Capital of Black Grouse

Black Grouse lek in Bažu bog of Slitere National Park is the biggest in Europe. In 2009 there were counted 66 black grouse males together at one place. Landscape and strict protection of the area made it possible for this place to gain the status of Black Grouse capital.
Black Grouse mates in early spring. Males – cocks gather at their lek spots from wide area. Here they occupy their territory and protect it from the others. Boundary posts are small trees, grass clusters and small knolls. Most valuable territories are in the middle of the lek. As everyone tries to get as close as possible to the centre of the lek, territories of each cock there is smaller, but further away from the centre bigger. Males hiss, utter mating-calls, show off their splendid feathers and threaten each other with special warning call. And all this is because of humble females. When they show up, males become much more active to gain female attention as they are to choose male to mate with. Among all cocks only few of them will be the lucky ones. When fertilized, hens find a place to nest and care about chicks alone. Cocks continue lekking while hens start nesting. If first nesting fails, hen can go back to the lek and mate again.

Noteicējs "Iepazīsim jūras piekrasti!"

Klajā laists jūras piekrastes augu un dzīvnieku noteicējs "Iepazīsim jūras piekrasti!". Tas palīdzēs atpazīt biežāk sastopamās sugas Baltijas jūras krastā. Šī ērti lietojamā, pret laikapstākļiem izturīgā kabatas formāta grāmatiņa domāta gan patstāvīgai dabas izziņai, gan pārgājienam kopā ar gidu.  Aicinām iepazīt Baltijas jūras piekrasti un tās dabas vērtības – augu un dzīvnieku sugas, kas, pakļautas pastāvīgai viļņu un vēja iedarbībai, lieliski pielāgojušās dzīvei mūžam mainīgos un ziemeļnieciski skarbos apstākļos. Daudzveidīgo jūras piekrasti  Slīteres nacionālā parka teritorijā ir maz skārusi cilvēka darbība. Tā ir mājvieta daudzām ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas retajām un izzūdošajām sugām. Noteicējā iekļauti raksturīgākie jūras krastā, embrionālajās kāpās, priekškāpās un pelēkajās kāpās sastopamie floras un faunas pārstāvji, kā arī dabas elementi. Izdevumu sagatavojusi Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģiona administrācija, īstenojot projektu “Baltijas Zaļā josta". [download id="89"]

The Adder

The Adder is Latvia’s only venomous snake. You may meet this snake in early spring when ground is still frozen. This one is male adder. Males usually are blue-grey but females are brown, but at some places  more than a half are almost black.  The Adder is phyletic new species, this is way sometimes you may see adder in very different colours, for example, half of the snake is light while other is dark. The adder warn for their presence loudly hissing. It is not advisable to tease this snake as it need strenght for mating that take place in spring. You have to remember that adder is not willing to bite everyone that cross its path because they have to use a lot of energy to create the venom and it takes several days to renew it.

httpv://www.youtube.com/watch?v=rEZZztc9d5g

Odze

Odze ir vienīgā indīgā čūsku suga Latvijā. Odzes kā pirmās no Latvijā sastopamajām čūskām pēc pārziemošanas var sastapt agri pavasarī, kad zeme vēl sasalusi. Šis ir odžu tēviņš. Tēviņi parasti krāsoti zilganpelēkos toņos, mātītes brūnganos, bet dažviet vairāk kā puse visu odžu ir melnas. Odze ir filoģenētiski jauna suga, tāpēc reizēm sastop visdažādāko nokrāsu odzes, piemēram, puse odzes gaiša, puse melna. Par savu klātbūtni odze brīdina skaļi šņācot. Nebūtu vēlams odzi īpaši kaitināt, jo tai spēki jātaupa riestam, kurš notiek pavasarī. Jāatceras, ka odze nebūt nealkst kost visiem, kas vien patrāpās ceļā, jo indes izstrādāšanai jātērē daudz enerģijas un paiet vairākas dienas, līdz indes krājumi atjaunojušies. httpv://www.youtube.com/watch?v=rEZZztc9d5g

Šlītere lighthouse is waiting for visitors

Tourism season in Latvia starts with sunny and mellow green May. The Šlītere lighthouse is waiting its visitors on the top of the Blue Hills.

The highest flashing light in Latvia has been turned off and doesn’t showmarine vessels way home anymore, however, now it is possible to look at the Irbe Strait and Sõrve lighthouse on Saaremaa island from the top of the Šlītere lighthouse. Come visit us in Šlītere, Dundaga district, where once upon a time lived robber David and King of the Dundaga dwarfs.

More: here!

Šlīteres bāka gaida apmeklētājus

Saulains un maigi zaļš sākas maijs un aktīvā tūrisma sezona Latvijā. Slīteres nacionālā parka Zilo kalnu kraujas malā apmeklētājus atkal gaida Šlīteres bāka.  Latvijas augstākā bākuguns vairs kuģiem ceļu nerāda, taču tagad ikviens var noraudzīties  uz kuģiem Irbes šaurumā un Sāmsalas Sirves bāku no Šlīteres bākas augstumiem. Brauciet ciemos uz Dundagas novada Šlīteri, kur savulaik mitinājās Dundagas rūķu karalis un laupītājs Dāvids! Vairāk šeit.

Putnu vērošana Kolkasragā

Šobrīd – aprīļa beigās Kolkasragā, kas ir viena no labākajām putnu vērošanas vietām, ir iespējams redzēt teju visas Latvijas putnu sugas. Ne velti šajā laikā Kolkasragu apmeklē ne tikai pašmāju putnu vērotāji un fotogrāfi, bet arī skandināvi, vācieši un briti. Ja arī jūs tirda zinātkāre par putniem un to dzīvesveidu, brauciet uz Kolkasragu 23. aprīlī no 9:00 līdz 12:00 un 24. aprīlī no 6:00 līdz 9:00 un piedalieties putnu vērošanā kopā ar ornitologu Helmutu Hofmani! Jautājiet, zvanot pa telefonu 26444121.

Gribas ticēt, ka Latvijā nav cilvēka, kurš izdzirdot gājputnu balsis nebūtu pacēlis galvu mēģinot saskatīt skaņas avotu. Balss ir viens no nozīmīgākajiem komunikāciju veidiem, kas gājputniem palīdz veikt organizētu, precīzu un drošu ceļojumu. Lai to nodrošinātu, svarīga ir pieredze un efektīva pārvietošanās. Piemēram, zosis un dzērves lido kāšos, jo tā ir vieglāk veikt garus pārlidojumus. Kāšu priekšgalā vienmēr lido vecākie un pieredzējušākie putni, kuri, izmantojot īsāko maršrutu, baru ved uz labākajām atpūtas un barošanās vietām. Tomēr - kā putni zina kurp lidot? Izradās, ka pārlidojumu laikā tie izmanto vairākus orientierus – sauli, zemes magnētisko spēku, nakts laikā – zvaigznes, daļēji arī ainavas. Tieši šo dabas fenomenu kopums putniem palīdz atrast labākās, klusākās barošanās un atpūtas vietās. Cilvēku saimnieciskās darbības dēļ šādu vietu uz zemeslodes kļūst arvien mazāk, tādēļ aicinu - būsim saudzīgi pret mūsu valsts īpaši aizsargājamām dabas teritorijām!

Helmuts Hofmanis

Wild wolves at their prey

Wolves managed to hunt down one-eyed red deer. Its right eye had poured out and injury healed. We can only guess how the deer lost its eye. It is almost impossible to accidentally run onto some branch as deer eyes are protected by long tactile hair that wars animal about danger. A lot easier to injure an eye is while running with great speed through forest; however it may have happened because of splinter from a bullet. Anyway, it is a lot easier for wolves to hunt down one-eyed deer because its eyes are located on both sides of the head and so the deer is not able to react on the wolves attack from the blind side.
Wolves tear up the stomach and eat the hot bowel. That is how they get warm food. Wolf pack is not able to eat the whole deer at once so they may come back later. This time they smell presence of humans and that is why they are very careful. Male wolf is braver and dares to approach the game. Presence of ravens make wolves a bit calmer but at the same ravens are annoying and that is why wolves time to time try to catch them showing who’s the authority. Sometimes people call ravens “the wolf birds”, as they cooperate with wolves. When the birds have found something, they signalise to the wolves by flying around above the game and croaking. In their turn ravens react to howling. Ravens know that wolves will leave something for them too. Cranes that obviously are aware of the presence of these wolves do not seem to be bothered. Female wolf shows up. It has smaller head and slender muzzle. It is possible that the she-wolf is pregnant as it has round stomach. At the moment alpha couple lives separately from others and she-wolf decides where to make a den.

httpv://www.youtube.com/watch?v=mhyCsyFp1H8

Fuchs trifft Seeadler

Ein männlicher Fuchs mit verletzten Bein kann sich glücklich schätzen, totes Rotwild gefunden zu haben. Gleiches gillt für einen Seeadler, der nahe dem Wild gelandet ist und sich nun langsam nähert. Ein Seeadler ist eigentlich keine Gefahr für einen ausgewachsenen Fuchs, dieser ist allerdings verletzt und beäugt den Seeadler daher sehr kritisch. Während dessen sitzt ein Rabe auf dem Geweih des toten Bockes und beobachtet die Situation. Eine spannende Situation mit drei Akteuren, die sich alle sehr argwöhnisch beäugen.

<iframe title="YouTube video player" width="640" height="390" src="http://www.youtube.com/embed/CJap3939C6k" frameborder="0" allowfullscreen></iframe>

Fox and White-tailed eagle

Male fox with injured arm is very fortunate to find dead red deer. And so is young White-tailed eagle that has landed near the corpse and slowly approaches it. White-tailed eagle is no threat for adult fox; however, this fox is injured so is careful concerning eagles behaviour. Raven is watching the situation while sitting on the deer’s antler, but as a quarreller by nature cannot do without cawing at the fox. At the same time the raven has to beware both of these predators. It is hard for the fox to tear the meat, but the hunger makes it overcome the pain and eat as fast as possible because it can be very dangerous to be exposed.

httpv://www.youtube.com/watch?v=CJap3939C6k

Lapsa un jūras ērglis

Kritis staltbrieža līķis lapsu tēviņam ar savainotu priekšķepu ir īsts atradums. Tāpat arī jaunam jūras ērglim, kurš nolaidies atstatu un palēnām tuvojas brieža līķim. Jūras ērglis pieaugušai lapsai nav drauds, bet lapsa ir savainota, tāpēc ļoti aizdomīgi pēta jaunā ērgļa uzvedību. Krauklis, uzsēdies uz kritušā brieža raga, visā nolūkojas, bet pēc dabas būdams skandālists, nevar noturēties neapķērcis lapsu kūmiņu. Krauklim jāpiesargās no viņiem abiem.  Lapsai savainotā kāja traucē plēst ēdamo, bet izsalkums dara savu un lapsa ,pārvarot sāpes, cenšas noplēst lielāku gabalu un ātrāk paēst, jo uzturēšanās atklātā vietā, kuru katru brīdi var kļūt bīstama.

httpv://www.youtube.com/watch?v=CJap3939C6k

Vilki pie medījuma

Vilkiem izdevies nomedīt vienacainu briežu bulli. Tā labā acs bija iztecējusi un ievainojums sadzijis. Kā briedis aci bija zaudējis, varam tikai minēt. Mežā nejauši uzdurties zaram ir pagrūti, jo brieža aci sargā gari taustmati, pieskāriens tiem savlaicīgi brīdina zvēru par briesmām. Vieglāk aci savainot lielā ātrumā brāžoties cauri mežam, nav izslēgts, ka ievainojums iegūts no zaros izšķīdušas medību lodes šķembas. Lai nu kā, vienacains briedis ir vilkiem vieglāk nomedījams, jo briedim acis novietotas galvas sānos un neredzēt ar vienu aci nozīmē, ka briedis no aklās puses savlaicīgi nespēj reaģēt uz vilka uzbrukumu. Vilki nomedītajam dzīvniekam pārplēš vēderu un mielojas ar karstajām, aukstajā gaisā kūpošajām iekšām. Mēs parasti neiedomājamies, ka vilki tā tiek pie silta ēdiena un tieši tāpēc ir tik kāri uz nomedītā zvēra iekšām. Vilku bars nekad nespēj apēst visu nomedīto briedi, tāpēc nākošajās dienās mēdz atgriezties pie medījuma atliekām. Šoreiz pie vilku medījuma bijuši cilvēki, te jūtamā cilvēka smaka liek būt ļoti uzmanīgiem. Drošākais ir vilku tēviņš, kurš sadūšojas pienākt pie medījuma. Uzmanīgo kraukļu klātbūtne vilkus nomierina, bet reizēm kaitina, tāpēc vilki pie izdevības liek manīt, kurš ir īstais saimnieks un padzen kraukļus no medījuma. Kraukļus reizēm mēdz dēvēt par ‘vilku putniem’, jo tie ar vilkiem savdabīgi sadarbojas . Kraukļi mēdz norādīt vilkiem medījuma atrašanās vietu, lidinoties virs medījuma un ik pa laikam ieķērcoties, savukārt kraukļi reaģē uz vilku gaudošanu. Kraukļi zina, ka pēc vilku maltītes tie vienmēr atradīs bagātīgi klātu galdu. Netālu staigājošās dzērves, vilku klātbūtne pārlieku nesatrauc, kaut arī tās nepārprotami reaģē uz vilkiem. Parādās kuce. Kucei galvas apjoms ir mazāks, tās purns slaidāks. Vilcene, iespējams, ir grūsna, par to liecina tās apaļais vēders. Šajā laikā ‘alfa’ pāris dzīvo atsevišķi un midzeņa izvēlē noteicēja ir kuce.

httpv://www.youtube.com/watch?v=mhyCsyFp1H8

Ciemos pie bebra

Skaistajā 20. marta priekšpusdienā pie Vaides dīķa bija pulcējušies 20 Pasaules ūdens dienai veltītā pārgājiena Ciemos pie Vecročupes bebra dalībnieku.
Diena kā radīta pastaigai. Pulkā bija lielākoties Dundagas novada iedzīvotāji, arī Latvijas Universitātes bioloģijas studenti, kas nedēļas nogali pavada Kolkas prakses bāzē, jo pārgājiena gids zoologs Vilnis Skuja ir tik erudīts dabas pētnieks, ka jaunajiem ir ko pamācīties.
Vilnis pirms došanās ceļā demonstrēja bebra galvaskausu ar zobiem, lai izskaidrotu bebra galvenā darbarīka darbības principu. Pārgājiens izvērtās divdaļīgs. Pārgājiena pirmās daļas maršruts veda pa vēl biezo ledu uz Vaides dīķa rietumkrastu, jo vietējais iedzīvotājs un tūrisma uzņēmējs Ivars Hausmanis tur bija manījis svaigus bebra grauzumus. Redzējām, ka tad, kad ziemas gardums bērzs ir apēsts, bebrs ķeras klāt priedei, vēl arvien smādējot melnalksni. Izsmeļošajā Viļņa stāstījumā bija ļoti daudz informācijas par visām bebra dzīves pusēm, gan ģimenes dzīvi, gan tā fizioloģijas īpatnībām, gan dzīves grūtībām. Izrādās, ka viena bebru ģimene jeb bebru māte un bebrs tēvs turas kopā visu mūžu, taču bērni ģimenē dzīvo tikai divus gadus, jo jādod vieta mazākajiem brāļiem un māsām. Bebru ģimene ir spiesta laiku pa laikam pārvākties, pametot iekopto mājvietu, jo tuvumā esošie augi (gan zālaugi, gan kokaugi) ir apēsti. Pārgājiena dalībnieki, nonākot pie svaigas ieejas bebru mājā, varēja lielo grauzēju saost, aptaustīt rūpīgi nomizotos bērzu zarus, ielikt savu plaukstu bebra pēdas nospiedumā.Pa ceļam satikām zaļu vairogblakti. Par to mums pastāstīja klātesošais entomologs Kristaps Vilks.
Pārgājiena otrā daļa notika Vecročupes krastos, kurus klāj veci, bioloģiski vērtīgi priežu meži. Upes straumi vairs neklāja ledus, tāpēc varēja no ūdens izvilkt dažu labu ūdenī dzīvojošu bezmugurkaulnieku un demonstrēt klātesošajiem. Gan Vilnis, gan Kristaps vērsa uzmanību uz jauna un veca priežu meža atšķirībām. Vecročupes krasti ir viena no skaistākajām Slīteres nacionālā parka vietām, kurai līdzīgās ornitologs Māris Strazds Slīteres nacionālā parka ziņu pēdējā numurā salīdzinājis ar par slīpētu dimantu.

[nggallery id=36]

New edition of "Slitere National Park News" has been published

Slitere National Park Administration informs tourists about natural and cultural heritage and gives practical information for their visit to the national park.
The new edition of „Slīteres nacionālā parka Ziņas” („Slitere National Park News”), is now available in Latvian. An English summary is also available electronically. This time the newspaper serves as a tourist guide of nature and culture in Dundaga district. Slitere National Park is a partner of the Baltic Green Belt project and carries out a pilot project on sustainable tourism based on heritage of nature and culture at the Latvian Green Belt.

This time the newspaper has 16 pages and is full of interesting articles and nice photos. A central spread sheet contains a brief roundup of tourism routes and events planned this year. On the last page you can find a map of Dundaga district.

The first half of the newspaper is dedicated to Slitere National Park nature heritage. Slitere National Park researchers describe animals and plants in this territory. The German biologist and journalist Beatrix Stoepel and geography professor Horst Sterr express their opinion on Slitere National Park. The outstanding biodiversity of this territory made the journalist choose this territory for shooting a popular-science film and encouraged the Kiel professor to take 30 geography students on a field trip to the area. Also there are stories and information about the district's culture heritage of coastal fisherman villages as well as the district centre – Dundaga. In the newspaper you will find information about this year’s Travel Day in Slitere that will last for two days – 4th and 5th June, 2011. During these two days you may choose among 17 routes, 11 practical workshops, taste traditional food and take part in other activities.

Slitere National Park News are issued once per year and are distributed in the National Park as well as through tourism offices in Kurzeme and electronically. In total, it reaches approximately 2000 readers and travellers in the region. Additionally, it will be disseminated during 18th annual International Travel Trade Fair "Balttour 2011". This issue was prepared in cooperation with the Latvian Nature Conservancy Agency, Latvia’s rural tourism association „Lauku ceļotājs” and the tourism information centre at Dundaga municipality with a contribution from Kiel University. It was part-financed by the European Union (ERDF). [download id="84"]

[download id="87"]

Roe deer in winter

Roe deer is the smallest deer in Latvia. In winter roes feed on small branches, tree and fern buds and sometimes they manage to find browse of caulescent plants. If they can’t find anything else, they eat also last year’s grass and hay. Snow is a great obstacle for roes in finding food. Even 30-40 cm thick snow is a nuisance as they have to scratch the snow off to get to the food. Imagine how you would feel, if you had to clear snow with haft of the spade instead of spade itself. Roes have very thin legs that are not suitable for such work, so it spends too much energy. To spend winter successfully it is very important that the snow cover doesn’t stay too long. Crust is extremely dangerous as roes cut up their legs.
This winter was quite good for the roes as the snow was frozen and very strong so animals were able to walk across it. As everything is covered with ice they can easily access osiers growing by ponds and other water body. If they have the possibility, they are eager to visit graveyards, where they can find different coniferous trees and cut flowers. People usually are not very happy about that.
Orchards are another place where roes can find something to eat. Instead of eating bark they mostly choose browse and buds of fruit trees and berry bushes. Sometimes people leave hay, carrots and beets for animals to eat. But before you left something for them in your garden, you have to understand that roes tend to look for food close to settlements not only in winter but in summer too. Roes are risking their life by coming to villages as they can get in a car accident, they have to watch out from dogs and sometimes poachers.

httpv://www.youtube.com/watch?v=C444UIlxZN8
httpv://www.youtube.com/watch?v=jVUEAetZgv4&feature=related

Stirnas ziemā

Stirna ir mazākais Latvijas briedis un barība, ko tā ēd ir smalkāka nekā staltbriedim un alnim. Ziemā tās barojas ar mellenājiem, viršiem, sīkiem zariņiem, koku un paparžu pumpuriem, reizēm tām izdodas zem sniega atrast jaunos lakstaugu dzinumus. Lielā badā netiek smādēta kūla un siens. Sniegs liedz stirnām iespēju brīvi pārvietoties barības meklējumos. Jau 30 – 40 cm bieza sniega sega ir milzu apgrūtinājums. Lai piekļūtu barībai, kuru sedz sniega sega, stirnām nākas nokasīt sniegu. Iedomājaties, kā jūs justos, ja jums nāktos rakt sniegu nevis ar pašu lāpstu, bet ar lāpstas kātu. Stirnu tievās kājas šim darbam nav piemērotas, tāpēc dzīvnieks spiests nelietderīgi patērēt daudz enerģijas. Sekmīgai pārziemošanai svarīgi, lai sniega sega neturētos ilgi, jo īsāks sniega periods, jo labāk. Ļoti bīstama ir sērsna, kurā stirnas nopietni savaino kājas. Šī ziema, ar sasalušo, cieto sniegu, ļauj stirnām brīvi pārvietoties pa sniega virsu, tāpēc nav stirnām īpaši nelabvēlīga. Cietais sniegs un ledus, ļauj stirnām piekļūt pār dīķi vai vigu nolīkušiem koku zariem, kuriem citos gada laikos klāt netiek. Tagad tās brīvi staigā un barojas ar pārmitrās vietās augošiem kārkliem, kuri citkārt paliek stirnu neizmantoti. Stirnas labprāt apmeklē kapus, kuros barojas ar mūžzaļajiem skujeņiem un grieztajiem ziediem, tā sagādājot nepatīkamus mirkļus kapu kopējiem. Arī augļu dārzus stirnas apmeklē labprāt, kur barojas ar augļu koku un ogulāju jaunajiem dzinumiem un pumpuriem. Koku mizu stirnas negrauž. Cilvēki ziemā mēdz stirnas piebarot izliekot siena klēpjus, burkānus, bietes. Jāatceras, ka stirnas, pieradušas baroties tiešā apdzīvotu vietu tuvumā, tepat barību meklēs arī tad, kad ziema būs pagājusi, tāpēc pirms ierīkojam stirnu barotavu savā pagalmā, padomāsim vai to vēlamies. Piesaiste apdzīvotām vietām apdraud arī pašas stirnas- tās var iekļūt transporta negadījumā, stirnas apdraud suņi un reizēm arī malumednieki.httpv://www.youtube.com/watch?v=C444UIlxZN8 httpv://www.youtube.com/watch?v=jVUEAetZgv4&feature=related

Deer in orchard

Harsh winter for red deer is quite a challenge as our climate is not very suitable for them especially because of snow covered winters. Now, when the snow has frozen, deer can easily walk over it and escape wolves or dog attack. Red deer food in summer mainly is different caulescent plants while in winter they feed on small bushes, tree browse and bark. If the snow is thin, they can scratch it off to feed on lichens, but if it is thick and frozen they usually can’t get through it. Sallow, buckthorn, aspen tree, birch, juniper, pine and fir …. Branches, needles and bark –used are everything. Red deer is a ruminant animal and as one it has complicated digestive system with four-chamber stomach that helps digest cellulose found in very fibrous forage. They eat mostly browse that is full of proteins and sugars, however, in comparison with summer this food helps only to survive. Cultivated plants are especially nourishing, as they are softer and succulent than wild trees, so deer come to garden if it is possible. Maybe one of the reasons is their anatomical feature – they lack upper incisors, instead having a tough pad at the front of their upper jaw. With the toothless upper jaw they press the branch against toothed lower jaw and pull it off.

This deer knows that it is very dangerous for him to be in the garden, so it stops eating time to time to listen. Stags have antlers that make reaching the highest branches of the tree complicated, as they tend to stuck, however, hinds and their fawns don’t have this problem. Soon stags will shed their antlers. Old stags shed their antlers in mid March, while young ones only in May.

httpv://www.youtube.com/watch?v=voRC3v0AYtw

Deer in orchard

Harsh winter for red deer is quite a challenge as our climate is not very suitable for them especially because of snow covered winters. Now, when the snow has frozen, deer can easily walk over it and escape wolves or dog attack. Red deer food in summer mainly is different caulescent plants while in winter they feed on small bushes, tree browse and bark. If the snow is thin, they can scratch it off to feed on lichens, but if it is thick and frozen they usually can’t get through it. Sallow, buckthorn, aspen tree, birch, juniper, pine and fir …. Branches, needles and bark –used are everything. Red deer is a ruminant animal and as one it has complicated digestive system with four-chamber stomach that helps digest cellulose found in very fibrous forage. They eat mostly browse that is full of proteins and sugars, however, in comparison with summer this food helps only to survive. Cultivated plants are especially nourishing, as they are softer and succulent than wild trees, so deer come to garden if it is possible. Maybe one of the reasons is their anatomical feature – they lack upper incisors, instead having a tough pad at the front of their upper jaw. With the toothless upper jaw they press the branch against toothed lower jaw and pull it off.This deer knows that it is very dangerous for him to be in the garden, so it stops eating time to time to listen. Stags have antlers that make reaching the highest branches of the tree complicated, as they tend to stuck, however, hinds and their fawns don’t have this problem. Soon stags will shed their antlers. Old stags shed their antlers in mid March, while young ones only in May.

Par Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģiona administrāciju

Ar šā gada 1. februāri mainījusies Dabas aizsardzības pārvaldes (turpmāk tekstā – pārvalde) struktūra. Līdz 2011. gada 1. februārim vienu no pārvaldes struktūrvienībām sauca par Slīteres nacionālā parka administrāciju un tā pārraudzīja īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (turpmāk tekstā – teritorijas) Ziemeļkurzemē. Kopš 1. februāra notikusi nosaukuma un arī pārraugāmās teritorijas maiņa: Dundagas novada Šlīteres mežniecībā atrodas Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģiona administrācijas (turpmāk tekstā – administrācija) birojs. Šobrīd administrācijā strādā 17 darbinieki, tās direktore ir Ērika Kļaviņa. Administrācija uzrauga, kā tiek ievēroti dabas aizsardzības  normatīvie akti visās Kurzemes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Kopumā tās ir  78 teritorijas, t.sk. viens nacionālais parks, divi dabas rezervāti, 63 dabas liegumi, 9 dabas parki, trīs Natura 2000 statusā esošie mikroliegumi. Rūpējamies arī par 80 dabas pieminekļiem un dižkokiem, kuru precīzs skaits nav šobrīd zināms, jo mainījušies noteikumi, kas nosaka dižkoka godu pelnījuša koka dimensijas. Uzraugām arī Kurzemē atrodamās īpaši aizsargājās sugas un biotopus. Pārvaldes funkcijas un uzdevumus nosaka Dabas aizsardzības pārvaldes nolikums. Līdzās tīri administratīviem uzdevumiem (uzraudzīt, kontrolēt, sniegt atzinumus) administrācijas uzdevums ir arī izglītot sabiedrību dabas aizsardzības jautājumos, sagatavot izglītojošus materiālus, organizēt ar dabas aizsardzību saistītus pasākumus, vadīt ekskursijas, nodarbības. Vēl viena mūsu darbības joma ir teritoriju un sugu un biotopu dabas aizsardzības plāni – to izstrādes organizēšana un plānos noteikto pasākumu ieviešana. Dundagas pilī 10. martā notiks kārtējā nodarbība tūrismā jomā iesaistītajiem dundadzniekiem. Šajā reizē runās divas administrācijas darbinieces– Ina Brauna un Andra Ratkeviča. Tēmas  - „Kas jauns Šlīterē”, „Dižkoki. Kā atrast jaunus dižkokus?”, „Lekni ķērpji = veselīgs gaiss?” . Ja laika apstākļi ļaus, lūkosim padarboties arī ārpus telpām.

Briedis ābeļdārzā

Staltbriežiem bargā ziema ir grūts pārbaudījums, jo Baltijas klimats nav tiem īsti piemērots tieši sniegoto ziemu dēļ. Tagad, kad sniegs sasalis, brieži brīvi staigā pa sniega virsu un tiem ir viegli aizmukt no vilkiem vai māju suņiem. Vasarā staltbriežu barību veido visdažādākie lakstaugi, bet ziemā tie barojas ar sīkkrūmiem, koku jaunajiem dzinumiem un mizu. Plānu sniegu tie spēj nokasīt un mieloties ar ķērpjiem, bet ar biezu vai sasalušu sniega segu brieži galā netiek. Kārkli, krūkļi, apses, bērzi, arī kadiķi, priedes un egles ziemā ir staltbriežu ēdienkartē. Zari, skujas un miza – viss noder. Staltbriežiem tāpat kā citiem atgremotājiem ir komplicēta gremošanas sistēma ar četrdaļīgu kuņģi, kurā celulozi sadala un pārstrādā baktēriju, sēņu un vienšūņu armija. Kopā ar augu masām, lielos daudzumos, tiek sagremotas arī šis sīkbūtnes, no kurām brieži iegūst neaizvietojamās aminoskābes. Ēd jaunās augu daļas, kuras bagātas ar proteīniem un cukuriem, tomēr, salīdzinot ar vasaras ēdienkarti, šī ir domāta vien izdzīvošanai. Kultūraugi ir īpaši kārojami, jo tie ir mīkstāki un sulīgāki par savvaļas kokaugiem, tāpēc pie pirmās izdevības staltbrieži nāk uz augļudārziem. Tas parasti notiek tumsas aizsegā. Droši vien šādu izvēli veicina arī tas, ka ābeļu sīkie zariņi ir trausli. Visiem trim mūsu briežiem (stirnai, staltbriedim, alnim) ir kāda anatomiska īpatnība – tiem priekšzobi ir tikai apakšžoklī. Ar bezzobaino augšžokli zars tiek piespiests zobainajam apakšžoklim un norauts. Jo trauslāks zars, jo vieglāk to izdarīt. Staltbriedis labi zina, ka dārzā atrasties ir bīstami, tāpēc laiku pa laikam pārtrauc ēšanu un uzmanīgi ieklausās. Staltbriežu buļļiem ragi traucē baroties un aizsniegt dziļāk koku vainagā esošos zarus - ragi ķeras, turpretim govis un teļi var baroties netraucēti. Nav tālu laiks, kad briežu buļļi sāks mest ragus un marta vidū vecie buļļi, savu rotu būs zaudējuši. Jaunuļi radziņus nometīs tikai maijā.

httpv://www.youtube.com/watch?v=voRC3v0AYtw