Putnu dienas Ziemeļkurzemē

Dabas aizsardzības pārvalde aprīlī organizē vairākus Putnu dienām veltītus pasākumus Dundagas novadā un Ventspilī. Sestdien, 13. aprīlī plkst. 10:00 pārvaldes ornitologs Helmuts Hofmanis gaida visus dabas draugus Kolkaragā. Kolkasrags ir viena no slavenākajām putnu migrācijas vērošanas vietām Latvijā, tāpēc būs ko redzēt!

 Ventspils muzejā visu aprīli notiek nodarbības pirmskolas un sākumskolas vecuma bērniem par Gada putnu kākauli. Jau par tradīciju kļuvusi Ventspils muzeja un Dabas aizsardzības pārvaldes (turpmāk –Pārvalde) sadarbība, veidojot saistošas un izglītojošas nodarbības, kas veltītas Gada putnam. Nodarbību cikls sākas ar zinātniskas ievirzes ornitologa lekciju par Gada putnu, kas domāta dabas mācības skolotājiem un dabas pulciņu vadītājiem. Par kākauli 9. aprīlī stāstīja ornitoloģe Antra Stīpniece. Pēc tam vairākas reizes nedēļā, atkarībā no pieprasījumu, muzeja pedagoģe Ilva Buntika (pieteikt nodarbību pa telefonu 29590093) vada bērniem saprotamas un interesantas nodarbības, kas gatavotas ar Pārvaldes dabas pētnieku palīdzību. Nodarbībās bērni uzzina, kā putns izskatās, ko tas ēd, kur ligzdu vij un kā pārziemo. Allaž atrodas darbiņš arī rokām gan putnu zīmējot, gan veidojot.

 Pārvaldes speciālistu vadībā notiek nodarbības Dundagas un Kolkas skolā. Šodien Dundagas sākumskolas un pamatskolas bērni spēlēja spēli par bezdelīgu migrāciju, kā arī darbojās viktorīnā „Vai pazīsti putnu balsis?”. Savukārt pie Kolkas bērniem būsim 24. aprīlī, lai kopīgi būvētu putnu būrīšus.

 Pavasaris atnācis kopā ar putniem, tāpēc esi vērīgs, skaties dabā un piedalies Pārvaldes dabas vērošanas programmās!

Pasākumos ar aprīkojumu palīdz LEADER projekts ""Ceļojošā dabas klase”- mobils, interaktīvs dabas izziņas nodarbību aprīkojums".

Paldies Dāvidpļavas talciniekiem!

Talkā strādājām turpat divi desmiti dabas draugu. Paldies par darbu un saturīgi kopā pavadīto laiku!

Piedalies fotokonkursā "Slīteres nacionālajam parkam 90 gadi"!

Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija un žurnāls „Vides Vēstis” aicina piedalīties fotokonkursā „Slīteres nacionālajam parkam 90 gadi”. Labākie fotokonkursa darbi tiks izvietoti izstādē Latvijas Dabas muzejā, pēc tam izstāde ceļos pa Latvijas izstāžu zālēm, skolām un kultūras centriem. Galvenā balva  - dāvanu karte Ls 300 vērtībā pirkumam Baltijas fotoservisā. Katrs dalībnieks var iesniegt piecas 30x40 cm fotogrāfijas. Darbi jāiesniedz līdz 7.oktobrim Latvijas Dabas muzejā – Rīgā, K.Barona ielā 4 vai Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas birojā – Dundagas novada „Šlīteres mežniecībā” vai jāsūta pa pastu uz žurnāla „Vides Vēstis” redakciju Rīgā, Ausekļa iela 1-1, LV-1010 ar norādi „Fotokonkurss” (pasta zīmogs 5.oktobris).

Fotogrāfijas tiks vērtētas četrās kategorijās:

1. Slīteres nacionālā parka ainavas – jūra, piekraste, meži, purvs, ciemi.
2. Cilvēki Slīterē – dabas sargi, zvejnieki, vietējie iedzīvotāji, ceļotāji u.c.
3. Slīteres flora – augi, sūnas, ķērpji, sēnes
4. Slīteres dzīvnieki – kukaiņi, abinieki, rāpuļi, zivis, putni un zvēri

 Oktobra nogalē Latvijas Dabas muzejā notiks fotoizstādes atklāšana, labāko fotogrāfiju autoru apbalvošana, bet kā centrālais notikums - katras kategorijas uzvarētāju savstarpējā sacensība jeb „Milžu cīņa” un tad skatītāju balsojumā tiks noteikts, kuras fotogrāfijas autors iegūs lielo balvu. Fotoizstādi varēs aplūkot līdz 2013.gada beigām. Nolikums šeit.

Pasaules ūdens dienas pārgājiens apkārt Moricsalai

Sestdien, 23. martā plkst. 11:00 notiks Pasaules Ūdens dienai veltīts pārgājiens apkārt Moricsalai. Pārgājiena dalībnieki aicināti pulcēties Usmas ezera krastā Ventspils novada Usmas ciema pludmalē.

 Pasaules ūdens diena ik gadu tiek atzīmēta 22. martā. 2013.gads ir Apvienoto Nāciju Starptautiskais ūdens sadarbības gads. Lai cilvēki sadarbotos ar mērķi saprātīgi lietot ūdens resursus, tos nepiesārņot un izturēties saudzīgi pret ūdenī sastopamajām augu un dzīvnieku sugām, nepieciešams mācīties. Izglītojošā pārgājiena maršruts vedīs pa Usmas ezera ledu no Usmas ciema pludmales (stāvlaukums aiz baznīcas) uz Moricsalas piekrasti. Apiesim noslēpumainajai salai apkārt, runāsim par simtgadīgo Moricsalas dabas rezervātu: kāda loma rezervāta dabas daudzveidībā ir faktam, ka tas atrodas uz salas? Kādi dzīvnieki mājo ezerā un kādi uz salas? Kas ir ekosistēmas un kas tie tādi - ekosistēmu pakalpojumi?

 Vispiemērotākie šim pārgājienam būs silti, ūdensnecaurlaidīgi apavi, silts apģērbs, kas aiztur vēju un aukstumu, bet netraucē kustības. Pasākums nenotiks, ja būs stipri nokrišņi un spēcīgs vējš, kā arī, ja ledus segas biezums un izturība nenodrošinās drošu pastaigu. Pārgājiena garums - aptuveni 5 km. Gids – zoologs Vilnis Skuja, telefons uzziņām 29365230.

 Moricsalas dabas rezervāts dibināts 1912. gadā un ir Latvijas vecākā aizsargājamā dabas teritorija. Salu apmeklēt nav atļauts, jo dabas rezervāti ir teritorijas, kurās pieļaujama cilvēku klātbūtne vien pētniecības un apsaimniekošanas nolūkos. Taču Usmas ezera Luziķērtes līcis ir Moricsalas dabas rezervāta regulējamā režīma zona, kurā atļauts braukt ar airu laivām, makšķerēt un arī staigāt pa ledu, kad ledussega ir droša.

Latvijā novērots jūras ērglis – vecuma rekordists

Pagājušajā nedēļā interesantus jaunumus mums sarūpēja Helmuts Hofmanis un Māris Maskalāns, kas Slīteres nacionālā parka teritorijā pie ērgļu piebarošanai iekārtotas barotavas novēroja jūras ērgli ar gredzenu ESTONIA MATSALU 037. Kā informē Igaunijas Gredzenošanas centrs, gredzens ar šādu numuru jaunam jūras ērglim Sirves pussalā uzlikts 1989. gada 17. maijā (gredzenotājs Einars Tammurs). Tas nozīmē, ka gredzena nolasīšanas brīdī putns bija jau savā 25. dzīves gadā, kas šīs sugas putniem ir ievērojams vecums. Tas ir vecākais Latvijā jebkad novērotais jūras ērglis, kas vecuma ziņā tikai par diviem gadiem atpaliek no mūsu reģionā vecākā jebkad savvaļā novērotā jūras ērgļa. Pats vecākais ērglis, ko igauņu ērgļu pētnieki iesaukuši par „Omīti", 1985. gadā Igaunijā gredzenots kā mazulis ligzdā un dzīvs novērots vēl 2011. gada martā, savā 27. dzīves gadā.

Interesanti, ka Slīteres nacionālajā parkā novērotais ērglis savos 25 dzīves gados ne reizi nebija nonācis putnu pētnieku redzeslokā. Ir pamats uzskatīt, ka šajā laikā tas ir ligzdojis Kurzemē, Usmas ezera apkārtnē, kur 2000. gadā ligzdas apkārtnē novērots putns ar tādu pašu gredzenu krāsu kombināciju (gredzena ciparu kodu toreiz neizdevās nolasīt, līdz ar to pārliecības, ka redzēts tieši šis putns, nav). Zināms, ka arī 2011. gadā viens no Usmas pāra putniem bija Igaunijas izcelsmes.

Starptautiskajā jūras ērgļu gredzenošanas programmā Latvijā ir iesaistījusies kopš 1984. gada, un kopš tā laika pie mums novēroti jau 50 ārzemju izcelsmes jūras ērgļi. Programmas ietvaros izmantotie krāsainie gredzeni labos apstākļos ar spēcīgas optikas palīdzību ir salīdzinoši viegli nolasāmi, tādēļ ieguldījumu ērgļu pētīšanā var dot jebkurš putnu vērotājs. Priecājoties par šiem putniem, pievērsiet uzmanību arī to kājām un gredzenu nolasīšanas gadījumā, lūdzu, ziņojiet Dabasdati.lv!

Jānis Ķuze, Latvijas Dabas fonds

Svītrainā pūce Slīterē

Šodien Slīteres nacionālajā parkā starp Vaidi un Saunagu Vilnis Skuja redzējis un nofotografējis svītraino pūci (Surnia ulula). Latvijā tā ieceļo ne tik bieži, tāpēc to vērts atzīmēt.

 

Slīteres NP redzēta mazā polārkaija

Polārkaijas ir Skandināvijas ziemeļu putni. Mūsu pusē redzamas retumis. Atlidot līdz Latvijas krastiem tās var mudināt neaizsalusī Baltijas jūra, kurā var baroties.

Mazā polārkaija (Larus glaucoides), 2. novērojums Latvijā. Dundagas novadā Vaides apkārtnē  Baltijas jūrā. Novērojis Mārtiņš Briedis.

Lielā polārkaija (Larus hyperboreus)  Baltijas jūras liedagā pie Mazirbes, Dundagas novadā. Novērojis Kristaps Vilks.

Avots: www.latvijasputni.lv

Vikipēdija raksta: "Lielā polārkaija  ir viena no lielākajām kaijām, kas ligzdo cirkumpolāri Ziemeļu puslodes arktiskajās jūru piekrastēs, bet ārpus ligzdošanas sezonas dodas klejojumos uz dienvidiem un reti, bet regulāri tiek novērota arī Latvijā. Tā ir viena no lielākajām kaijām - garums sasniedz 63-68 cm, spārnu plētums var pārsniegt 150 cm"

2013. gada dabas simboli. Gada putns: kākaulis

Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par šī gada putnu ir izvēlējusies kākauli Clangula hyemalis. Akcijas ietvaros LOB centīsies panākt, lai pēc iespējas vairāk iedzīvotāju atpazīst vēl pagaidām mūsu piekrastē bieži sastopamo sugu un lai tiek izstrādāts šīs sugas aizsardzības plāns.

 Kākaulis ir pīle, kas ligzdo tundrā, bet laikā no novembra līdz maijam uzturas Baltijas jūrā. Ja jūra nav aizsalusi, Latvijas teritoriālajos ūdeņos uzturas ap 7% visas Baltijas jūras ziemotāju. Ceļošanas laikā arī liela daļa Vācijas, Polijas, Zviedrijas un Lietuvas ūdeņos ziemojušo kākauļu apstājas Irbes šaurumā.

2012. gadā Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) atzinusi kākauli par globāli apdraudētu sugu. Tam par pamatu ir kākauļu skaita sarukums par 65% pēdējo 16 gadu laikā Baltijas jūrā. Kākauļu skaita sarukums novērojams arī Latvijas teritoriālajos ūdeņos. Ligzdošanas vietās kākauļus apdraud biotopa pārmaiņas un zudums gan dabisku iemeslu, gan cilvēka darbības (naftas un gāzes ieguve) dēļ, bet ziemošanas vietās - piesārņojums, barības konkurenti un zvejnieku tīkli.

 „Mēs pārāk bieži dzīvojam pēc principa „no acīm prom, no sirds ārā", bet ir svarīgi atcerēties, ka arī jūra un tās iemītnieki ir viena no Latvijas bagātībām, kas pelnījusi mūsu rūpes un uzmanību," norāda LOB valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. „Kākaulis ir tik cieši saistīts ar jūras vidi, ka tā populācijas stāvokli var uzskatīt par vienu no rādītājiem Baltijas jūras kopējam stāvoklim, un šobrīd šis rādītājs neliecina neko labu."

 Pavasarī daudzviet jūra skan. Tur kākaulis sauc savu vārdu: „kā-kau-lit, kā-kau-lit". Ne katrs, kas to dzirdējis, zina, kā izskatās saucējs. Gada putna akcijas ietvaros LOB iecerējusi panākt, lai pēc iespējas vairāk iedzīvotāju atpazīst pagaidām vēl mūsu piekrastē bieži sastopamo sugu. Tāpat iestāsimies, ka sugai nepieciešams tās aizsardzības plāns, kas izvērtētu, kurus draudus spējam ietekmēt, un kas darāms, lai stāvokli uzlabotu. Pirmais gada putnam veltītais pasākums - fotokonkurss, noslēdzas 15. janvārī (http://putnidaba.lv/).

 Gada putna akciju LOB rīko jau astoņpadsmito reizi. Iepriekš par gada putniem izvēlēti - grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), rubenis (2003), baltais stārķis (2004), ziemeļu gulbis (2005), lauka piekūns (2006), melnā dzilna (2007), melnais stārķis (2008), jūraskrauklis (2009), mednis (2010), meža pūce (2011) un jūras ērglis (2012).

 Papildu informācija: Gada putna akcijas koordinatore Antra Stīpniece, tālr. 26542733, antra@lob.lv

 Avots: Latvijas Ornitoloģijas biedrība

2013. gada dabas simboli. Gada gliemis: dižā bezzobe

Latvijas Malakologu biedrība par savu 2013. gada dabas simbolu izvēlējusies dižo bezzobi (Anodonta cygnea). Dižā bezzobe ir izmēros lielākā saldūdens gliemene Latvijā, kuras čaulas garums var sasniegt 20 un vairāk cm. Tā sastopama ezeros un vecos dīķos.

Latvijas ezeros un upēs sastopamas septiņas gliemeņu un divdesmit divas sīkgliemeņu sugas. Dižā bezzobe izvirzīta dabas simbola statusā, lai pievērstu uzmanību ūdens dzīvniekiem saudzīgām dīķu nolaišanas metodēm. Vispirms būtu jāvērš uzmanību uz to, ka strauji pazeminot ūdens līmeni daudzi ūdens dzīvnieki paliek sausumā dubļos ielipuši. Turpretī, lēni pazeminot dīķa līmeni, to lielākā daļa spēj sekot līdzi ūdenim. Otrs svarīgs nosacījums būtu nenolaist pilnīgi visu ūdeni, atstāt nelielu uzpludinājumu un peļķes zemākajās vietās. Ja arī lielākā daļa ūdens iemītnieku būtu gājuši bojā, tad tur izdzīvojušie dotu sākumu jaunām paaudzēm gan bentosa, gan planktona dzīvniekiem. Un no jauna uzpludinātā dīķī ātrāk atjaunotos dabiskais līdzsvars.

 Avots: Latvijas Malakologu biedrība

2013. gada dabas simboli. Gada kukainis: raibspārnu smiltājsisenis

Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par Gada kukaini’ 2013 ir izvēlējusies raibspārnu smiltājsiseni (Oedipoda caerulescens). Tā ir aizsargājama, sausās un smilšainās vietās sastopama kukaiņu suga. Par gada simbolu raibspārnu smiltājsisenis ir izvēlēts, lai pievērstu plašākas sabiedrības uzmanību dabas daudzveidībai šobrīd aizvien vairāk sarūkošajās pelēkajās kāpās un sausajās pļavās. Turklāt šī ir piemērota kukaiņu suga, lai popularizētu dabas vērošanas iespējas un parādītu, ka ikviens ar saviem novērojumiem var sniegt būtisku ieguldījumu Latvijas dabas vērtību izzināšanā.

 

Raibspārnu smiltājsisenis ir 1,5 – 3,0 cm garš, slaids kukainis ar gareniski izstieptu ķermeni un, kā jau visiem siseņiem, labi attīstītām lēcējkājām un diviem samērā īsiem taustekļiem galvas priekšpusē. Mātītes parasti ir lielākas par tēviņiem, kuri reti kad pārsniedz 2,0 cm garumu. Uz sakļautiem priekšspārniem ir 2-3 tumšākas, brūnganīgas šķērsjoslas, kas veido raibu, maskējošu aizsargkrāsojumu. Nekustīgi uz zemes sēdošs raibspārnu smiltājsisenis ir gandrīz nepamanāms. Taču lidojumā kļūst labi redzami tā koši zilie pakaļspārni, kuru dēļ raibspārnu smiltājsisenis ir uzskatāms par vienu no skaistākajiem Latvijas taisnspārņiem. Atšķirībā no cita siseņa - parkšķa, kam ir spilgti sarkani spārni, raibspārnu smiltājsisenis lido klusu, bez izteiktas tarkšķošas skaņas. Gada kukaini’ 2013 vislabāk var novērot saulainā, karstā laikā vasaras otrajā pusē un rudens sākumā sausās, smilšainās un saules labi apspīdētās vietās – pelēkajās kāpās, sausās kāpupļavās, virsājos, skraju priežu mežu laucītēs, ceļmalās un izcirtumos. Raibspārnu smiltājsisenis dzīvo vienu gadu, grauž dažādas savvaļas graudzāles, rudenī mātītes izdēj olas, kas pārziemo.

 

Raibspārnu smiltājsisenis ir Latvijā aizsargājama kukaiņu suga. Domājams, ka Latvijā tas sasniedz sava areāla ziemeļu robežu. Tā kā šī siseņu suga nespēj veikt tālus pārlidojumus, pelēko kāpu, sauso pļavu un virsāju aizaugšanas vai apbūves dēļ tas nevar atrast sev piemērotus dzīves apstākļus citur, un tāpēc daudzviet ir kļuvis par faunas retumu. Raibspārnu smiltājsiseni var uzskatīt par dzīvnieku sugu, kas simbolizē dabas daudzveidību mūsdienās strauji sarūkošajos sausajos dabiskajos biotopos.

 

Līdzās citiem lieliem kukaiņiem – dienastauriņiem, spārēm un vabolēm, siseņi un to skaitā arī raibspārnu smiltājsisenis ir interesants dabas vērošanas objekts. Līdz šim Latvijā populārāka ir putnu vērošana, taču Rietumeiropas pieredze rāda, ka tikpat interesanta un aizraujoša var būt arī kukaiņu vērošana. Latvijas siseņu un sienāžu fauna ir salīdzinoši labi apzināta, tos savulaik ir pētījis jau pasaulslavenais lībiešu izcelsmes entomologs Kārlis Princis (1893-1978), kuram šogad aprit 120 gadu jubileja. Taču neskatoties uz to, joprojām ir pieejama tikai fragmentāra informācija par raibspārnu smiltājsiseņa izplatību un sastopamību. Tādēļ ikviens ar saviem novērojumiem var sniegt būtisku ieguldījumu šīs interesantās kukaiņu sugas izpētē. LEB aicina šogad ziņot par novērotiem siseņiem ar ziliem aizmugurējiem spārniem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā dabasdati.lv vai nosūtot to tieši biedrībai pa epastu:
kristaps.vilks@lu.lv.

 

Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība

2013. gada dabas simboli. Gada bezmugurkaulnieks: matonis

Latvijas Entomoloģijas biedrība par šī gada Gada bezmugurkaulnieku izvēlējusies matoni (Gordius aquaticus). Matoņi Latvijā ir bieži sastopami kukaiņu parazīti, bet cilvēkiem izraisa nepamatotas bailes.

 Matoņi jeb zirga mati pieder atsevišķam dzīvnieku tipam Nematomorpha, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē diegveidīgie. Matoņi iztraucēti izloka ķermeni un pat sasienas mezglā. K. Linnejs ievēroja šo dzīvnieku īpatnību un matoņu ģinti nosauca Gordija (Gordius) vārdā. Gordijs bija antīkās valsts Frīgijas dibinātājs un valdnieks Tuvajos Austrumos. Gordijs mācēja sasiet mezglu, ko neviens nespēja atsiet, to bija iespējams tikai pārcirst.

 Matoņi daudziem cilvēkiem izraisa bailes, kam par pamatu ir nostāsti par to bīstamību cilvēkiem. Patiesībā matoņi cilvēkam ir pavisam nekaitīgi, jo parazitē dažādos kukaiņos.

 Pieaugušus matoņus varam novērot lēni peldam ūdenī. Parasti to garums ir 10-15 cm, ķermeņa diametrs nepārsniedz 1 mm. Pieaugušie matoņi nebarojas. Mātītes un tēviņi sapārojas, tad mātīte vēl izdēj vairākus simtus sīku olu. Parazītam ir divi saimnieki. Ja olu apēd kāda ūdens kukaiņa - dzēlējoda, trīsuļoda, makstenes, viendienītes, knišļa, spāres vai mušas kāpurs, tad to zarnās no olas izšķiļas kāpurs, izlien caur zarnas sienu un kukaiņa ķermeņa dobumā izveido cistu. Pirmais saimnieks galvenokārt transportē parazīta cistas, bet matonis tajā nevar pilnībā attīstīties. Cista saglabājas arī tad, ja ūdens kukaiņu kāpuri pārvēršas par pieaugušajiem kukaiņiem un izlido virs sauszemes. Tad šie kukaiņi ar cistu sevī var nonākt plēsīgo kukaiņu žokļos. Plēsoņu - parasti sienāžu un skrejvaboļu zarnās no cistas izlien kāpurs, atkal izlaužas caur kukaiņa zarnas sienu un tā vēdera dobumā barojas līdz kļūst pieaudzis. Matonis pakāpeniski izēd sava saimnieka iekšējos orgānus, saimniekam vēl dzīvam esot. Kad matonis ir izaudzis, tad tas izdala olbaltumvielas, kuras iedarbojas uz kukaiņa smadzenēm, izmaina tā uzvedību un liek tam doties ūdenī un noslīkt. Tad pieaugušais matonis var izlīst no mirušā saimnieka ķermeņa un atrasties sev labvēlīgā vidē. Un dzīves cikls noslēdzas.

 Matoņi ir bieži sastopami visos iekšzemes ūdeņos, kurus vien apdzīvo kukaiņi. LEB aicina ziņot par novērotiem matoņiem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā www.dabasdati.lv vai nosūtot to tieši biedrībai pa e-pastu: adalia@lanet.lv.

 

Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība

2013. gada dabas simboli. Gada augs: stāvā vilkakūla

Tik necila, tik pacietīga, bet… tik skaista! Stāvā vilkakūla (Nardus stricta) ir Latvijā samērā bieži sastopama, tomēr necilā izskata dēļ nav izpelnījusies lielu ievērību un reti kurš to pazīst. Vilkakūla nav aizsargājama suga un nav ietverta Sarkanajā grāmatā. Tad kāpēc šim augam vērts pievērst uzmanību?

 Stāvā vilkakūla ir neliels graudzāļu dzimtas augs ar blīvu ceru, sarveidīgām, raupjām lapām, kas atgādina vilka kažoka asos akotmatus. Ja vilkakūla paliek nenopļauta vai nenoganīta, tā veido biezu kūlu. Noziedējušai vilkakūlas ziedkopai ir raksturīgs ķemmei līdzīgs izskats – to nevar sajaukt ar citām graudzālēm!

 Vilkakūla spēj augt īpaši nabadzīgās augsnēs, tā ir apbrīnojami izturīga un spītīga*. Vilkakūlas zālājus mēdz saukt par tukšainēm – zelmenis veidojas zems, ar nelielu barības vērtību. Tādi zālāji ir nozīmīga dabas un kultūrvēsturiska bagātība – cilvēka un dabas ilgstošas kopā pastāvēšanas rezultāts. Līdzās vilkakūlai tajos aug daudzas citas tikai dabiskiem zālājiem raksturīgas augu sugas, kuru sastopamība mūsdienās samazinās. Vilkakūlas zālāju platības sarūk, tāpēc visā Eiropas Savienībā tie ir iekļauti aizsargājamo biotopu sarakstā.

 Stāvā vilkakūla ir viena no 57 dabisko zālāju indikatorsugām. Ja tā aug jūsu pļavā vai ganībās, tad jāatrod vēl vismaz divas indikatorsugas un varat droši teikt, ka tas ir dabisks zālājs.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par gada auga atradnēm portālā www.dabasdati.lv

 Avots: Latvijas Botāniķu biedrība

*bieži sastopama Slīteres nacionālā parka dabiskajās pļavās.

zemes mala ir piesnigusi pilna. Kristapa dienasgrāmata

kolka, 07.12.2012.
viens pēc otra aiz loga slīd kurzemes zvejniekciemi. pamazām mostas diena... māju logos iedegas gaismas, no sākuma tikai dažos, pēc tam vairāk un vēl vairāk. divi slēpotāju kombinzonos satuntuļoti skolēni dodas skolasgaitās. kaimiņš gan vēl tikai sētā tīra savu apsnigušo auto. nu jau nemaz vairs nav tumšs, visapkārt tāda zilgana krēsla. Ziedonim bija tāds labs pārdomu gabaliņš par robežām. par tieši šādu Mijkrēsli. vai diena ir jau pamodusies?

zemes mala ir piesnigusi pilna. liedags ir balts un kontrastē ar tumši melnām debesīm. zīlītes ir savākušās savos ziemasbariņos, turpat arī mizložņa un zeltgalvītis. es eju, viņi lido, mēs visi dodamies uz Ragu. virs jūras visi iet uz rietumiem. piemēram, mazs paugurknābja gulbju bariņš - divi lielie un astoņi pelēkie. vai, piemēram, Milzīgs kākauļu mākonis, kurā var saskaitīt 300 putnus vienkopus. paskatos virs meža - tur samērā ātri aizlaižas desmit īpatņu liela putnu svītra. mazliet lielāki par mežastrazdiem, garas astes. es labāk nemaz neizteikšos, kas tie varēja būt. pārāk ātri aizlidoja, lai noticētu... pagājušajā reizē pie mola ieraudzītā pūkpīle joprojām turpat. gribas cerēt, ka nekait viņai nekas. un te pēkšņi astoņi mājas strazdi. it kā būtu kāds marts... visi sēž kārklos, tikai pūpolu gan nav neviena paša.

mežā koku zaros ir lielas sniega kupenas. melnā dzilna kā parasti slēpjas. laikam domā, ka nemaz nav dzirdama. kaļ sausa koka zaru, bet sniegs cieši pieķēries klāt un ne par ko nekrīt zemē. taču uzpūš vējš. un, ja gadies tādā brīdī tur apakšā, vari sajust īstu ziemas garšu. man patīk. slēpes zem kājām, un uz priekšu.

K.

nevajag ļauties utopiski ekstrēmām idejām. Kristapa dienasgrāmata

tvnet, 22.11.2012.
vienā no lielākajiem ziņu portāliem izlasu šodien rakstu par parakstu vākšanu latvijas mežu saglabāšanai. izskatās, tā ir jau pagājušajā gadā kāda vak biedra aizsākta iniciatīva. lasu tālāk... jau pašā sākumā norādītais aicinājums "uz 10 gadiem aizliegt jebkādas kailcirtes" liecina, ka nekas labs tas nav. vai patiešām šie ļauži (un īpaši idejas autors) nekad nav aizdomājušies, ka šādas extrēmi zaļas, utopiskas idejas var lielai sabiedrības daļai radīt tikai un vienīgi negatīvu viedokli par dabas aizsardzību latvijā?
ne jau kailcirtē kā tādā slēpjas pati problēma. meži no latvijas kartes faktiski nepazudīs nekad, lai kā mēs viņus zāģētu. tikai jautājums - kādi tie būs. tieši par to arī vajadzētu diskutēt, nevis sarunu starp dažādu interešu lobijiem un pārstāvjiem iznīcināt jau pašā tās iesākumā. kokus mežā ir jācērt, jo koksne mums ir vajadzīga. un kailcirte kā viens no koksnes iegūšanas veidiem pastāvēs vienmēr. diskusija ir vajadzīga par to, kad mēs cērtam, kādu daudzumu no plānotā apjoma nocērtam kailcirtē? kur tās kailcirtes tiek veiktas un kā? cik daudz dabiska meža paliek ainavā? kas notiek ar dabas daudzveidībai īpaši svarīgiem elementiem - veciem kokiem, atmirušu koksni?
es, piemēram, pavisam viegli spēju iztēloties mežu, kas netiek cirsts kailcirtē, taču, kurā nav nenieka no dabas daudzveidībai svarīgām meža iezīmēm. kritalu vietā baltajā ķērpju paklājā mētājas autoriepas. nez vai tajās riepās kāds gribēs dzīvot iekšā. arī tad, ja tuvumā nebūs ne vēsts no kailcirtēm.

K.
p.s. nekad neparakstītos zem tāda utopiska aicinājuma. varbūt labi domāts, taču strādā tas noteikti pilnīgi pretējā virzienā.

tur lejā paliek ziemeļkurzemnieciski strīpains mežs. Kristapa dienasgrāmata

Slītere, 16.11.2012.

mežam pašā vidū uz mirkli es apstājos un ieskatos kartē, vēlreiz no jauna pārlasot šo gluži vai neticamo teksta rindiņu: "Db 5M120 3E150 1B120 1Os150"! kā šis Dumbrājs ar melnalkšņiem, eglēm, bērziem un ošiem, un tādiem ciparu parametriem ir pamanījies te izdzīvot? nav te ne ogu, ne ēdamu sēņu, tas nedod it nekādu pienesumu iekšzemes kopproduktam un eksportam arī ne, viss te ir tik slapjš, līks un nepareizs. jautājums seko jautājumam, līdz kamēr no tuvējā sausā skursteņa spārnos paceļas pūce un aizlido ziemeļvirzienā, kur nav tālu līdz Slīterei. pūce bija tāds gudras rīcības simbols.

tad, kad satumst, ir silti un mājīgi runāties mazirbes siliņu mājās. te var satikt labus cilvēkus. var nodoties radošai Prātavētrai. un var klausīties nepārspējamos un vitamīnus lielā daudzumā ražojošos stāstos - par gleznotāju un kolhoza krāsotāju, par Papardēs dzīvojošu filozofu, par vēsturisko frāzi "nedomājiet zinātniski, domājiet loģiski" Slīteres vēsture ir galvenais sarunu temats šimvakaram. bet ir arī jaunākais no Māra Maskalāna darbiem. tu skaties viņa dabasfilmu par Slīteri, un kad no putna lidojuma ieraugi ziemeļkurzemnieciski strīpaino piejūras mežu ainavu, nevilšus uzdod sev jautājumu - vai tas tiešām, vai patiešām ir filmēts tepat Latvijā. tu vari iejusties Slīteres gadalaiku ritumā. vari atcerēties uzkāpšanu Zilokalnu bākā. un tur lejā paliek Mežs, kāds nav nekur vairs citur mūsu zemē - no vienas malas līdz otrai, no bākas līdz pat jūrai. tāpēc jau man te patīk, ka vari redzēt mazliet kaut ko no tāda tīra un nesabojāta.

ir jau stipri pāri pusnaktij. ārā ir salna, tādēļ pirms došanās uz Upi jāuzvelk mežafraķītis, vēlams tā kabatās atrast arī cimdus. tik ļoti dzidras ir Slīteres debesis novembrī. un pēkšņi kāds it kā ar vieglu rokasvēzienu pāri visam no vienas malas līdz otrai iešņāpj vienu košu strīpu. tagad taču krīt zvaigznes! bet upē ir taimiņu laiks. nekad iepriekš man līdz šim nebij sanācis stāvēt gluži blakus ūdenim un nolūkoties, kā tik ļoti lielas zivis tik mazā seklūdenī stāv iepretīm straumei. gandrīz nekustīgi, un tad uzsit ar asti. tas ir dzīvības ritums.

pēc pāris stundām naktsmiera Kolkasrags uzdāvināja divas bezdelīgas novembrī. vai to vispār var noticēt? novembrī! jūra ir pilna ar putniem. visur ir pīles, bet tuvāk apvārsnim iet mazas lielo alku strīpiņas, pa diviem, pa trim un sešiem. viņi lido ātri, viegli un aizlido uz rietumiem. tuvāk apvārsnim.

K.

18. novembrī Kolkas tautas namā

18. novembrī Kolkas tautas namā

Plkst. 19.00 svētku sarīkojums par godu Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai un Līvu karoga svētkiem.

Dundagas novada domes un Kolkas ciema valdes apbalvojumu pasniegšana.

Kolkas pašdarbības kolektīvu un Ivo Fomina koncerts.

Plkst. 22.00 balli spēlē Indra un Modris. Ieeja Ls 2,00.

No plkst. 18.00 darbosies kafejnīca «Jaunliepas».

Pazīstamais TV kanāls ARTE rāda jaunu filmu par Slīteri

Slīteres nacionālā parka dabu kopš 2009. gada pavasara filmēja Vides filmu studijas operators Māris Maskalāns, lai šī gada 13. novembrī 40 minūšu garā filma piedzīvotu pirmizrādi pazīstamajā TV kanālā ARTE. Filmu pasūtīja Vācijas televīzijas kompānija. Tā ir vācu un franču valodā. Tuvākais filmas rādlaiks ir 20. novembra vakars. Inernetā skatiet šeit.

tad, kad Ziliekalni papildina krāsas. Kristapa dienasgrāmata

kolka, 19.10.2012.
dienas ļoti raujas īsumā, un saule tagad mostas tikai pēc astoņiem. turklāt, ne vairs tur, kur vasarā, bet stipri tālu līčapusē. pēc tam, kad no rīta ir izbrists labs līkums Undžavas melnalkšņos, iegriežos Zilokalnu kraujas malā - tur, kur Slīteres cilvēki. bet pa ceļam gluži nejauši satieku kādu ģimeni no jūrmalas. šobrīd visi braucot uz zelta rudeni turaidā, bet viņi izlēmuši doties uz otru pusi kurzemē. tik īsts un neviltots cilvēkprieks, kad trīs ļaužiem rodas iespēja uzkāpt Bākā. un paskatīties, kā Ziliekalni papildina savas krāsas. paldies par garšīgas kūkas gabaliņu.
pēc brīža jau atkal esmu mežā. es eju pa Purva dienvidmalu, un gandrīz vai ir tāda sajūta, ka nokļūstu Meža mācībugrāmatā. tur ir nokritis koks, augšā starp citu koku vainagiem ir radies caurums, caurums ir domāts tam, lai pa viņu iespīdētu saule, tādēļ apakšā var augt jaunās priedītes. zem lielajām priedēm nav nekāda lāga augšana, bet šādi var labi... taču jāsteidzas, lai apkārtējie nepaspēj izaugt garāki ātrāk. priekšā ir sacensība un konkurence - kurš pirmais. skatos tālāk - tur uz tā kāpu paugura starp dzīvi raupjiem priežu stumbriem var samanīt daudzus sudrabainus, tie vairs nezaļo, bet dzīvo savu otro dzīvi. un iesāk to stāvus - ne kā egles, kam bieži uzbrūk Heterobazidions vai vējš uzreiz pieliek pie zemes. savukārt te dumbrājā man priekšā ir milzīgs cinis. tam apakšā dzīvo sfagni. savukārt stāvaines un rūsaines augstāk - tur, kur sausāks. tāpēc jau tas ir cinis, kur var daudzi labi sadzīvot kopā.
pēkšņi priekšā caurumains koks. trīspadsmit melnās dzilnas dobumi vienā pašā priežu sausoknī. neticami!!! vēl viens Slīteres pārsteigums. varbūt dobumu skaits ir pat lielāks - grūti saskaitīt, jo dzilna kalusi no visām pusēm. nezin, vai vēl otreiz tādu koku kaut kur izdosies atrast.
K.

divas spožas acis. Kristapa dienasgrāmata

kolka, 13.10.2012.

vakarvakara tumsā Slītere nebeidz mani pārsteigt. veru vaļā Mūsmāju šķūnīti, un luktura gaismā man pēkšņi pretī zibina divas spožas acis. domāju - kaķis. tomēr ne - pārāk liels, un ausis arī garas. Lapsa!!! stāv tieši iepretī un skatās. mazliet atkāpjos no durvīm, un lapsa kā jau lapsa - veikli izšmauc ārā. pēc brīža divas acis zibina jau no ugunskura nojumes puses meža zvēri Slīterē ir tepat blakus. piemēram, mežacūku bariņš jāņunaktī pirms dažiem gadiem, satikts tepat pie torņa. vai citā reizē ruksis, kurš izpeldēja tieši no jūras. naktī, protams, tas bija.
no rīta jūra sevi ir papildinājusi ar cekuldūkuriem. bet vispār putnu sezonu mazliet piembremzē butenieki. vēlu vakarā Kolkasrags bija pilnībā ielenkts - divdesmitčetri stobri tas ir - makšķerkāti. izturīgākie no izturīgākajiem dežūrē līdz pat desmitiem no rīta, kad pēdējais ieskatās vēl manā ornitoloģiskajā trubā un tad gan dodas prom. beidzot kaijas var atkal stāvēt uz Ragagala sēres, jo uz brīdi atkal te iestājies miers. augšā joprojām iet zosis, pilnas debesis ar kustīgi plūstošiem v-burtiņiem.
kaut kur vaides apkārtnē lēnām kāpju pa vienmuļu priežu jaunaudzi uz tāda smuka kāpu reljefa - te ieplaciņas, te baltiem ķērpjiem apauguši uzpauguri. pēkšņi priekšā ir iepriekšējās paaudzes Koks... varbūt savus divus simtus gadus tas te jau stāv un joprojām zaļo. eju tuvāk, un, kad priekšā esošais kalniņš beidzot atklāj sirmo priedi pilnībā - atkal pārsteigums. gluži zem vecā koka milzu zariem apakšā klusi stāvi divi aļņi. kāpēc viņi stāv tieši zem šī koka, kas tikai viens tāds visā tuvākajā mežā? kāpēc tieši te? aļņi aizskrien Purva virzienā.

K.

putni aiz Ragagala sēres. Kristapa dienasgrāmata

 kolka, 12.10.2012. vakarnakt tepat lielajā ievā pie mūriem joprojām dziedāja sienāzis. aizkavējies. jo kukaiņu dzīve beidzas, un sākas putnu sezona. no rīta ņemu teleskopu, lai abpus Ragagalam noskenētu jūru. nekas īpašs šodien gan tur nelido - visi, ko redzu, ir tik ļoti labi pazīstami. pirmie ir kākauļi. nu tas ir viens smuks putns. īpaši, ja bariņā un liek lietā savu balsi. pēc tam nāk melnās un tumšās pīles. tādas īstas jūraspīles, ko te varēs gandrīz cauru ziemu skatīt. uz Kolkasraga sēres, kas šobrīd īpaši spica un gara, ir ikdienišķa kaiju sabiedrība - sudrabkaijas, melnspārnu kaijas, kajaki un ķīri. vesels bars ar jauniešiem, kurus es vēl neprotu noteikt. visi raibi. un tad ir mīkla - kas tas ir: apkārt smiltis un ūdens, visiem baltiem pa vidu viens pilnīgi melns? žāvē spārnus. vēl ir garknābja gauras un viens gaigaltēvs. bet krastā, uz putnu ziņā droši vien Latvijā paša pieredzējušākā bērza dzīvojas lielo zīlīšu un garastīšu bariņš. gandrīz rokasstiepiena attālumā - mizložņa. un pēcpusdienā pitraga mežā - pieci medņi. labi, ka nav janvāris

šodien Mežs uzdāvināja brūkleņvietu. joprojām ēdamas. var ņemt saujām. gatavas, miltainas, garšīgas.