Fuchs trifft Seeadler

Ein männlicher Fuchs mit verletzten Bein kann sich glücklich schätzen, totes Rotwild gefunden zu haben. Gleiches gillt für einen Seeadler, der nahe dem Wild gelandet ist und sich nun langsam nähert. Ein Seeadler ist eigentlich keine Gefahr für einen ausgewachsenen Fuchs, dieser ist allerdings verletzt und beäugt den Seeadler daher sehr kritisch. Während dessen sitzt ein Rabe auf dem Geweih des toten Bockes und beobachtet die Situation. Eine spannende Situation mit drei Akteuren, die sich alle sehr argwöhnisch beäugen.

<iframe title="YouTube video player" width="640" height="390" src="http://www.youtube.com/embed/CJap3939C6k" frameborder="0" allowfullscreen></iframe>

Fox and White-tailed eagle

Male fox with injured arm is very fortunate to find dead red deer. And so is young White-tailed eagle that has landed near the corpse and slowly approaches it. White-tailed eagle is no threat for adult fox; however, this fox is injured so is careful concerning eagles behaviour. Raven is watching the situation while sitting on the deer’s antler, but as a quarreller by nature cannot do without cawing at the fox. At the same time the raven has to beware both of these predators. It is hard for the fox to tear the meat, but the hunger makes it overcome the pain and eat as fast as possible because it can be very dangerous to be exposed.

httpv://www.youtube.com/watch?v=CJap3939C6k

Lapsa un jūras ērglis

Kritis staltbrieža līķis lapsu tēviņam ar savainotu priekšķepu ir īsts atradums. Tāpat arī jaunam jūras ērglim, kurš nolaidies atstatu un palēnām tuvojas brieža līķim. Jūras ērglis pieaugušai lapsai nav drauds, bet lapsa ir savainota, tāpēc ļoti aizdomīgi pēta jaunā ērgļa uzvedību. Krauklis, uzsēdies uz kritušā brieža raga, visā nolūkojas, bet pēc dabas būdams skandālists, nevar noturēties neapķērcis lapsu kūmiņu. Krauklim jāpiesargās no viņiem abiem.  Lapsai savainotā kāja traucē plēst ēdamo, bet izsalkums dara savu un lapsa ,pārvarot sāpes, cenšas noplēst lielāku gabalu un ātrāk paēst, jo uzturēšanās atklātā vietā, kuru katru brīdi var kļūt bīstama.

httpv://www.youtube.com/watch?v=CJap3939C6k

Vilki pie medījuma

Vilkiem izdevies nomedīt vienacainu briežu bulli. Tā labā acs bija iztecējusi un ievainojums sadzijis. Kā briedis aci bija zaudējis, varam tikai minēt. Mežā nejauši uzdurties zaram ir pagrūti, jo brieža aci sargā gari taustmati, pieskāriens tiem savlaicīgi brīdina zvēru par briesmām. Vieglāk aci savainot lielā ātrumā brāžoties cauri mežam, nav izslēgts, ka ievainojums iegūts no zaros izšķīdušas medību lodes šķembas. Lai nu kā, vienacains briedis ir vilkiem vieglāk nomedījams, jo briedim acis novietotas galvas sānos un neredzēt ar vienu aci nozīmē, ka briedis no aklās puses savlaicīgi nespēj reaģēt uz vilka uzbrukumu. Vilki nomedītajam dzīvniekam pārplēš vēderu un mielojas ar karstajām, aukstajā gaisā kūpošajām iekšām. Mēs parasti neiedomājamies, ka vilki tā tiek pie silta ēdiena un tieši tāpēc ir tik kāri uz nomedītā zvēra iekšām. Vilku bars nekad nespēj apēst visu nomedīto briedi, tāpēc nākošajās dienās mēdz atgriezties pie medījuma atliekām. Šoreiz pie vilku medījuma bijuši cilvēki, te jūtamā cilvēka smaka liek būt ļoti uzmanīgiem. Drošākais ir vilku tēviņš, kurš sadūšojas pienākt pie medījuma. Uzmanīgo kraukļu klātbūtne vilkus nomierina, bet reizēm kaitina, tāpēc vilki pie izdevības liek manīt, kurš ir īstais saimnieks un padzen kraukļus no medījuma. Kraukļus reizēm mēdz dēvēt par ‘vilku putniem’, jo tie ar vilkiem savdabīgi sadarbojas . Kraukļi mēdz norādīt vilkiem medījuma atrašanās vietu, lidinoties virs medījuma un ik pa laikam ieķērcoties, savukārt kraukļi reaģē uz vilku gaudošanu. Kraukļi zina, ka pēc vilku maltītes tie vienmēr atradīs bagātīgi klātu galdu. Netālu staigājošās dzērves, vilku klātbūtne pārlieku nesatrauc, kaut arī tās nepārprotami reaģē uz vilkiem. Parādās kuce. Kucei galvas apjoms ir mazāks, tās purns slaidāks. Vilcene, iespējams, ir grūsna, par to liecina tās apaļais vēders. Šajā laikā ‘alfa’ pāris dzīvo atsevišķi un midzeņa izvēlē noteicēja ir kuce.

httpv://www.youtube.com/watch?v=mhyCsyFp1H8

Ciemos pie bebra

Skaistajā 20. marta priekšpusdienā pie Vaides dīķa bija pulcējušies 20 Pasaules ūdens dienai veltītā pārgājiena Ciemos pie Vecročupes bebra dalībnieku.
Diena kā radīta pastaigai. Pulkā bija lielākoties Dundagas novada iedzīvotāji, arī Latvijas Universitātes bioloģijas studenti, kas nedēļas nogali pavada Kolkas prakses bāzē, jo pārgājiena gids zoologs Vilnis Skuja ir tik erudīts dabas pētnieks, ka jaunajiem ir ko pamācīties.
Vilnis pirms došanās ceļā demonstrēja bebra galvaskausu ar zobiem, lai izskaidrotu bebra galvenā darbarīka darbības principu. Pārgājiens izvērtās divdaļīgs. Pārgājiena pirmās daļas maršruts veda pa vēl biezo ledu uz Vaides dīķa rietumkrastu, jo vietējais iedzīvotājs un tūrisma uzņēmējs Ivars Hausmanis tur bija manījis svaigus bebra grauzumus. Redzējām, ka tad, kad ziemas gardums bērzs ir apēsts, bebrs ķeras klāt priedei, vēl arvien smādējot melnalksni. Izsmeļošajā Viļņa stāstījumā bija ļoti daudz informācijas par visām bebra dzīves pusēm, gan ģimenes dzīvi, gan tā fizioloģijas īpatnībām, gan dzīves grūtībām. Izrādās, ka viena bebru ģimene jeb bebru māte un bebrs tēvs turas kopā visu mūžu, taču bērni ģimenē dzīvo tikai divus gadus, jo jādod vieta mazākajiem brāļiem un māsām. Bebru ģimene ir spiesta laiku pa laikam pārvākties, pametot iekopto mājvietu, jo tuvumā esošie augi (gan zālaugi, gan kokaugi) ir apēsti. Pārgājiena dalībnieki, nonākot pie svaigas ieejas bebru mājā, varēja lielo grauzēju saost, aptaustīt rūpīgi nomizotos bērzu zarus, ielikt savu plaukstu bebra pēdas nospiedumā.Pa ceļam satikām zaļu vairogblakti. Par to mums pastāstīja klātesošais entomologs Kristaps Vilks.
Pārgājiena otrā daļa notika Vecročupes krastos, kurus klāj veci, bioloģiski vērtīgi priežu meži. Upes straumi vairs neklāja ledus, tāpēc varēja no ūdens izvilkt dažu labu ūdenī dzīvojošu bezmugurkaulnieku un demonstrēt klātesošajiem. Gan Vilnis, gan Kristaps vērsa uzmanību uz jauna un veca priežu meža atšķirībām. Vecročupes krasti ir viena no skaistākajām Slīteres nacionālā parka vietām, kurai līdzīgās ornitologs Māris Strazds Slīteres nacionālā parka ziņu pēdējā numurā salīdzinājis ar par slīpētu dimantu.

[nggallery id=36]

New edition of "Slitere National Park News" has been published

Slitere National Park Administration informs tourists about natural and cultural heritage and gives practical information for their visit to the national park.
The new edition of „Slīteres nacionālā parka Ziņas” („Slitere National Park News”), is now available in Latvian. An English summary is also available electronically. This time the newspaper serves as a tourist guide of nature and culture in Dundaga district. Slitere National Park is a partner of the Baltic Green Belt project and carries out a pilot project on sustainable tourism based on heritage of nature and culture at the Latvian Green Belt.

This time the newspaper has 16 pages and is full of interesting articles and nice photos. A central spread sheet contains a brief roundup of tourism routes and events planned this year. On the last page you can find a map of Dundaga district.

The first half of the newspaper is dedicated to Slitere National Park nature heritage. Slitere National Park researchers describe animals and plants in this territory. The German biologist and journalist Beatrix Stoepel and geography professor Horst Sterr express their opinion on Slitere National Park. The outstanding biodiversity of this territory made the journalist choose this territory for shooting a popular-science film and encouraged the Kiel professor to take 30 geography students on a field trip to the area. Also there are stories and information about the district's culture heritage of coastal fisherman villages as well as the district centre – Dundaga. In the newspaper you will find information about this year’s Travel Day in Slitere that will last for two days – 4th and 5th June, 2011. During these two days you may choose among 17 routes, 11 practical workshops, taste traditional food and take part in other activities.

Slitere National Park News are issued once per year and are distributed in the National Park as well as through tourism offices in Kurzeme and electronically. In total, it reaches approximately 2000 readers and travellers in the region. Additionally, it will be disseminated during 18th annual International Travel Trade Fair "Balttour 2011". This issue was prepared in cooperation with the Latvian Nature Conservancy Agency, Latvia’s rural tourism association „Lauku ceļotājs” and the tourism information centre at Dundaga municipality with a contribution from Kiel University. It was part-financed by the European Union (ERDF). [download id="84"]

[download id="87"]

Roe deer in winter

Roe deer is the smallest deer in Latvia. In winter roes feed on small branches, tree and fern buds and sometimes they manage to find browse of caulescent plants. If they can’t find anything else, they eat also last year’s grass and hay. Snow is a great obstacle for roes in finding food. Even 30-40 cm thick snow is a nuisance as they have to scratch the snow off to get to the food. Imagine how you would feel, if you had to clear snow with haft of the spade instead of spade itself. Roes have very thin legs that are not suitable for such work, so it spends too much energy. To spend winter successfully it is very important that the snow cover doesn’t stay too long. Crust is extremely dangerous as roes cut up their legs.
This winter was quite good for the roes as the snow was frozen and very strong so animals were able to walk across it. As everything is covered with ice they can easily access osiers growing by ponds and other water body. If they have the possibility, they are eager to visit graveyards, where they can find different coniferous trees and cut flowers. People usually are not very happy about that.
Orchards are another place where roes can find something to eat. Instead of eating bark they mostly choose browse and buds of fruit trees and berry bushes. Sometimes people leave hay, carrots and beets for animals to eat. But before you left something for them in your garden, you have to understand that roes tend to look for food close to settlements not only in winter but in summer too. Roes are risking their life by coming to villages as they can get in a car accident, they have to watch out from dogs and sometimes poachers.

httpv://www.youtube.com/watch?v=C444UIlxZN8
httpv://www.youtube.com/watch?v=jVUEAetZgv4&feature=related

Stirnas ziemā

Stirna ir mazākais Latvijas briedis un barība, ko tā ēd ir smalkāka nekā staltbriedim un alnim. Ziemā tās barojas ar mellenājiem, viršiem, sīkiem zariņiem, koku un paparžu pumpuriem, reizēm tām izdodas zem sniega atrast jaunos lakstaugu dzinumus. Lielā badā netiek smādēta kūla un siens. Sniegs liedz stirnām iespēju brīvi pārvietoties barības meklējumos. Jau 30 – 40 cm bieza sniega sega ir milzu apgrūtinājums. Lai piekļūtu barībai, kuru sedz sniega sega, stirnām nākas nokasīt sniegu. Iedomājaties, kā jūs justos, ja jums nāktos rakt sniegu nevis ar pašu lāpstu, bet ar lāpstas kātu. Stirnu tievās kājas šim darbam nav piemērotas, tāpēc dzīvnieks spiests nelietderīgi patērēt daudz enerģijas. Sekmīgai pārziemošanai svarīgi, lai sniega sega neturētos ilgi, jo īsāks sniega periods, jo labāk. Ļoti bīstama ir sērsna, kurā stirnas nopietni savaino kājas. Šī ziema, ar sasalušo, cieto sniegu, ļauj stirnām brīvi pārvietoties pa sniega virsu, tāpēc nav stirnām īpaši nelabvēlīga. Cietais sniegs un ledus, ļauj stirnām piekļūt pār dīķi vai vigu nolīkušiem koku zariem, kuriem citos gada laikos klāt netiek. Tagad tās brīvi staigā un barojas ar pārmitrās vietās augošiem kārkliem, kuri citkārt paliek stirnu neizmantoti. Stirnas labprāt apmeklē kapus, kuros barojas ar mūžzaļajiem skujeņiem un grieztajiem ziediem, tā sagādājot nepatīkamus mirkļus kapu kopējiem. Arī augļu dārzus stirnas apmeklē labprāt, kur barojas ar augļu koku un ogulāju jaunajiem dzinumiem un pumpuriem. Koku mizu stirnas negrauž. Cilvēki ziemā mēdz stirnas piebarot izliekot siena klēpjus, burkānus, bietes. Jāatceras, ka stirnas, pieradušas baroties tiešā apdzīvotu vietu tuvumā, tepat barību meklēs arī tad, kad ziema būs pagājusi, tāpēc pirms ierīkojam stirnu barotavu savā pagalmā, padomāsim vai to vēlamies. Piesaiste apdzīvotām vietām apdraud arī pašas stirnas- tās var iekļūt transporta negadījumā, stirnas apdraud suņi un reizēm arī malumednieki.httpv://www.youtube.com/watch?v=C444UIlxZN8 httpv://www.youtube.com/watch?v=jVUEAetZgv4&feature=related

Deer in orchard

Harsh winter for red deer is quite a challenge as our climate is not very suitable for them especially because of snow covered winters. Now, when the snow has frozen, deer can easily walk over it and escape wolves or dog attack. Red deer food in summer mainly is different caulescent plants while in winter they feed on small bushes, tree browse and bark. If the snow is thin, they can scratch it off to feed on lichens, but if it is thick and frozen they usually can’t get through it. Sallow, buckthorn, aspen tree, birch, juniper, pine and fir …. Branches, needles and bark –used are everything. Red deer is a ruminant animal and as one it has complicated digestive system with four-chamber stomach that helps digest cellulose found in very fibrous forage. They eat mostly browse that is full of proteins and sugars, however, in comparison with summer this food helps only to survive. Cultivated plants are especially nourishing, as they are softer and succulent than wild trees, so deer come to garden if it is possible. Maybe one of the reasons is their anatomical feature – they lack upper incisors, instead having a tough pad at the front of their upper jaw. With the toothless upper jaw they press the branch against toothed lower jaw and pull it off.

This deer knows that it is very dangerous for him to be in the garden, so it stops eating time to time to listen. Stags have antlers that make reaching the highest branches of the tree complicated, as they tend to stuck, however, hinds and their fawns don’t have this problem. Soon stags will shed their antlers. Old stags shed their antlers in mid March, while young ones only in May.

httpv://www.youtube.com/watch?v=voRC3v0AYtw

Deer in orchard

Harsh winter for red deer is quite a challenge as our climate is not very suitable for them especially because of snow covered winters. Now, when the snow has frozen, deer can easily walk over it and escape wolves or dog attack. Red deer food in summer mainly is different caulescent plants while in winter they feed on small bushes, tree browse and bark. If the snow is thin, they can scratch it off to feed on lichens, but if it is thick and frozen they usually can’t get through it. Sallow, buckthorn, aspen tree, birch, juniper, pine and fir …. Branches, needles and bark –used are everything. Red deer is a ruminant animal and as one it has complicated digestive system with four-chamber stomach that helps digest cellulose found in very fibrous forage. They eat mostly browse that is full of proteins and sugars, however, in comparison with summer this food helps only to survive. Cultivated plants are especially nourishing, as they are softer and succulent than wild trees, so deer come to garden if it is possible. Maybe one of the reasons is their anatomical feature – they lack upper incisors, instead having a tough pad at the front of their upper jaw. With the toothless upper jaw they press the branch against toothed lower jaw and pull it off.This deer knows that it is very dangerous for him to be in the garden, so it stops eating time to time to listen. Stags have antlers that make reaching the highest branches of the tree complicated, as they tend to stuck, however, hinds and their fawns don’t have this problem. Soon stags will shed their antlers. Old stags shed their antlers in mid March, while young ones only in May.

Par Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģiona administrāciju

Ar šā gada 1. februāri mainījusies Dabas aizsardzības pārvaldes (turpmāk tekstā – pārvalde) struktūra. Līdz 2011. gada 1. februārim vienu no pārvaldes struktūrvienībām sauca par Slīteres nacionālā parka administrāciju un tā pārraudzīja īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (turpmāk tekstā – teritorijas) Ziemeļkurzemē. Kopš 1. februāra notikusi nosaukuma un arī pārraugāmās teritorijas maiņa: Dundagas novada Šlīteres mežniecībā atrodas Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģiona administrācijas (turpmāk tekstā – administrācija) birojs. Šobrīd administrācijā strādā 17 darbinieki, tās direktore ir Ērika Kļaviņa. Administrācija uzrauga, kā tiek ievēroti dabas aizsardzības  normatīvie akti visās Kurzemes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Kopumā tās ir  78 teritorijas, t.sk. viens nacionālais parks, divi dabas rezervāti, 63 dabas liegumi, 9 dabas parki, trīs Natura 2000 statusā esošie mikroliegumi. Rūpējamies arī par 80 dabas pieminekļiem un dižkokiem, kuru precīzs skaits nav šobrīd zināms, jo mainījušies noteikumi, kas nosaka dižkoka godu pelnījuša koka dimensijas. Uzraugām arī Kurzemē atrodamās īpaši aizsargājās sugas un biotopus. Pārvaldes funkcijas un uzdevumus nosaka Dabas aizsardzības pārvaldes nolikums. Līdzās tīri administratīviem uzdevumiem (uzraudzīt, kontrolēt, sniegt atzinumus) administrācijas uzdevums ir arī izglītot sabiedrību dabas aizsardzības jautājumos, sagatavot izglītojošus materiālus, organizēt ar dabas aizsardzību saistītus pasākumus, vadīt ekskursijas, nodarbības. Vēl viena mūsu darbības joma ir teritoriju un sugu un biotopu dabas aizsardzības plāni – to izstrādes organizēšana un plānos noteikto pasākumu ieviešana. Dundagas pilī 10. martā notiks kārtējā nodarbība tūrismā jomā iesaistītajiem dundadzniekiem. Šajā reizē runās divas administrācijas darbinieces– Ina Brauna un Andra Ratkeviča. Tēmas  - „Kas jauns Šlīterē”, „Dižkoki. Kā atrast jaunus dižkokus?”, „Lekni ķērpji = veselīgs gaiss?” . Ja laika apstākļi ļaus, lūkosim padarboties arī ārpus telpām.

Briedis ābeļdārzā

Staltbriežiem bargā ziema ir grūts pārbaudījums, jo Baltijas klimats nav tiem īsti piemērots tieši sniegoto ziemu dēļ. Tagad, kad sniegs sasalis, brieži brīvi staigā pa sniega virsu un tiem ir viegli aizmukt no vilkiem vai māju suņiem. Vasarā staltbriežu barību veido visdažādākie lakstaugi, bet ziemā tie barojas ar sīkkrūmiem, koku jaunajiem dzinumiem un mizu. Plānu sniegu tie spēj nokasīt un mieloties ar ķērpjiem, bet ar biezu vai sasalušu sniega segu brieži galā netiek. Kārkli, krūkļi, apses, bērzi, arī kadiķi, priedes un egles ziemā ir staltbriežu ēdienkartē. Zari, skujas un miza – viss noder. Staltbriežiem tāpat kā citiem atgremotājiem ir komplicēta gremošanas sistēma ar četrdaļīgu kuņģi, kurā celulozi sadala un pārstrādā baktēriju, sēņu un vienšūņu armija. Kopā ar augu masām, lielos daudzumos, tiek sagremotas arī šis sīkbūtnes, no kurām brieži iegūst neaizvietojamās aminoskābes. Ēd jaunās augu daļas, kuras bagātas ar proteīniem un cukuriem, tomēr, salīdzinot ar vasaras ēdienkarti, šī ir domāta vien izdzīvošanai. Kultūraugi ir īpaši kārojami, jo tie ir mīkstāki un sulīgāki par savvaļas kokaugiem, tāpēc pie pirmās izdevības staltbrieži nāk uz augļudārziem. Tas parasti notiek tumsas aizsegā. Droši vien šādu izvēli veicina arī tas, ka ābeļu sīkie zariņi ir trausli. Visiem trim mūsu briežiem (stirnai, staltbriedim, alnim) ir kāda anatomiska īpatnība – tiem priekšzobi ir tikai apakšžoklī. Ar bezzobaino augšžokli zars tiek piespiests zobainajam apakšžoklim un norauts. Jo trauslāks zars, jo vieglāk to izdarīt. Staltbriedis labi zina, ka dārzā atrasties ir bīstami, tāpēc laiku pa laikam pārtrauc ēšanu un uzmanīgi ieklausās. Staltbriežu buļļiem ragi traucē baroties un aizsniegt dziļāk koku vainagā esošos zarus - ragi ķeras, turpretim govis un teļi var baroties netraucēti. Nav tālu laiks, kad briežu buļļi sāks mest ragus un marta vidū vecie buļļi, savu rotu būs zaudējuši. Jaunuļi radziņus nometīs tikai maijā.

httpv://www.youtube.com/watch?v=voRC3v0AYtw

Flying submarine - Dipper

Winter is the time when by swift rivers full of rapids you may see one of the most unique bird in Latvia – Dipper. Usually Dippers spend only winter in our country, but sometimes they also nest here. They cross Latvia’s territory during their migration from Scandinavia to south that starts at the end of the October. Every year approximately 400 Dippers spend the winter in Latvia.
One of the most interesting things about them is how they find food under water. Feathers of this bird are thick and greasy so the cold water does not reach its body. Flap which covers the nostrils and a clear membrane which can cover the eye allows this bird search for food underwater. To stay underwater, the bird opens its wings and thus it is pushed to the bottom by the water current. When it turns downstream it immediately pops out of the water. Short and strong toes help them effectively grasp rocks on a stream bottom to find food. Mostly they feed on different water invertebrates such as larvae of cadisflies, mayflies and alderflies. Dippers will stay in Latvia until the end of March when they have to go back to Scandinavian mountain river banks to nest.

httpv://www.youtube.com/watch?v=pXyiDgedQ6c

Lidojošā zemūdene – ūdensstrazds!

Ziema ir laiks, kad pie straujām, krāčainām upītēm var sastapt vienu no unikālākajiem Latvijas putniem – ūdensstrazdu. Pie mums ūdensstrazdi ir ziemotāji, taču retu reizi arī ligzdo. Jau oktobra beigās no Skandināvijas tie sāk savu migrāciju uz dienvidiem, šķērsojot arī Latviju. Tiek uzskatīts, ka Latvijā ziemo aptuveni 400 ūdensstrazdu. Interesantākais ir to māka zem ūdens iegūt barību.Putna spalvas ir klātas ar tauku slāni, kas neļauj ledainajam ūdenim piekļūt ķermenim, savukārt putna nāsis un ausis tiek noslēgtas ar ādas plēksnītēm, ko līdzīgu vārstuļiem. Lai iegūtu barību, ūdensstrazds nirst pret upes straumi, ieplēš spārnus un tajā brīdī tiek piespiests pie upes dibena. Brīdī, kad putns pagriežas straumes virzienā, tas kā šampānieša korķis tiek izspļauts ūdens virspusē. Īsie, strupie kāju pirksti ir izcili piemēroti upes grunts uzrušināšanai un barības meklēšanai. Ēdienkarte sastāv no dažādiem ūdens bezmugurkaulniekiem – maksteņu, viendienīšu un dūneņu kāpuriem. Latvijā ūdensstrazdi būs sastopami līdz pat marta beigām, kad tie sāks savu ceļojumu atpakaļ uz ligzdošanas vietām Skandināvijas kalnu upju krastos.

httpv://www.youtube.com/watch?v=pXyiDgedQ6c

Tawny Owl - bird of the year

Tawny Owl Strix aluco is the bird of the year 2011 in Latvia. It is the most common owl in Latvia. Although, there is word ‘forest’ in Latvian in its name, you may see it more often in parks, avenues or graveyards, as there are more great trees with appropriate holes for this bird. This is the 16th year when bird of the year is determined in Latvia. Usually rare and specially protected bird species owns this title, however, this year one of the most common nocturnal birds in Latvia was chosen to draw attention to its lifestyle and thus help it return to its home - forest as United Nations General Assembly declared 2011 as the International Year of Forests. Campaign organizer Latvian Ornithological Society (BirdLife Partner) in cooperation with Nature Conservation Agency invite everybody to make and place artificial tree holes – bird-houses.

Harsh and snowy winters make it very hard for owls to find food as the thick snow with crust keeps mouse-like rodents safe from their claws. Winter like that was in year 2009/2010 when weak or already dead owls were find in many towns or forests in Latvia.

If you find seemingly fearless owl, at this time of the year, carefully, trying to avoid their sharp claws, put this animal in a fir-tree where it cannot be caught by dogs or cats and it can’t be seen by crows – they don’t like nocturnal birds.

However, if you find owl chicks in summer, you must not take them with you trying to “save” them. You have to remember that young owls leave their nest (tree hole) before they have learned how to fly, so the best that you can do is put this frustrated young bird on some bigger branch. Parents are somewhere near, watching you.

European Pine Marten

Corpse of dead animal is very important for many birds and animals to survive, so for a while they don’t have to worry were to get anything to eat. Here it is not strange that predators feed on carrion. In deep forest animals dare to approach carrion in daylight, but if the corpse is exposed animals come to eat only at night. European Pine Marten Martes martes is one of the most common predator that can be seen in forests of Slitere National Park and Latvia. This almost half meter long animal weighting 0.8-2.2 kg has brow coat. In winter its thick undercoat makes coat look greyish. Throat patch colour varies from light yellow to bright orange. This small animal has very long fingers with sharp nails that help climb trees and walk across snow without going down. Males mostly remain on ground because they are heavier than females that are lighter and can easily jump from tree to tree.

European Pine Marten has very wide food range. In summer they usually feed on different insects, amphibians, small insectivores, mouse-like rodents, birds, berries and fruits. When there is a bad year for mouse-like rodents pine marten mostly feed on squirrels and birds. It really likes honey that pine marten seeks not only in bumblebee nest but also in bee-gardens. In winter mostly it live by carrion. Pine marten can eat about 100g meat at once. It has to eat as much as 1/5 of its own weight a day to survive, so it has to run around quite much to make that happen.

Hunting area in winters is larger than 10km2, so if pine marten has had bad luck in hunt it has to run even 30km to have something to eat, so carrion is very important. When tummy is full pine marten goes to its lair to sleep. Lair usually is made under tree roots, tree stumps in hollows or squirrel nests. However, if the weather is nice enough it can sleep in bigger bird nests, but when it is very cold it make a nest under snow. If there are many pine martens in the same territory they go hunting each by itself. To stay out of any conflicts, they leave scent marks. To mark their territory martens leave faeces, urine, rub their anal sacs against branches, ground or snow. When little animal is eating it shouldn’t lose alertness so time to time it stands up to look around.

European Pine Marten is a rare animal in Western Europe while in Latvia it is common. Harsh winters when there are many fallen animals is celebration for this small animal.

httpv://www.youtube.com/watch?v=XiCIkl2J5cM

Meža cūkas

Ziema meža cūku dzīvē ir nopietns pārbaudījums. Sniega segai sasniedzot 30-40 cm biezumu būtiski tiek apgrūtināta meža cūku spēja pārvietoties un iegūt barību. Šādos apstākļos meža cūkas cenšas mazāk staigāt un to guļvietas iekārtotas tiešā barošanās vietu tuvumā. Īpašs pielāgojums ir taku iemīšana. Sniegs staigājot tiek pieblīvēts un atvieglo meža cūku pārvietošanos starp atpūtas un ēšanas vietām. Šoziem augsne zem sniega nav sasalusi un tas ir ļoti svarīgi tāpēc, ka lai paēstu, meža cūkām nepārtraukti jāpārrok augsne. Rokot stipri sasalušu zemi meža cūkas var nolauzt ilkņus. Arī nesasalušu augsni mežā rakt nav viegli. Nepārtraukti nākas pārraut sīkākas vai pārkost resnākas koku saknes, lai tiktu pie kārotā.
Meža cūku tēviņi – kuiļi, dzīvo atsevišķi un ziemā meža cūku barus galvenokārt veido cūku mātītes. Barā mēdz būt vairākas sivēnmātes ar savām atvasēm, to meitas no iepriekšējiem metieniem un ālavas-bezbērnu cūkas. Pieaugušās cūkas, meklējot barību, uzrok lielus laukumus, kuros pēcāk rakājas sivēni. Sivēni bez pieaugušo palīdzības nespētu izrakties cauri sniegam, tiem būtu jāpatērē pārāk daudz enerģijas un tie aizietu bojā.
Meža augsnē ir daudz ēdamu lietu – augu saknes un sakneņi, kukaiņu kūniņas un kāpuri, sliekas. Netiek smādēti ciršļi un peļveidīgie grauzēji. Ziemā, kad augsne nav sasalusi, sliekas uzturas tuvu zemes virspusei un ir ļoti vērtīga barība. Paralizējot sliekas ar kodienu, kurmji pazemē veido slieku krājumus. Meža cūkai atrast šādu krātuvi ir liels laimests, bet ja uz zoba trāpīsies arī pats krājējs, laime būs divtik liela. Ziemā tiek ēsti arī krituši zvēri. Pieaugušas cūkas populācijai ir nozīmīgākas, tāpēc tās vispirms ēd pašas. Uzbāzīgs sivēns neceremoniāli tiek padzīts. Sivēni to zina un cenšas barību iegūt nostāk - perifērijā. Arī tāpēc plēsējiem vieglāk noķert populācijai mazāk vērtīgo sivēnu nevis nozīmīgo pieaugušo.
Ziemā meža cūkas ‘klāj’ gultu- veido siltu migu. Īpaši mīkstas ir sivēnmāšu migas. Migu veidošanā tiek izmantots pieejamais materiāls- egļu zariņi, mazas eglītes, virši, mellenāji, niedres, sausa zāle. Siltinātās migas ļauj sivēniem lieki netērēt enerģiju ‘apkurei’.
httpv://www.youtube.com/watch?v=VbjmZFv3mxY

Wild boar

Winter is quite a challenge for Wild boar Sus scrofa. When snow layer reaches 30-40 cm the ability to walk and find food lowers. This is why wild boars try not to walk around very much and sleep close to their feeding ground. They beat a path to ease walking between feeding ground and their sleeping place. Wild boars have to dig up ground to have something to eat so it is very important that ground is not frozen like it is this winter. If they try to dig up very frozen ground there are possibility that they will break their tusks. Even unfrozen ground is not easy to dig as they have to tear or bite some bigger roots to get to the food.
Wild boar males are solitary outside breeding season while females live in groups. In one group or sounder there can be several sows with their offsprings, their daughters and infertile pigs. Adult boars dig up some area where piglets can search for food afterwards. If piglets would have to dig through the snow themselves they would waste too much energy and die.
Forest soil contains vast range of edible things: roots, rhizomes, larva and earthworms; also they eat shrews and mouse-like rodents. If ground is not frozen, earthworms, which are very nourishing food, live near surface. Moles make earthworm reserves. When Wild boar finds these reserves it is like winning a lottery, and if the collector itself gets in its way it is a true windfall. Wild boars sometimes feed on carrion. Adult boars are more important for population so they eat first. Piglets are sent off, if they are too intrusive. Piglets know that, so they try to get something to eat few meters away from adults. This means that it is easier for predators to catch these less important piglets than relevant adults.
Wild boars prepare very warm lairs in winter. Especially soft lairs are for sows. They use fir branches, small firs, heathers, bilberry bush, reed and dry grass to build it. These warm lairs help piglets stay warm and not waste their energy.

httpv://www.youtube.com/watch?v=VbjmZFv3mxY

"Wolfsvögel"

Die Inuit gaben ihnen den Beinamen "Wolfsvögel", weil sie mit Wölfen kooperieren. Sie reagieren auf Wolfsgeheul, zeigen ihnen mögliche Beute, während die Wölfe den Rufen folgen. Die Rede ist von Raben.

Der Winter ist die Zeit des Kampfes ums Überleben, die Tiere müssen sich tiefem Schnee, Frost und kurzen Tagen anpassen. Die Raben sind da keine Ausnahme, auch sie müssen kalte Nächte überstehen. Hierzu benötigen sie mindestens 200g Fleisch am Tag. Da Raben große Vögel sind - sie erreichen ein maximal Gewicht von um und bei einem Kilogramm - können sie aber bis zu drei Tage ohne Nahrung überstehen.
Ihre Nahrung finden sie, indem sie kreuz und quer durch den Wald fliegen und dabei jedes Stück ihres Territoriums nach etwas Fressbarem absuchen - in Lettland können diese Territorien bis zu 15Km² für ein Paar werden.
Wenn sie etwas gefunden haben, dann müssen sie es großen Raubtieren zeigen, weil sie nicht es von allein nicht schaffen, die Haut von großen Tieren zu durchdringen. Diese Kooperation hat Vorteile für beide Seiten.

Sozialverhalten der Raben untereinander

Soziales Verhalten hilft, auch dem Schwächsten und Jüngstem Vogel zu überleben. Sie haben bis zum Alter von vier, bezieheungsweise sechs Jahren kein eigenes Territorium. Daher leben sie in kleinen Gruppen, deren Anzahl sich stets verändern kann. Wenn sie dazu bereit sind, dann bilden sie Paare und verlassen die Gruppe, wobei sie dann nciht zwangsläufig ein eigenes Revier besitzen, und von daher meist weiter Gebiete nach Nahrung absuchen

Wenn ein großes Beutestück im Revier eines adulten Rabenpaares liegt, dann verscheuchen sie andere Raben nicht unbedingt, allerdings bestehen sie auf ihrem Anspruch und weisen jüngere Paare auf ihre niederen Plätze. Alte Raben heben ihre "Augenbrauen" und plustern ihr Gefieder auf. Raben reagieren vor allem auf Geschlechtsgenossen sehr aggressiv, mit einem fremden Raben des anderen Geschlechts können sie sich hingegen besser arrangieren.

In diesem Film werden Sie sehen, dass Raben keine Elstern verjagen, weil genügend Nahrung vorhanden ist. Trotzdem reagieren die Elstern sehr vorsichtig, um nicht doch etwa angegriffen zu werden - aber sehen sie selbst:

httpv://www.youtube.com/watch?v=qY05C2xFHAI