Fuchs trifft Seeadler

Ein männlicher Fuchs mit verletzten Bein kann sich glücklich schätzen, totes Rotwild gefunden zu haben. Gleiches gillt für einen Seeadler, der nahe dem Wild gelandet ist und sich nun langsam nähert. Ein Seeadler ist eigentlich keine Gefahr für einen ausgewachsenen Fuchs, dieser ist allerdings verletzt und beäugt den Seeadler daher sehr kritisch. Während dessen sitzt ein Rabe auf dem Geweih des toten Bockes und beobachtet die Situation. Eine spannende Situation mit drei Akteuren, die sich alle sehr argwöhnisch beäugen.

<iframe title="YouTube video player" width="640" height="390" src="http://www.youtube.com/embed/CJap3939C6k" frameborder="0" allowfullscreen></iframe>

Fox and White-tailed eagle

Male fox with injured arm is very fortunate to find dead red deer. And so is young White-tailed eagle that has landed near the corpse and slowly approaches it. White-tailed eagle is no threat for adult fox; however, this fox is injured so is careful concerning eagles behaviour. Raven is watching the situation while sitting on the deer’s antler, but as a quarreller by nature cannot do without cawing at the fox. At the same time the raven has to beware both of these predators. It is hard for the fox to tear the meat, but the hunger makes it overcome the pain and eat as fast as possible because it can be very dangerous to be exposed.

httpv://www.youtube.com/watch?v=CJap3939C6k

Lapsa un jūras ērglis

Kritis staltbrieža līķis lapsu tēviņam ar savainotu priekšķepu ir īsts atradums. Tāpat arī jaunam jūras ērglim, kurš nolaidies atstatu un palēnām tuvojas brieža līķim. Jūras ērglis pieaugušai lapsai nav drauds, bet lapsa ir savainota, tāpēc ļoti aizdomīgi pēta jaunā ērgļa uzvedību. Krauklis, uzsēdies uz kritušā brieža raga, visā nolūkojas, bet pēc dabas būdams skandālists, nevar noturēties neapķērcis lapsu kūmiņu. Krauklim jāpiesargās no viņiem abiem.  Lapsai savainotā kāja traucē plēst ēdamo, bet izsalkums dara savu un lapsa ,pārvarot sāpes, cenšas noplēst lielāku gabalu un ātrāk paēst, jo uzturēšanās atklātā vietā, kuru katru brīdi var kļūt bīstama.

httpv://www.youtube.com/watch?v=CJap3939C6k

Vilki pie medījuma

Vilkiem izdevies nomedīt vienacainu briežu bulli. Tā labā acs bija iztecējusi un ievainojums sadzijis. Kā briedis aci bija zaudējis, varam tikai minēt. Mežā nejauši uzdurties zaram ir pagrūti, jo brieža aci sargā gari taustmati, pieskāriens tiem savlaicīgi brīdina zvēru par briesmām. Vieglāk aci savainot lielā ātrumā brāžoties cauri mežam, nav izslēgts, ka ievainojums iegūts no zaros izšķīdušas medību lodes šķembas. Lai nu kā, vienacains briedis ir vilkiem vieglāk nomedījams, jo briedim acis novietotas galvas sānos un neredzēt ar vienu aci nozīmē, ka briedis no aklās puses savlaicīgi nespēj reaģēt uz vilka uzbrukumu. Vilki nomedītajam dzīvniekam pārplēš vēderu un mielojas ar karstajām, aukstajā gaisā kūpošajām iekšām. Mēs parasti neiedomājamies, ka vilki tā tiek pie silta ēdiena un tieši tāpēc ir tik kāri uz nomedītā zvēra iekšām. Vilku bars nekad nespēj apēst visu nomedīto briedi, tāpēc nākošajās dienās mēdz atgriezties pie medījuma atliekām. Šoreiz pie vilku medījuma bijuši cilvēki, te jūtamā cilvēka smaka liek būt ļoti uzmanīgiem. Drošākais ir vilku tēviņš, kurš sadūšojas pienākt pie medījuma. Uzmanīgo kraukļu klātbūtne vilkus nomierina, bet reizēm kaitina, tāpēc vilki pie izdevības liek manīt, kurš ir īstais saimnieks un padzen kraukļus no medījuma. Kraukļus reizēm mēdz dēvēt par ‘vilku putniem’, jo tie ar vilkiem savdabīgi sadarbojas . Kraukļi mēdz norādīt vilkiem medījuma atrašanās vietu, lidinoties virs medījuma un ik pa laikam ieķērcoties, savukārt kraukļi reaģē uz vilku gaudošanu. Kraukļi zina, ka pēc vilku maltītes tie vienmēr atradīs bagātīgi klātu galdu. Netālu staigājošās dzērves, vilku klātbūtne pārlieku nesatrauc, kaut arī tās nepārprotami reaģē uz vilkiem. Parādās kuce. Kucei galvas apjoms ir mazāks, tās purns slaidāks. Vilcene, iespējams, ir grūsna, par to liecina tās apaļais vēders. Šajā laikā ‘alfa’ pāris dzīvo atsevišķi un midzeņa izvēlē noteicēja ir kuce.

httpv://www.youtube.com/watch?v=mhyCsyFp1H8

Roe deer in winter

Roe deer is the smallest deer in Latvia. In winter roes feed on small branches, tree and fern buds and sometimes they manage to find browse of caulescent plants. If they can’t find anything else, they eat also last year’s grass and hay. Snow is a great obstacle for roes in finding food. Even 30-40 cm thick snow is a nuisance as they have to scratch the snow off to get to the food. Imagine how you would feel, if you had to clear snow with haft of the spade instead of spade itself. Roes have very thin legs that are not suitable for such work, so it spends too much energy. To spend winter successfully it is very important that the snow cover doesn’t stay too long. Crust is extremely dangerous as roes cut up their legs.
This winter was quite good for the roes as the snow was frozen and very strong so animals were able to walk across it. As everything is covered with ice they can easily access osiers growing by ponds and other water body. If they have the possibility, they are eager to visit graveyards, where they can find different coniferous trees and cut flowers. People usually are not very happy about that.
Orchards are another place where roes can find something to eat. Instead of eating bark they mostly choose browse and buds of fruit trees and berry bushes. Sometimes people leave hay, carrots and beets for animals to eat. But before you left something for them in your garden, you have to understand that roes tend to look for food close to settlements not only in winter but in summer too. Roes are risking their life by coming to villages as they can get in a car accident, they have to watch out from dogs and sometimes poachers.

httpv://www.youtube.com/watch?v=C444UIlxZN8
httpv://www.youtube.com/watch?v=jVUEAetZgv4&feature=related

Stirnas ziemā

Stirna ir mazākais Latvijas briedis un barība, ko tā ēd ir smalkāka nekā staltbriedim un alnim. Ziemā tās barojas ar mellenājiem, viršiem, sīkiem zariņiem, koku un paparžu pumpuriem, reizēm tām izdodas zem sniega atrast jaunos lakstaugu dzinumus. Lielā badā netiek smādēta kūla un siens. Sniegs liedz stirnām iespēju brīvi pārvietoties barības meklējumos. Jau 30 – 40 cm bieza sniega sega ir milzu apgrūtinājums. Lai piekļūtu barībai, kuru sedz sniega sega, stirnām nākas nokasīt sniegu. Iedomājaties, kā jūs justos, ja jums nāktos rakt sniegu nevis ar pašu lāpstu, bet ar lāpstas kātu. Stirnu tievās kājas šim darbam nav piemērotas, tāpēc dzīvnieks spiests nelietderīgi patērēt daudz enerģijas. Sekmīgai pārziemošanai svarīgi, lai sniega sega neturētos ilgi, jo īsāks sniega periods, jo labāk. Ļoti bīstama ir sērsna, kurā stirnas nopietni savaino kājas. Šī ziema, ar sasalušo, cieto sniegu, ļauj stirnām brīvi pārvietoties pa sniega virsu, tāpēc nav stirnām īpaši nelabvēlīga. Cietais sniegs un ledus, ļauj stirnām piekļūt pār dīķi vai vigu nolīkušiem koku zariem, kuriem citos gada laikos klāt netiek. Tagad tās brīvi staigā un barojas ar pārmitrās vietās augošiem kārkliem, kuri citkārt paliek stirnu neizmantoti. Stirnas labprāt apmeklē kapus, kuros barojas ar mūžzaļajiem skujeņiem un grieztajiem ziediem, tā sagādājot nepatīkamus mirkļus kapu kopējiem. Arī augļu dārzus stirnas apmeklē labprāt, kur barojas ar augļu koku un ogulāju jaunajiem dzinumiem un pumpuriem. Koku mizu stirnas negrauž. Cilvēki ziemā mēdz stirnas piebarot izliekot siena klēpjus, burkānus, bietes. Jāatceras, ka stirnas, pieradušas baroties tiešā apdzīvotu vietu tuvumā, tepat barību meklēs arī tad, kad ziema būs pagājusi, tāpēc pirms ierīkojam stirnu barotavu savā pagalmā, padomāsim vai to vēlamies. Piesaiste apdzīvotām vietām apdraud arī pašas stirnas- tās var iekļūt transporta negadījumā, stirnas apdraud suņi un reizēm arī malumednieki.httpv://www.youtube.com/watch?v=C444UIlxZN8 httpv://www.youtube.com/watch?v=jVUEAetZgv4&feature=related

Deer in orchard

Harsh winter for red deer is quite a challenge as our climate is not very suitable for them especially because of snow covered winters. Now, when the snow has frozen, deer can easily walk over it and escape wolves or dog attack. Red deer food in summer mainly is different caulescent plants while in winter they feed on small bushes, tree browse and bark. If the snow is thin, they can scratch it off to feed on lichens, but if it is thick and frozen they usually can’t get through it. Sallow, buckthorn, aspen tree, birch, juniper, pine and fir …. Branches, needles and bark –used are everything. Red deer is a ruminant animal and as one it has complicated digestive system with four-chamber stomach that helps digest cellulose found in very fibrous forage. They eat mostly browse that is full of proteins and sugars, however, in comparison with summer this food helps only to survive. Cultivated plants are especially nourishing, as they are softer and succulent than wild trees, so deer come to garden if it is possible. Maybe one of the reasons is their anatomical feature – they lack upper incisors, instead having a tough pad at the front of their upper jaw. With the toothless upper jaw they press the branch against toothed lower jaw and pull it off.This deer knows that it is very dangerous for him to be in the garden, so it stops eating time to time to listen. Stags have antlers that make reaching the highest branches of the tree complicated, as they tend to stuck, however, hinds and their fawns don’t have this problem. Soon stags will shed their antlers. Old stags shed their antlers in mid March, while young ones only in May.

Briedis ābeļdārzā

Staltbriežiem bargā ziema ir grūts pārbaudījums, jo Baltijas klimats nav tiem īsti piemērots tieši sniegoto ziemu dēļ. Tagad, kad sniegs sasalis, brieži brīvi staigā pa sniega virsu un tiem ir viegli aizmukt no vilkiem vai māju suņiem. Vasarā staltbriežu barību veido visdažādākie lakstaugi, bet ziemā tie barojas ar sīkkrūmiem, koku jaunajiem dzinumiem un mizu. Plānu sniegu tie spēj nokasīt un mieloties ar ķērpjiem, bet ar biezu vai sasalušu sniega segu brieži galā netiek. Kārkli, krūkļi, apses, bērzi, arī kadiķi, priedes un egles ziemā ir staltbriežu ēdienkartē. Zari, skujas un miza – viss noder. Staltbriežiem tāpat kā citiem atgremotājiem ir komplicēta gremošanas sistēma ar četrdaļīgu kuņģi, kurā celulozi sadala un pārstrādā baktēriju, sēņu un vienšūņu armija. Kopā ar augu masām, lielos daudzumos, tiek sagremotas arī šis sīkbūtnes, no kurām brieži iegūst neaizvietojamās aminoskābes. Ēd jaunās augu daļas, kuras bagātas ar proteīniem un cukuriem, tomēr, salīdzinot ar vasaras ēdienkarti, šī ir domāta vien izdzīvošanai. Kultūraugi ir īpaši kārojami, jo tie ir mīkstāki un sulīgāki par savvaļas kokaugiem, tāpēc pie pirmās izdevības staltbrieži nāk uz augļudārziem. Tas parasti notiek tumsas aizsegā. Droši vien šādu izvēli veicina arī tas, ka ābeļu sīkie zariņi ir trausli. Visiem trim mūsu briežiem (stirnai, staltbriedim, alnim) ir kāda anatomiska īpatnība – tiem priekšzobi ir tikai apakšžoklī. Ar bezzobaino augšžokli zars tiek piespiests zobainajam apakšžoklim un norauts. Jo trauslāks zars, jo vieglāk to izdarīt. Staltbriedis labi zina, ka dārzā atrasties ir bīstami, tāpēc laiku pa laikam pārtrauc ēšanu un uzmanīgi ieklausās. Staltbriežu buļļiem ragi traucē baroties un aizsniegt dziļāk koku vainagā esošos zarus - ragi ķeras, turpretim govis un teļi var baroties netraucēti. Nav tālu laiks, kad briežu buļļi sāks mest ragus un marta vidū vecie buļļi, savu rotu būs zaudējuši. Jaunuļi radziņus nometīs tikai maijā.

httpv://www.youtube.com/watch?v=voRC3v0AYtw

Flying submarine - Dipper

Winter is the time when by swift rivers full of rapids you may see one of the most unique bird in Latvia – Dipper. Usually Dippers spend only winter in our country, but sometimes they also nest here. They cross Latvia’s territory during their migration from Scandinavia to south that starts at the end of the October. Every year approximately 400 Dippers spend the winter in Latvia.
One of the most interesting things about them is how they find food under water. Feathers of this bird are thick and greasy so the cold water does not reach its body. Flap which covers the nostrils and a clear membrane which can cover the eye allows this bird search for food underwater. To stay underwater, the bird opens its wings and thus it is pushed to the bottom by the water current. When it turns downstream it immediately pops out of the water. Short and strong toes help them effectively grasp rocks on a stream bottom to find food. Mostly they feed on different water invertebrates such as larvae of cadisflies, mayflies and alderflies. Dippers will stay in Latvia until the end of March when they have to go back to Scandinavian mountain river banks to nest.

httpv://www.youtube.com/watch?v=pXyiDgedQ6c

Lidojošā zemūdene – ūdensstrazds!

Ziema ir laiks, kad pie straujām, krāčainām upītēm var sastapt vienu no unikālākajiem Latvijas putniem – ūdensstrazdu. Pie mums ūdensstrazdi ir ziemotāji, taču retu reizi arī ligzdo. Jau oktobra beigās no Skandināvijas tie sāk savu migrāciju uz dienvidiem, šķērsojot arī Latviju. Tiek uzskatīts, ka Latvijā ziemo aptuveni 400 ūdensstrazdu. Interesantākais ir to māka zem ūdens iegūt barību.Putna spalvas ir klātas ar tauku slāni, kas neļauj ledainajam ūdenim piekļūt ķermenim, savukārt putna nāsis un ausis tiek noslēgtas ar ādas plēksnītēm, ko līdzīgu vārstuļiem. Lai iegūtu barību, ūdensstrazds nirst pret upes straumi, ieplēš spārnus un tajā brīdī tiek piespiests pie upes dibena. Brīdī, kad putns pagriežas straumes virzienā, tas kā šampānieša korķis tiek izspļauts ūdens virspusē. Īsie, strupie kāju pirksti ir izcili piemēroti upes grunts uzrušināšanai un barības meklēšanai. Ēdienkarte sastāv no dažādiem ūdens bezmugurkaulniekiem – maksteņu, viendienīšu un dūneņu kāpuriem. Latvijā ūdensstrazdi būs sastopami līdz pat marta beigām, kad tie sāks savu ceļojumu atpakaļ uz ligzdošanas vietām Skandināvijas kalnu upju krastos.

httpv://www.youtube.com/watch?v=pXyiDgedQ6c

Meža cūkas

Ziema meža cūku dzīvē ir nopietns pārbaudījums. Sniega segai sasniedzot 30-40 cm biezumu būtiski tiek apgrūtināta meža cūku spēja pārvietoties un iegūt barību. Šādos apstākļos meža cūkas cenšas mazāk staigāt un to guļvietas iekārtotas tiešā barošanās vietu tuvumā. Īpašs pielāgojums ir taku iemīšana. Sniegs staigājot tiek pieblīvēts un atvieglo meža cūku pārvietošanos starp atpūtas un ēšanas vietām. Šoziem augsne zem sniega nav sasalusi un tas ir ļoti svarīgi tāpēc, ka lai paēstu, meža cūkām nepārtraukti jāpārrok augsne. Rokot stipri sasalušu zemi meža cūkas var nolauzt ilkņus. Arī nesasalušu augsni mežā rakt nav viegli. Nepārtraukti nākas pārraut sīkākas vai pārkost resnākas koku saknes, lai tiktu pie kārotā.
Meža cūku tēviņi – kuiļi, dzīvo atsevišķi un ziemā meža cūku barus galvenokārt veido cūku mātītes. Barā mēdz būt vairākas sivēnmātes ar savām atvasēm, to meitas no iepriekšējiem metieniem un ālavas-bezbērnu cūkas. Pieaugušās cūkas, meklējot barību, uzrok lielus laukumus, kuros pēcāk rakājas sivēni. Sivēni bez pieaugušo palīdzības nespētu izrakties cauri sniegam, tiem būtu jāpatērē pārāk daudz enerģijas un tie aizietu bojā.
Meža augsnē ir daudz ēdamu lietu – augu saknes un sakneņi, kukaiņu kūniņas un kāpuri, sliekas. Netiek smādēti ciršļi un peļveidīgie grauzēji. Ziemā, kad augsne nav sasalusi, sliekas uzturas tuvu zemes virspusei un ir ļoti vērtīga barība. Paralizējot sliekas ar kodienu, kurmji pazemē veido slieku krājumus. Meža cūkai atrast šādu krātuvi ir liels laimests, bet ja uz zoba trāpīsies arī pats krājējs, laime būs divtik liela. Ziemā tiek ēsti arī krituši zvēri. Pieaugušas cūkas populācijai ir nozīmīgākas, tāpēc tās vispirms ēd pašas. Uzbāzīgs sivēns neceremoniāli tiek padzīts. Sivēni to zina un cenšas barību iegūt nostāk - perifērijā. Arī tāpēc plēsējiem vieglāk noķert populācijai mazāk vērtīgo sivēnu nevis nozīmīgo pieaugušo.
Ziemā meža cūkas ‘klāj’ gultu- veido siltu migu. Īpaši mīkstas ir sivēnmāšu migas. Migu veidošanā tiek izmantots pieejamais materiāls- egļu zariņi, mazas eglītes, virši, mellenāji, niedres, sausa zāle. Siltinātās migas ļauj sivēniem lieki netērēt enerģiju ‘apkurei’.
httpv://www.youtube.com/watch?v=VbjmZFv3mxY

Wild boar

Winter is quite a challenge for Wild boar Sus scrofa. When snow layer reaches 30-40 cm the ability to walk and find food lowers. This is why wild boars try not to walk around very much and sleep close to their feeding ground. They beat a path to ease walking between feeding ground and their sleeping place. Wild boars have to dig up ground to have something to eat so it is very important that ground is not frozen like it is this winter. If they try to dig up very frozen ground there are possibility that they will break their tusks. Even unfrozen ground is not easy to dig as they have to tear or bite some bigger roots to get to the food.
Wild boar males are solitary outside breeding season while females live in groups. In one group or sounder there can be several sows with their offsprings, their daughters and infertile pigs. Adult boars dig up some area where piglets can search for food afterwards. If piglets would have to dig through the snow themselves they would waste too much energy and die.
Forest soil contains vast range of edible things: roots, rhizomes, larva and earthworms; also they eat shrews and mouse-like rodents. If ground is not frozen, earthworms, which are very nourishing food, live near surface. Moles make earthworm reserves. When Wild boar finds these reserves it is like winning a lottery, and if the collector itself gets in its way it is a true windfall. Wild boars sometimes feed on carrion. Adult boars are more important for population so they eat first. Piglets are sent off, if they are too intrusive. Piglets know that, so they try to get something to eat few meters away from adults. This means that it is easier for predators to catch these less important piglets than relevant adults.
Wild boars prepare very warm lairs in winter. Especially soft lairs are for sows. They use fir branches, small firs, heathers, bilberry bush, reed and dry grass to build it. These warm lairs help piglets stay warm and not waste their energy.

httpv://www.youtube.com/watch?v=VbjmZFv3mxY

"Wolfsvögel"

Die Inuit gaben ihnen den Beinamen "Wolfsvögel", weil sie mit Wölfen kooperieren. Sie reagieren auf Wolfsgeheul, zeigen ihnen mögliche Beute, während die Wölfe den Rufen folgen. Die Rede ist von Raben.

Der Winter ist die Zeit des Kampfes ums Überleben, die Tiere müssen sich tiefem Schnee, Frost und kurzen Tagen anpassen. Die Raben sind da keine Ausnahme, auch sie müssen kalte Nächte überstehen. Hierzu benötigen sie mindestens 200g Fleisch am Tag. Da Raben große Vögel sind - sie erreichen ein maximal Gewicht von um und bei einem Kilogramm - können sie aber bis zu drei Tage ohne Nahrung überstehen.
Ihre Nahrung finden sie, indem sie kreuz und quer durch den Wald fliegen und dabei jedes Stück ihres Territoriums nach etwas Fressbarem absuchen - in Lettland können diese Territorien bis zu 15Km² für ein Paar werden.
Wenn sie etwas gefunden haben, dann müssen sie es großen Raubtieren zeigen, weil sie nicht es von allein nicht schaffen, die Haut von großen Tieren zu durchdringen. Diese Kooperation hat Vorteile für beide Seiten.

Sozialverhalten der Raben untereinander

Soziales Verhalten hilft, auch dem Schwächsten und Jüngstem Vogel zu überleben. Sie haben bis zum Alter von vier, bezieheungsweise sechs Jahren kein eigenes Territorium. Daher leben sie in kleinen Gruppen, deren Anzahl sich stets verändern kann. Wenn sie dazu bereit sind, dann bilden sie Paare und verlassen die Gruppe, wobei sie dann nciht zwangsläufig ein eigenes Revier besitzen, und von daher meist weiter Gebiete nach Nahrung absuchen

Wenn ein großes Beutestück im Revier eines adulten Rabenpaares liegt, dann verscheuchen sie andere Raben nicht unbedingt, allerdings bestehen sie auf ihrem Anspruch und weisen jüngere Paare auf ihre niederen Plätze. Alte Raben heben ihre "Augenbrauen" und plustern ihr Gefieder auf. Raben reagieren vor allem auf Geschlechtsgenossen sehr aggressiv, mit einem fremden Raben des anderen Geschlechts können sie sich hingegen besser arrangieren.

In diesem Film werden Sie sehen, dass Raben keine Elstern verjagen, weil genügend Nahrung vorhanden ist. Trotzdem reagieren die Elstern sehr vorsichtig, um nicht doch etwa angegriffen zu werden - aber sehen sie selbst:

httpv://www.youtube.com/watch?v=qY05C2xFHAI

Meža pūce - 2011. gada putns

Par 2011. gada putnu Latvijā ir nominēta meža pūce Strix aluco. Tā ir visbiežāk sastopamā Latvijas pūce. Lai arī sugas nosaukumā ir minēts vārds „mežs”, tur sastapt pūci varēsiet retāk nekā parkos, alejās vai kapos, jo šajās vietās ir daudz vairāk lielu dimensiju koku ar piemērotiem dobumiem. Šis ir sešpadsmitais gads, kad Latvijā tiek nominēts gada putns. Kā uzsver Latvijas ornitoloģijas biedrības  valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus – gada putna akciju laikā līdz šim uzmanība visbiežāk pievērsta retiem un īpaši aizsargājamiem putniem, taču šogad par gada putnu izvēlēts viens no parastākajiem naktsputniem, lai liktu cilvēkiem aizdomāties, kāpēc meža pūcei bieži vien nav vietas mūsu mežos, un ANO pasludinātajā Starptautiskajā mežu gadā aicinātu palīdzēt meža pūcei atgriezties mājās - mežā. Akcijas organizatori Latvijas Ornitoloģijas biedrība sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi aicina sabiedrību gatavot un izvietot mākslīgus koku dobumus – pūču būrus.

Bargās un sniegotās ziemās pūcēm ir grūti sagādāt pārtiku, jo biezais, nereti ar sērsnas kārtu klātais sniegs neļauj piekļūt peļveidīgajiem grauzējiem, kuri omulīgi pavada ziemu zem sniega. Tieši šāda ziema bija 2009./2010. gadā, kad daudzviet Latvijas pilsētās un mežos tika atrastas novārgušas vai jau nobeigušās pūces.

Ziemā, atrodot šādu šķietami bezbailīgu pūci, vislabāk, uzmanoties no pūces nagiem, novietojiet dzīvnieku kādā eglē, kur tam netiek klāt suņi, kaķi un tas nav uzkrītoši redzams vārnveidīgajiem putniem- tiem ļoti nepatīk nakts putni.

Savukārt vasarā, ja gadās uziet pūču mazuļus tos nekādā gadījumā nevajadzētu nekur nest un „glābt”.  Jāatceras, ka pūču mazuļi ligzdu (koka dobumu) atstāj pirms iemācās lidot, tāpēc labākais, ko šādos gadījumos var darīt ir pūcēnus uzcelt kāda koka zarā. Pūcēnu vecāki ir turpat tuvumā un vēro jūs!

Meža cauna

Krituša dzīvnieka līķis ziemā daudzām putnu un zvēru sugām nodrošina izdzīvošanu. Ilgāku laiku nav jāuztraucas par to kur dabūt ēdamo. Mūsu platuma grādos tas nav nekas neparasts, ja plēsīgie dzīvnieki ziemā pārtiek no maitas. Tā ir neatņemama ēdienkartes sastāvdaļa. Meža biežņā zvēri uzdrīkstas nākt pie maitas arī gaišā dienā, bet pie atklātā vietā krituša zvēra plēsēji parādās naktī. Viens no parastākajiem plēsējiem, kuru šādās vietās var novērot ir meža cauna (Martes martes)- Latvijā un SNP plaši izplatīta suga. Aptuveni pusmetru garais un 0,8-2,2 kg smagais sermuļu dzimtas zvēriņš tērpies brūnā kažokā. Ziemā biezā pavilna padara zvēriņu zilganpelēku. Pakaklē tam ir gaišs plankums, kura krāsa variē no gaiši dzeltenas līdz spilgti oranžai. Caunai ir ļoti gari, asiem nagiem bruņoti pirksti. Tie ļauj dzīvnieciņam veikli kāpelēt koku vainagos un negrimt irdenā sniegā. Tēviņi ir smagāki par mātītēm, tāpēc vairāk uzturas uz zemes. Mātītes ir vieglākas un ļoti veikli pārvietojas pārlecot no koka uz koku.

Meža caunas barības klāsts ir ļoti plašs. Vasarā tās barībā dominē kukaiņi, abinieki, rāpuļi, sīkie kukaiņēdāji, peļveidīgie grauzēji, putni, ogas un augļi. Peļveidīgo neražas gados lielāka nozīme meža caunas iztikā ir vāverēm un putniem. Tai ļoti garšo medus un tā meklē ne tikai kameņu ligzdas, bet pie izdevības apmeklē arī bišu dravas. Ziemas ēdienkartē vismaz 30-40% aizņem maita. Vienā paņēmienā meža cauna var apēst aptuveni 100 g gaļas. Dienā tai jāapēd barības daudzums, kurš ir aptuveni vienāds ar 1/5 daļu no pašas svara. Lai iegūtu šādu barības daudzumu, caunai nākas krietni noskraidīties. Ziemā caunas medību iecirknis ir lielāks kā 10 km². Ja medībās neveicas, caunai nākas noskriet pat 30 km, tāpēc kritis dzīvnieks ir ļoti vērtīgs. Paēdusi, tā pa taisnāko ceļu dodas uz migu gulēt. Migas ierīko zem koku saknēm, celmiem, koku dobumos vai vāveru ligzdās. Jaukā laikā var atklāti gulēt lielāku putnu būvētās ligzdās, bet lielā salā midzeni ierīko zem sniega.

Ja caunu daudz, tās vienā un tajā pašā teritorijā medī dažādos diennakts laikos. Lai izvairītos no konfliktiem, tās komunicē neklātienē – atstājot smaržzīmītes. Caunas iezīmē teritoriju ar ekskrementiem, urinējot un berzējot anālos dziedzerus gar zariem, zemi vai šajā gadījumā gar sniegu. Ēdot nedrīkst zaudēt modrību, tāpēc zvēriņš laiku pa laikam paceļas pakaļkājās un apskatās apkārt.

Rietumeiropā meža cauna ir rets dzīvnieks, Latvijā to ir daudz. Bargas ziemas, kad daudz kritušu dzīvnieku, caunai ir svētki.

httpv://www.youtube.com/watch?v=XiCIkl2J5cM

Sniegā

Zvēri ir pilnībā pielāgojušies mūsu apstākļiem. Cilvēkiem šķietamās straujās gaisa temperatūras svārstības zvēriem neko neizsaka. Pārmaiņas no rudens uz ziemu zvēri uztver mierīgi, jo gan putniem spalvu tērps, gan arī zīdītājiem kažoks ir sagatavots ziemai un ir kļuvis daudz biezāks ar labi attīstītu pavilnu. Visiem zvēriem un putniem sistēma tiek pielāgota jau krietni pirms sala iestāšanās. Arī tiem dzīvniekiem, kuri ziemā guļ, būtu jābūt uzkrātam jau pietiekamam tauku slānim. Šie dzīvnieki tauku rezervi sāk krāt jau vasaras beigās, bet citi to dara visu vasaru. Dzīvniekiem ziemā sniegs ir labāks par kailsalu. Ja zeme nav sasalusi un uzkrīt sniegs, zvēri vieglāk var tikt klāt ēdienam. Mežacūkas vieglāk caur sniegu var uzrušināt zemi, lai atrastu barību, nekā tad, ja zeme ir sasalusi. Bieži vien lielie, vecie mežacūkas kuiļi, rakdami sasalušo zemi, nolauž savus ilkņus. Ziemā pavisam zema gaisa temperatūra ir bīstama tādiem sīkajiem dzīvniekiem kā pelēm, ciršļiem un strupastēm, bet šie dzīvnieki parasti pie lieliem mīnusiem ielien savās pazemes alās un nelien ārā. Arī putniņiem kļūst grūtāk, bet arī tie meklē veidu, kā sasildīties, piemēram, naktīs mazie putniņi guļ, pa vairākiem kopā saspiedušies, lai tādā veidā saglabātu siltumu. Ja zvēri ziemā var dabūt ēst, viņi ar savu kažoku var izturēt arī lielu salu. Tāpat kā biezais sniegs, arī ledus zvēriem var sagādāt raizes, jo uz tā var savainoties. Tādiem zvēriem kā lūšiem, lapsām un baltajiem zaķiem uz ziemu pēdu apakšas kļūst ļoti apmatotas, kas būtībā ir kā zābaciņi, un šis biezais apmatojums neļauj sagriezt ķepas uz asām ledus šķautnēm. [nggallery id=32]

Vilku putns – krauklis!

Inuītu tautu valodās kraukli dēvē par „vilku putnu”,  jo tas sadarbojas ar vilkiem – reaģē uz vilku gaudošanu, norāda iespējamā medījuma atrašanās vietu, savukārt vilki seko kraukļa balsij. Ziema ir izdzīvošanas laiks, kad meža iemītniekiem jāpielāgojas dziļajam sniegam, salam un īsajām dienām. Arī krauklim, lai droši pārciestu aukstās naktis jābūt paēdušam - diennaktī tam vajag vismaz 200 gramus gaļas. Taču krauklis ir liels putns, svarā ap kilogramu, tāpēc var badoties pat trīs dienas. Barību kraukļi atrod lidojot virs mežiem un rūpīgi pārbaudot katru savas teritorijas kvadrātmetru. Latvijā kraukļu pāra teritorija ir aptuveni 15km² liela. Kad kritušais dzīvnieks atrasts, jāpievērš plēsīgo zvēru uzmanība, citādi krauklim pie maltītes netikt. Krauklis nespēj pārplēst lielo pārnadžu ādu. Tāda sadarbība ir abpusēji izdevīga.

Attiecības kraukļu sabiedrībā

Attiecības kraukļu sabiedrībā ļauj izdzīvot arī fiziski vājākiem, jaunākiem putniem. Līdz pat 4-6 gadu vecumam jeb dzimumgatavībai kraukļi dzīvo nomadu dzīvi – tiem nav savas teritorijas. Jaunieši dzīvo baros, kur locekļu skaits pastāvīgi mainās. Tuvojoties dzimumgatavībai, putni veido pārus un pamet jauniešu baru, taču viņiem vēl „nepieder”  zeme, tāpēc tie meklējot barību klejo.

Liels dzīvnieks, kas kritis pieaugušu kraukļu pāra teritorijā netiek stingri aizsargāts pret sugas brāļiem, taču, ja teritorijā ir ielidojis „jaunais pāris”, notiek attiecību kārtošana. Dominējošais pāris izrāda pirmtiesības un agresivitāti. Vecie kraukļi ieņem raksturīgas, agresīvas pozas – saceļ „uzacis” un pieglauž vai uzbužina spalvu tērpu. Lielāka agresivitāte tiek vērsta pret sava dzimuma putniem, – t.i. tēviņš dzenā tēviņu, mātīte - mātīti (redzams uzfilmētajā materiālā). Filmā redzams, ka agresivitāte un satraukums „pielīp” pārējiem putniem, tāpēc ik pa brīdim tie sanāk kopā un izlādējās bļaustoties.

Uzfilmētajā materiālā redzamās žagatas kraukļi prom nedzen, jo šeit barības ir daudz. Tomēr žagatas ir uzmanīgas un cenšas netrāpīties krauklim pa nagiem.

httpv://www.youtube.com/watch?v=qY05C2xFHAI

Ablaichen der Meer- und Bachforellen

Die Bachforelle Salmo trutta fario ist eine Unterart der Meerforelle Salmo trutta trutta, was bedeutet, dass beide Arten zur selben Spezies gehören. In Lettisch  heißen Meerforellen "Taimins", während sie in deutscher und englischer Sprache "Meerforellen" genannt werden. Im Russischen bezeichnet das Wort "taimen"  allerdings völlig verschiedene Fischarten, welche nicht in Lettland vorkommen. Die Meerforelle ist ein anadromer Fische, welcher die meiste Zeit seines Lebens  im Meer verbringt und nur die ersten Jahre seines Lebens im Fluss verbringt und danach nur zum Laichen zurückkehrt. Die Bachforelle hhingegen verbringt ihr gesamtes Leben in Binnengewässern, wo sie auch keine großen Strecken zurücklegt. Genetische Analysen legen nahe, dass ihre Genpools sehr ähnlich sind.   Außerdem können sich Forellen kreuzen, was bedeutet, dass es nur zwei Unterarten einer Art sind. Hier ist ein Video der Forellen mit Erklärungen (leider nur auf lettisch) des Zoologen Vilnis Skuja httpv://www.youtube.com/watch?v=MRYO9k5uOAA

Lapsa rīta mijkrēslī

Jau atkal zemi klāj sniegs. Jo dienas, jo biezāka tā sega. Slīteres mežos ikkatrs ieņem savu vietu mūžīgajā barības ķēdē. Te redzam vilku noplēstu briedi, kas rudastei lapsai dzīvi padara vieglu. Lapsa barojas pie kritušā dzīvnieka rīta mijkrēslī. Aust gaisma un kamera sāk filmēt, taču lapsas mielasts jau ir tik pat kā beidzies. Fiksēti pavisam nedaudz kadru puskrēslā. Nākamie pie "kopgalda" nāks putni. httpv://www.youtube.com/watch?v=G-Veqx8qJ8Q

Taimiņu un strauta foreļu nārsts

Strauta forele ir taimiņa Salmo trutta pasuga -Salmo trutta fario, tātad taimiņš un strauta forele pieder vienai zivju sugai. Vāciskais un angliskais taimiņa nosaukums ir „jūras forele", kas uzskatāmāk norāda uz taimiņa un strauta foreles radniecību. Savukārt krievu valodā „taimeņ" apzīmē pavisam citu lašveidīgo zivju sugu, kura Latvijā nav sastopama. Taimiņš (jūras forele) ir anadroma zivs, kas lielāko dzīves daļu pavada jūrā un upē tā pavada pirmos dzīves gadus un nāk uz nārstu. Strauta forele visu dzīvi pavada iekšzemes ūdeņos un neveic tālus ceļojumus. Ģenētiskā analīze liecina, ka to genomi (gēnu kopums) būtiski neatšķiras. Jāatzīmē, ka lašveidīgās zivis veido hibrīdus savā starpā, bet šeit runa ir par vienas sugas iekšienē eksistējošām formām. Taimiņu un strauta foreļu dzīves ainu Slīteres nacionālajā parkā komentē zoologs Vilnis Skuja.

httpv://www.youtube.com/watch?v=MRYO9k5uOAA