābis ir tikai ‘gaļas plēšamais āķis’. Kritušie zvēri nodrošina ērgļus ar viegli pieejamu un augstvērtīgu barību. Maita vairs nav jāķer, pie tam tiek izslēgta iespēja gūt traumu, kā tas mēdz notikt ērglim medījot, tāpēc bieži vien pie krituša zvēra, cerībā uz vieglu maltīti sapulcējas vairāki ērgļi vienkopus. Te sākas konkurence par labāko vietu pie ‘galda’. Priekšroka parasti ir vecākajiem un stiprākajiem putniem, bet mēdz būt arī izņēmumi. Ērgļu savstarpējās attiecības padara ērgļu vērošanu par aizraujošu nodarbi.
In winter each of us have seen large mammals through the car window, but how with the snow blankets coexists small animals: insectivores - shrews and moles, rodents – mice and voles, small carnivores?Moles are active all winter. They use the opportunity to live above ground, installing their cave just below the snow. Moles continue to feed on earthworms and insects. From one compartment to another moles move through the walkways dag into the snow. Shrews’ rapid metabolism causes them to be in continuous motion for foraging. These animals do not dig aisles themselves, but use spaces below the strains, fallen trees, and small rodents’ caves. While strong frost shrews may stay on the snow surface just a few minutes, otherwise it chills to the bone. Russian zoologist A. Formozovs describe how ferret startled voles when get onto the snow surface, manage to outrun only four meters when freeze.
Under the snow, rodents feel so good that they even reproduce. In the snow caves accumulates feed residues, which form a kind of fixtures. Snow caves and installed nesting ice. Frozen snow protect mice’s nest even from foxes. Snow crust prevents foxes from breaking into the mouse’s cave. Of course, foxes are just one of the predators who are longing for mice drumsticks. Ermines and weasels can occur at any time and place. Predators’ long, slim body is ideally suited to prowl through rodent caves. Largest ferrets and minks are more robust hunters - destroying rodents cave network. Mice nesting dig out martens, foxes, raccoon dogs and wolves. Above the snow ravens, crows and buzzards waylay rodents.
Vigo Kangars, explorer
Lielos zīdītājus ziemā katram no mums nācies novērot kaut vai pa automašīnas logu, bet kā ar sniega segu sadzīvo mazie zvēriņi: kukaiņēdāji – ciršļi un kurmji, grauzēji – strupastes un peles, sīkie plēsēji? Slēpojot mežā, bieži nākas šķērsot, to sīkās pēdu virtenītes.
Kurmji ir aktīvi cauru ziemu. Tie izmanto radušos iespēju dzīvot virszemē, savas alas ierīkojot tieši zem sniega segas. Kurmji turpina baroties ar sliekām un kukaiņiem, kurus medī nedzīvajā zemsedzē. No viena barošanās iecirkņa uz citu kurmji pāriet, izmantojot sniegā ierīkotas ejas.
Ciršļu straujā vielmaiņa liek tiem atrasties nepārtrauktā kustībā barības meklējumos. Šie dzīvnieciņi paši ejas sniegā nerok, bet izmanto tukšumus zem celmiem, kritušiem kokiem, kā arī sīko grauzēju alas. Reizēm lielākus attālumus tie pārvar, pārvietojoties pa sniega virsmu. Tas ir riskanti, ne tikai tāpēc, ka dzīvnieciņu var pamanīt un noķert plēsējs. Stiprā salā uz sērsnas nonācis cirslis tur drīkst uzturēties vien dažas minūtes, citādi tas nosalst. Pēc termodinamikas likumiem – mazāks ķermenis atdziest ātrāk. Arī daudz lielākās strupastes, lielā salā nokļuvušas virs sniega, sastingst. Krievu zoologs A. Formozovs apraksta gadījumu, kad sermuļa izbaidītas strupastes, nonākušas sniega virspusē, paspēj noskriet vien četrus metrus, līdz salā sastingst. Vietās, kur sniega sega saglabājas ilgi, tā visā biezumā caurausta grauzēju alām. Uzkrītot svaigam sniegam, tiek atjaunotas izejas sniega virspusē. Tās kalpo alu sistēmas ventilācijai. Zem sniega grauzēji jūtas tik labi, ka pat vairojas. Sniega alās uzkrājas barības atliekas, kuras veido savdabīgu armatūru. Alas un sniegā ierīkotās migas apledo. Saledojušais sniegs spēj pasargāt peļu migu pat no lapsas. Izveidojoties sērsnai, tās spiestas mainīt ēdienkarti, jo sērsna neļauj lapsām, kā ierasts, ar triecienu cauri sniegam ielauzties peles alā. Gadījumā, kad alternatīvais barības avots nav pieejams pietiekamā daudzumā, lapsas sāk badoties, neraugoties uz to, ka zem sniega peļu ir papilnam.
Protams, lapsas ir tikai viens no plēsējiem, kurš kāro peļu šķiņķīšus. Zebiekstes un sermuļi var parādīties jebkurā laikā un vietā. Šo plēsēju garais, slaidais ķermenis ir ideāli piemērots ložņāšanai pa grauzēju alām. Augumā lielākie seski un ūdeles medī robustāk - sagraujot grauzēju alu sistēmu. Peļu migas atrok caunas, lapsas, jenotsuņi un vilki. Virs sniega grauzējiem uzglūn kraukļi, vārnas un peļu klijāni.
Vigo Kangars, pētnieks
Latvijas Entomoloģijas biedrība par Gada kukaini’ 2010 ir izvēlējusies parasto skudrulīti Thanasimus formicarius, kas Gada titulu ir ieguvis, lai Starptautiskajā bioloģiskās daudzveidības gadā pievērstu sabiedrības uzmanību mežos dzīvojošo kukaiņu dažādībai un to savstarpējām attiecībām. Tas ir īpaši svarīgi tieši tagad, kad Latvijā tik ļoti ir pieaugusi mežu zāģēšanas intensitāte, kas var atstāt paliekošu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību. Atšķirībā no čemurziežu dižtauriņa pagājušajā gadā un lielā dižkoksngrauža aizpērn, skudrulītis ir pavisam parasta vaboļu suga, tādēļ tas ir viegli novērojams ikvienam vērīgākam dabā gājējam. Parastais skudrulītis ir neliela, 7-10 mm gara vabole ar slaidu, koši krāsotu un maziem matiņiem viscaur klātu ķermeni. Ja rūpīgi ieskatās, tad redzams, ka skudrulītis ir sarkans, taču tam ir liela melna galva, tikpat melni segspārni ar sarkanu pamatni un divām baltām šķērsjoslām. Šāda uzkrītoši kontrastaina krāsojuma dēļ citās zemēs skudrulīšu dzimtas vaboles mēdz dēvēt arī par “raibvabolēm”, bet latvisko nosaukumu tas, domājams, ir ieguvis, pateicoties savai līdzībai ar visiem labi zināmajām rūsganajām mežaskudrām. Vislīdzīgākā ir šo divu kukaiņu uzvedība – abi ir plēsīgi un nemitīgi atrodas kustībā, jau no agra pavasara skujkoku mežos ložņājot pa koku stumbriem, kritalām, celmiem un pat jau sagatavotu zāģmateriālu rindām, kur meklē dažādus sīkus bezmugurkaulniekus. Skudrulītis pārtiek galvenokārt no mizgraužiem - pieaugusi vabole dzīvo dažus mēnešus un šajā laikā katru dienu var apēst pa vairākiem mizgraužiem. Turpat stumbra virsmas spraugās tiek dētas olas, no kurām izšķīlušies kāpuri arī ir plēsīgi un uzmeklē mizgraužu kāpurus zem mizas, viņu pašu ejās. Tādēļ nav brīnums, ka jau izsenis mežkopji uzskata šo nelielo vaboli par ļoti noderīgu kukaini. Mizgraužu masveida savairošanās laikā skudrulītis nevarēs strauji ierobežot to skaitu, tomēr tas nenoliedzami ir viens no svarīgākajiem mizgraužu dabiskajiem ienaidniekiem. Kādā veidā skudrulītis zina, ka uz konkrētā koka ir atrodami mizgrauži? Izrādās, tas prot atpazīt mizgraužu izdalītās viegli gaistošās vielas feromonus, ko tie izmanto, lai sazinātos savā starpā. Tāpat skudrulītis spēj atpazīt kalstošu koku izdalītās smaržas terpēnus. Tieši uz šādiem novājinātiem un kalstošiem kokiem dzīvo mizgrauži, un skudrulītis tos var veikli atrast.
Turpretī cilvēkiem novājinātus, kalstošus kokus mežā ne vienmēr sākumā ir iespējams tik viegli atpazīt, parasti daudz pamanāmāki ir jau nokaltuši, sausi koki. Ieraugot šādus sausokņus, visbiežāk – egles, bieži tiek nodomāts – tūlīt jāzāģē, jāved prom no meža. Taču mizgrauži šādus kokus visdrīzāk jau ir pametuši, toties to dabiskie ienaidnieki un tostarp skudrulītis gan var vēl tur mitināties. Latvijas Entomoloģijas biedrība šogad stāstīs par šo un citām skudrulīša dzīvesstāsta epizodēm, par to, kā atšķiras kukaiņu savstarpējās attiecības un daudzveidība dabiskā un koksnes ražas iegūšanai apsaimniekotā mežā. Aicinām sūtīt ziņas par skudrulīša novērojumiem portālam dabasdati.lv vai tieši Latvijas Entomoloģijas biedrībai.
Latvijas Entomoloģijas biedrība ir brīvprātīga, zinātniska biedrība, kas apvieno Latvijas un ārvalstu profesionāļus un amatierus, kuri pēta un aizsargā kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. Tās biedri jau kopš 1999. gada nominē Gada kukaiņus un kopš 2008. gada arī citus Gada bezmugurkaulniekus ar mērķi izglītot plašāku sabiedrību.
Kristaps Vilks
Latvijas Entomoloģijas biedrība
Papildus informācija pa epastu: kristaps.vilks@lu.lv
We have always been attracted to the unknown. Traditionally humans wanted to be present at the most concealed natural processes. This possibility was originally given by films about nature, but animals there are mostly provoked, so we obtained a false sense of natural phenomena. Once, to observe the animals and birds, researchers had to sit long hours in uncomfortable hides in the rain and wind and frost. Now, the new technology offers opportunities to observe natural processes without leaving their homes. This is made possible by web and video cameras, which are installed at the observation site, allowing to obtain an undistorted information. Recently, this practice has reached the Baltic countries and Latvia; remember the projects at the black stork nests in Estonia and the opportunity to watch the lesser spotted eagle nesting here in Latvia. Since the beginning of January within the project of Baltic Green Belt it is possible to watch the landscape live from the lighthouse of Slitere. Second video camera will be installed in various locations, which are visited extensively by birds and other animals, allowing to look into SNP bird and mammal world. We will pick out the most interesting fragments so you will be able to watch this footage with enclosed comments of a researcher. Vigo Kangars, the researcher
Lighthouse of Slitere is located 100 meters above sea level, five kilometers from the Baltic Sea, from which Sliteres National Park forests and the sea can be seen. To watch this breadth, there is no need to go to the Northern Kurzeme. Now, thanks to the project "Baltic Green Belt", every Internet user can see it any time by clicking http://nano.slitere.lv/baltic-green-belt-2/see-for-yourself/live-broadcast Currently the Bluff of Slitere Blue Hills is covered with snow. Sometimes the sky is gray as the mouse coat; occasionally clouds blossom out as colored flowers.
But what happens in the forest you will soon find out, by reading and watching remotes from animal feeding, nesting, breeding places.
100 metri virs jūras līmeņa, pieci kilometri no Baltijas jūras krasta atrodas Šlīteres bāka, no kuras pārredzami Slīteres nacionālā parka meži, redzama jūra un kuģi. Lai vērotu šo plašumu, nav jādodas ceļā uz Kurzemes ziemeļiem. Tagad, pateicoties projektā "Baltijas Zaļā josta" īstenotajai iecerei, to var redzēt ikviens interneta lietotājs jebkurā laikā uzklikšķinot ŠEIT . Šobrīd Šlīteres Zilo kalnu krauju sedz sniegs, kas nemitējas snigt kopš Jaunā gada. Debesis brīžam ir pelēkas kā peles kažoks, brīžam atplaukst krāsainās mākoņu puķēs.
Bet to, kas notiek meža biezoknī jau pavisam drīz varēs uzzināt, lasot un skatot reportāžas no notikumu vietām – dzīvnieku barošanās, ligzdošanas, riesta vai citām viņu dzīves aizkulisēm.
